Emma iesmējās.
– Tu esi nežēlīga, māsiņ, bet paldies par padomu.
Nākamajā rītā Harijs no Edinburgas ar vilcienu devās uz Mančestru un pēc tam, kad bija teicis runu nelielajam sanākušo pulciņam pilsētas bibliotēkā, bija gatavs atbildēt uz jautājumiem.
Nenovēršami pirmo uzdeva masu mediju pārstāvis. Žurnālisti ne pārāk bieži viņu uzrunāja. Likās, ka viņus maz vai vispār nemaz neinteresē Harija Kliftona uzrakstītā jaunākā grāmata. Šajā dienā bija Manchester Guardian kārta.
– Kā klājas Kliftones kundzei?
– Paldies, viņai klājas labi, – Harijs piesardzīgi atbildēja. – Vai taisnība, ka jūs abi dzīvojat tajā pašā mājā, kurā dzīvo arī sers Džailss Beringtons?
– Tā ir visai liela māja.
– Vai jūtaties aizvainots par to, ka seram Džailsam ticis viss tēva atstātais mantojums, bet jūs nesaņēmāt neko?
– Nekādā ziņā. Man ir Emma, un tikai viņu es vienmēr esmu vēlējies.
Likās, ka šāda atbilde uz mirkli apklusinājusi žurnālistu un devusi iespēju ar savu jautājumu iespraukties arī kādam citam no publikas.
– Kad Viljams Voriks dabūs vecākā inspektora Devenporta vietu?
– Nākamajā grāmatā tas nenotiks, – Harijs ar smaidu teica. – To es varu apgalvot pilnīgi droši.
– Kliftona kungs, vai tiesa, ka pēdējo triju gadu laikā no darba pie jums aizgājušas septiņas auklītes?
Pats par sevi saprotams – Mančestrā ir vairāk nekā viens laikraksts.
Ceļā atpakaļ uz staciju Harijs īgņojās par preses uzbāzību, lai gan viņa pārstāvis Mančestrā norādīja, ka šāda publicitāte nebūt neietekmē pārdošanas rādītājus. Tomēr Harijs zināja, ka Emma ir sākusi raizēties par nebeidzamo uzmanību, kādu viņiem pievērš preses pārstāvji, un to, kādu iespaidu tas viss atstās uz Sebastjanu, kad zēns uzsāks mācības skolā.
– Mazi zēni spēj būt ļoti nežēlīgi, – viņa atgādināja Harijam.
– Nu, viņu vismaz neapsmies par izēstas putras bļodiņas izlaizīšanu, – noteica Harijs.
Lai gan Emma bija ieradusies dažas minūtes agrāk par norunāto laiku, Mičels jau sēdēja alkovā. Viņa piegāja pie galdiņa, un Mičels piecēlās. Emma, vēl nepaguvusi apsēsties, sacīja: – Vai jūs vēlētos kādu tasi tējas, Mičela kungs?
– Nē, paldies, Kliftones kundze, – attrauca detektīvs, kurš nepiederēja pie cilvēkiem, kam patīk saviesīgi papļāpāt. Viņš atkal apsēdās un atvēra savu piezīmju grāmatiņu. – Izskatās, ka vietējās varas Džesiku Smitu…
– Smitu? – pārvaicāja Emma – Kālab tad ne Petrovska vai vismaz Beringtone?
– Pieņemu, ka tādēļ, lai nebūtu tik viegli atrast pēdas. Manuprāt, koroners uzstāja uz anonimitātes saglabāšanu. Tātad… vietējās varas pārstāvji, – viņš turpināja, – aizsūtīja Smitas jaunkundzi uz doktora Barnardo namu Bridžvoterā.
– Kāpēc Bridžvoterā?
– Iespējams, tas bija tuvākais aprūpes nams, kurā tobrīd bija brīvas vietas.
– Vai viņa joprojām atrodas tur?
– Jā. Cik nu man izdevās noskaidrot. Taču pavisam nesen es uzzināju, ka tuvākajā laikā no Barnardo nama plānots sūtīt vairākas meitenes uz audžuģimenēm Austrālijā.
– Kālab lai viņi tā rīkotos?
– Tā ir daļa no Austrālijas imigrācijas politikas. Samaksā desmit mārciņu, lai jauni cilvēki nonāktu viņu valstī. Viņi īpaši vēlas meitenes.
– Man likās, ka viņus vairāk varētu interesēt zēni.
– Kā izskatās, zēnu viņiem jau pietiek, – noteica Mičels un pasmaidīja, un to viņš darīja ļoti reti.
– Tad jau mums jādodas uz Bridžvoteru, cik drīz vien iespējams.
– Rāmāk, Kliftones kundze. Ja būsiet pārāk aizrautīga, viņi var secināt, kālab esat tik ieinteresēta dabūt Smitas jaunkundzi, un nolemt, ka jūs ar Kliftona kungu neesat piemēroti audžuvecāku lomai.
– Kāda iemesla pēc viņi varētu mūs noraidīt?
– Vispirms jūsu vārda dēļ. Nemaz jau nerunājot par to, ka jūsu un Kliftona kunga dēls piedzima tad, kad jūs vēl nemaz nebijāt precējušies.
– Ko tad jūs iesakāt? – Emma klusi vaicāja.
– Uzrakstiet pieteikumu un ļaujiet visam ritēt procedūrā noteikto gaitu. Izliecieties, ka nekur nesteidzaties, un panāciet, lai izskatās tā, ka lēmuma pieņēmēji ir tieši viņi.
– Bet… kā mēs zināsim, ka viņi vienalga mūs nenoraidīs? – Jums vajadzēs viņus pabikstīt, lai skatās pareizajā virzienā. Vai ne, Kliftones kundze?
– Kad pretendents aizpilda pieteikuma anketu, viņam jāatbild uz jautājumiem par to, kādas ir viņa vēlmes, kam viņš dod priekšroku. Tas palīdz izvairīties no daudzām nepatikšanām, kā arī ietaupa laiku. Ja skaidri norādīsiet, ka meklējat aptuveni piecus vai sešus gadus vecu meiteni, jo jums jau ir nedaudz vecāks dēls, tas palīdzēs sašaurināt meklējumu loku.
– Vai varat ieteikt vēl kaut ko?
– Jā, – atbildēja Mičels. – Jautājumā par reliģiju atzīmējiet, ka jums nav izteiktu favorītu.
– Kāpēc tas varētu būt noderīgi?
– Džesikas Smitas jaunkundzes dokumentos minēts, ka viņas māte ir ebrejiete un tēvs nezināms.
Trešā nodaļa
– Kā gan tas nākas, ka anglis saņēmis Sudraba zvaigzni? – vaicāja imigrācijas dienesta virsnieks Aidlvaildā, pārbaudīdams Harija iebraukšanas vīzu.
– Tas ir garš stāsts, – atteica Harijs un nodomāja, ka nepavisam nebūtu gudri vēstīt par iepriekšējo reizi, kad viņš ieradās Ņujorkā un, tikko spēris kāju uz cietzemes, tika apcietināts par slepkavību.
– Novēlu jums lieliski pavadīt laiku Amerikas Savienotajās Valstīs, – noteica virsnieks un paspieda Harijam roku.
– Paldies, – sacīja Harijs un pūlējās neizrādīt pārsteigumu, ejot cauri imigrācijas dienesta postenim un dodoties uz bagāžas saņemšanas vietu, kā tas bija minēts norādēs. Gaidīdams, kad varēs paņemt savu ceļasomu, Harijs vēl reizi pārskatīja instrukciju par to, kas darāms pēc ierašanās. Bija paredzēts, ka viņu sagaidīs Viking’s izdevniecības vecākais reklāmas aģents, kurš pavadīs viņu uz viesnīcu un iedos paredzēto pasākumu sarakstu. Ik reizi, kad Harijs ieradās kādā Lielbritānijas pilsētā, viņu tur pavadīja vietējais grāmatu tirdzniecības pārstāvis, tāpēc Harijs nebija īsti pārliecināts par to, kas īsti ir reklāmas aģents.
Dabūjis savu veco skolas laiku ceļasomu, Harijs devās uz muitas posteni. Virsnieks lika atvērt ceļasomu, pavirši apskatīja tās saturu un tad uz somas sāniem ar krītu uzvilka lielu baltu krustu, bet pēc tam mudināja doties tālāk. Uz pusapļa formas zīmes virs izejas bija uzrakstīti vārdi: “Esiet sveicināti Ņujorkā!” Un zem tās rotājās smaidošā pilsētas mēra Viljama O’Dvaiera fotoattēls.
Sagaidīšanas zālē Harijs ieraudzīja daudzus uniformās tērptus šoferus, kuri rokās turēja plāksnītes ar sagaidāmā cilvēka vārdu. Harijs ar skatienu meklēja uzvārdu “Kliftons” un, to pamanījis, uzsmaidīja šoferim. – Tas esmu es.
– Priecājos jūs satikt, Kliftona kungs. Mani sauc Čārlijs. – Harija pamatīgo ceļasomu viņš pacēla ar tādu vieglumu, it kā tas būtu vien nieka portfelis. – Un šī ir jūsu reklāmas aģente. Natālija.
Harijs pagriezās un ieraudzīja jaunu sievieti, kura norādēs bija minēta vienkārši kā “N. Redvuda”. Viņa bija gandrīz vienā augumā ar Hariju, īsiem, moderni apgrieztiem, blondiem matiem, zilām acīm un tik pareizi veidotiem un baltiem zobiem, kādus viņam vēl nebija nācies redzēt nevienam cilvēkam, ja nu vienīgi kādā zobupastas reklāmas plakātā. Turklāt viņas augums bija lielisks, tā formas līdzinājās smilšu pulkstenim. Pēckara trūcīgo apstākļu māktajā Lielbritānijā Harijs nebija redzējis nevienu viņai līdzīgu.