Atamanu sagrāba nevaldāms niknums. Daudz netrūka, un viņš būtu panācis karieti un norāvis kučieri no bukas. Tomēr laikus atjēdzās — saskries ļaužu bars, izcelsies kņada.
Bet tieši tādēļ, ka viņš bija spiests norīt dusmas, īgnums kļuva vēl lielāks.
Kā par spīti, ceļš uz komūnu veda pa labi pazīstamām ielām. Lūk, vienkārša dēļu sēta, aiz kuras drūmā savrupmājā aizritējusi Atamana bērnība. Pie vārtiem joprojām karājās šo tālo dienu ienīstais simbols — izkārtne «Johana Rusenieka korsešu fabrika».
Vecais Rusenieks pret dēlu izturējās labi un — galvenais — nekā neliedza. Fabrikas īpašniekam tas grūtības nesagādāja. Bet tad pienāca diena, kad romantiski noskaņotajam zēnam, kuru vairāk par visu aizrāva stiprie, brīvību alkstošie Bairona varoņi, gadījās ieraudzīt tēvu jaunā gaismā. Rusenieku savrupmājā visur mētājās zivju kaulu plāksnītes, ko lietoja korsetēm. Bet reiz zēns ielavījās fabrikā, kur viņam bija stingri noteikts nerādīties, un redzēja, kā tieši tādas salauztas nieka plāksnītes dēļ tēvs, kas ne reizi nebija pacēlis roku pret dēlu, iecirta pļauku māceklei Katei. Nikni, ar visu spēku. Tad noslaucīja pirkstus nēzdogā un aizgāja. Ernests klusītēm izzagās no fabrikas, un, kad atgriezās mājās, viņš vairs nebija tas pats — kaut kas bija salūzis arī viņā. Tai pašā vakarā zēns pirmo reizi aizbēga no mājām. Viņu noķēra, krietni nopēra un ieslodzīja istabā. Naktī viņš sasēja palagus, dvieļus, visu, kas pagadījās pie rokas, no trešā stāva laidās lejā, gandrīz nolauza sev kaklu. Ielavījās Vējzaķsalas ostā, kur parasti meta enkuru tālbraucēji burinieki, un paslēpās uz kāda šonera. Divas dienas Ernestu mocīja jūras slimība, tomēr puika nekā nenožēloja. Gribējās mirt — par spīti visiem, sevišķi tēvam. Tad laiks kļuva rāmāks un bads guva virsroku. Viņš izlīda no enkura piederumu kastes. Visapkārt viļņoja Ziemeļjūra — Ernests bija panācis savu, ceļa atpakaļ vairs nebija. Bet drīz vien prieki pārgāja. Kapteinis izpļaukāja «aklo pasažieri», gluži kā tēvs toreiz Kati, un zēns atkal kļuva par vienu atziņu bagātāks. Ernestu pielika pie darbiem, un komanda, kurā bija salasījušies īsti rīkļu rāvēji, bez apnikuma ņirgājās par tūļīgo misiņu. Katru pārestību, katru lamu vārdu, katru kāvienu Ernests ieskaitīja tēva un viņam līdzīgo rēķinā. Lai cik dīvaini tas izliekas, komandas biedrus viņš nespēja nīst — jau tajā vecumā saprata, ka tādus var tikai nicināt vai nožēlot. Bija dusmas un reizē skumjas par cilvēkiem, kas varēja būt šā vārda cienīgi, bet, krātiņā dzīvodami, pārvērtušies zvēros . . .
Sīs atmiņas smacēja vai nost. Atamanam pēkšņi šķita, ka vairs nav iespējams elpot šo sagandēto gaisu. Te viss bija tik aplams un spiedīgs, te viss prasīt prasījās pēc pērkoniem un zibeņiem. Jā, tieši tādu Atamans iedomājās revolūcijas norisi — ar šāvienu gran- dieniem un uzliesmojumiem, strauju un graujošu. Gribējās ātrāk rast dzīvei jaunu seju, mesties izšķīrējā kaujā, tūdaļ, kaut vai šobrīd. Un katru reizi, kad prāta balss lika savaldīties, sirds tomēr savilkās skaudrās sāpēs.
Tādā omā Atamans iebruka komūnā. Padzirdējis par Zibeņa apcietināšanu, viņš neņēmās mierināt Līzi, nesasveicinājās ar draugu, kuru tik sen nebija redzējis, pat atgrūda Dīnu, kas skrēja pretim laimē starojošām acīm:
— Robi, ko mēs vēl gaidām? Jāsabungo puiši, Zibens jāatbrīvo. Aiziet!
— Es nekur neiešu.
— Kas tev lēcies? — Atamans nesaprata.
— Nekas. It kā tu pats nezinātu, ka mēs tagad nedrīkstam lieki riskēt.
— Tad tev disciplīna svarīgāka par drauga dzīvību ?!
— Kaut vai tā . . . Un tu ari nekur neiesi!
— To tu saki man? Atamanam vēl neviens nekā nav liedzis, — viņš strupi apgriezās.
Līze panāca Atamanu pie durvīm:
— Paldies tev, bet nevajag. Tu taču pazīsti Robi, ja drīkstētu, viņš pats ietu.
Atamans negribīgi atgriezās, nometa zilo žandarma cepuri uz galda.
— Piedod, Robi, es jau zinu, tu par Zibeni caur uguni ietu … Ko lai dara, kad manī tāds velns sēž iekšā? . . . Neprotu tā kā tu — visu tikai ar apdomu. Bet pasaki vismaz, kāpēc šoreiz nevaram steigties biedram palīgā, vairāk par savu ādu neriskējam.
— Tāpēc ka viss muzejs pilns ar zaldātiem un mūsu āda nepieder mums, bet revolūcijai. Kamēr ieroču piegāde nebūs novesta līdz galam, mēs nedrīkstam spert sānis nevienu soli. Kā tu vispār iedomājies Zibeņa atbrīvošanu?
Atamans neatbildēja. Tikai tagad viņš pamanīja Dīnas sasarkušās acis un kā izlīgstot paglaudīja meitenes apcirptos matus:
— Neņem ļaunā, bet visapkārt tik neizturami daudz ciešanu, — tad, it kā vienā mirklī atbrīvojies no sloga, gluži citā, gandrīz pārgalvīgā tonī atteica Robim: — Kā iedomājos? Pavisam vienkārši. Šis mundieris jau izglābis divus — mani un vēl vienu bēdu brāli. Dīna ir malacis! Tik labi pašuva, ka robežstacijā zaldāti tā vien nostiepās manā priekšā.
— Tev jau viss ir joks, bet es tai mirklī uztraucos ne pa jokam. Kā nekā tava pase viltota. Lai arī brālis apzvērēja, ka nevarot atšķirt no īstās.
— Ko nu, šie pat lāgā neieskatījās. Vai tu nezini, ka Krievijas impērijā galvenais nav cilvēks, bet mundieris? Būtu dzirdējusi, kā šodien špiki godināja mani par «Jūsu augstlabdzimtību», — un Atamans ņēmās atstāstīt savus piedzīvojumus, kļūdams jautrāks ar katru teikumu.
Robis sadrūma. Viņš mīlēja draugu tieši par tā pārgalvību, mīlēja straujumu, kas tik krasi atšķīrās no
paša nosvērtās dabas, un tomēr nedrīkstēja atturēties no asa aizrādījuma.
— Tā nevar, Ataman, revolūcija nav teātris. Asprātība ar zīmīti varēja tev maksāt galvu.
— Kur nu, — Atamans bezbēdīgi atgaiņājās. — Tad es jau biju gabalā. Pavēlēju šiem stulbeņiem, lai gaida pastiprinājumu.
— Bet ja nu tomēr… — Dīna pārmeta. — Laikam uzskati, ka esi izdarījis lielu varonību. Vai tu pats neesi mani mācījis allaž būt piesardzīgai?
— Protams, bet tu taču neesi es .. . Tāds nu reiz esmu, ņemiet par labu, — un, lai izbeigtu nepatīkamo sarunu, Atamans, piemiegtām acīm uzlūkodams draugu, iesaucās: — Vai zini, par ko es, pa Lježu dzīvodams, visu laiku sapņoju? Kad no rīta modos, kad vakarā gāju gulēt, kad dauzījos pa ieroču rūpnīcu?
— Par vintenēm? . . .
— Es sapņoju par to, lai tu beidzot'apģērbtos kā cilvēks. Cik ilgi taisies staigāt apkārt kā tāds skrandu proletārietis?!
— Ko nu par tādiem sīkumiem, — Robis atmeta ar roku. — Es šajā apģērbā jūtos ērti un par citiem man nav daļas . . . Bet tev gan derētu novilkt šo papagaiļa tērpu. Izmeklē sev ko piemērotu, — un viņš atvēra skapi, kurā veselu nodalījumu pildīja dažnedažādi uzvalki.
Atamans pēc ilgas šķirošanas izvēlējās strīpainas bikses un garus, melnus svārkus. Brašais apakšpalkavnieks pārvērtās cienīgā fabrikas pārvaldniekā. Meklēdams spoguli, par kuru Robis, protams, nebija padomājis, viņš uzgrūdās etažerei. Izskatīja grāmatas, bet savai gaumei nekā neatrada: