«Rimsties, Katrīna! Nāc, mans visumīļais Ivan, noskūpstīšu tevi! Nē, mans bērns, neviens neaiztiks tev ne matiņa.
Tu izaugsi par godu tēvijai; kā viesulis tu brāzīsies kazaku priekša ar samta cepurīti galvā, asu zobenu rokā. Dod, tēvs, roku! Aizmirsīsim to, kas bijis mūsu starpā! Atzīstos netaisnībā, ko esmu tev nodarījis. Kāpēc tu nesniedz roku?» Daņilo prasīja Katrīnas tēvam, kas stāvēja uz vietas un kam sejā neatspoguļojās ne dusmas, ne samierināšanās.
«Tēvs!» Katrīna iesaucās, apskaudama un skūpstīdama viņu, «neesi nepielūdzams, piedod Daņilam: viņš tevi vairs neapbēdinās.»
«Tikai tevis dēļ, mana meita, piedodu,» viņš atbildēja, noskūpstījis viņu un savādi nozibsnījis acīm. Katrīna mazliet sarāvās: savāds viņai likās kā skūpsts, tā arī acu savādais skatiens. Viņa atbalstījās rokām uz galda, pie kura Daņilo pārsēja savu ievainoto roku, pārdomādama, ka viņš nebija rīkojies labi un kazaka cienīgi, lūgdams piedošanu, nepavisam nebūdams vainīgs.
Atausa diena, bet ne saulaina. Debess bija apmākusies, un smalks lietutiņš sijājās uz laukiem, mežiem, plato Dņepru. Pane Katrīna pamodās, bet ne priecīgi: acis bija saraudātas un pati apjukusi un nemierīga: «Manu mīļo vīriņ, dārgo vīriņ! Dīvainu šonakt redzēju sapni!»
«Kādu sapni, mana mīļā pane Katrīna?»
«Sapņoju dīvaini, tiešām, un tik skaidri, it kā nomodā redzēju, ka mans tēvs ir tas pats izdzimtenis, ko redzējām pie jesaula. Bet, lūdzams, netici sapnim: kādas muļķības gan ne- sasapņo! Es it kā stāvēju viņa priekšā, visa drebēju, baidījos, un manas dzīslas vaidēja no katra viņa vārda. Ja tu būtu dzirdējis, ko viņš runāja…»
«Ko gan viņš runāja, mana zelta Katrīnīt?»
«Teica: paskaties manī, Katrīna, esmu skaists! ļaudis velti melš, ka esmu nejauks. Būšu tev lielisks vīrs. Paskaties, kādām acīm es raugos! Pie tam viņš pievērsa man liesmainu skatienu, es iekliedzos un atmodos.»
«Jā, sapņi izteic daudz patiesības. Taču, vai tu zini, ka aiz kalna nav gluži mierīgi? Gandrīz vai poļi atkal sākuši no jauna uzglūnēt. Man Gorobecs atsūtījis ziņu, lai neguļot. Tikai velti viņš raizējas; neguļu jau arī bez tā. Mani puiši šonakt sacēluši divpadsmit baļķu aizsprostus. Pamielosim polu ļaudis ar svina plūmēm, bet šļachtiči padejos zem vicām.»
«Bet vai tēvs zina to?»
«Sēd tavs tēvs man uz kakla! Vēl līdz šim laikam neesmu varējis viņu izprast. Daudz nedarbu viņš, droši vien, būs pastrādājis svešās zemēs. Kas īsteni tam par cēloni: dzīvo gandrīz mēnesi, kaut reizi būtu kļuvis jautrs kā īsts kazaks! Atteicās no medusmiestiņa! klausies, Katrīn, negribēja dzert miestiņa, ko es izspiedu Brestas žīdiem. Ē, puisi!» pans Daņilo uzsauca, «noskrej, puisi, pagrabā, atnes žīdu miestiņu! Nedzer pat degvīna! Ka velns tevi! Man liekas, pane Katrīna, ka viņš netic arī kungam Kristum? Ko? kā tev liekas?»
«Dievs zina, ko tu runā, pan Daņilo!»
«Dīvaini, pane!» Daņilo turpināja, saņemdams māla krūzi no kazaka, «pat neķītrie katoli kāri uz degvīnu; nedzer tikai turki. Ko, Stecko, krietni sastrēbies medusmiestiņa pagrabā?»
«Nogaršoju tikai, pan!»
«Melo, suņa dēls! palūk, kā mušas aplipušas ap ūsām. No acīm redzu, ka esi izsūcis ap pusspaiņa. Ech, kazaki! Kas par brašu tautu! Visu gatavs atdot biedram, bet reibinošo izsūc pats. Būs jau labi sen, pane Katrīna, ka neesmu bijis iereibis. Ko?»
«Lūk, cik sen! Bet pagājušu …»
«Nebaidies, nebaidies, vairāk par kausu neizdzeršu. Bet, lūk, arī turku abats lien pa durvīm iekšā!» viņš norūca caur zobiem, ieraudzījis sievastēvu, kas noliecās, lai varētu ietikt pa durvīm.
«Kas tad tas, mana meita! Saule jau augstu, bet tev pusdiena vēl nav gatava!» tēvs teica, noņemdams cepuri un sakārtodams jostu, pie kuras karājās brīnišķīgiem dārgakmeņiem izrotāts zobens.
«Pusdiena gatava, pan tēv, tūliņ liksim galdā. Izņem podu ar klimpām!« pane Katrīna teica vecajai kalponei, kas slaucīja koka trauku. «Pagaidi, izņemšu labāk pati,» Katrīna turpināja, «bet tu pasauc puišus.»
Visi nosēdās aplī uz grīdas; pretim svētbildēm pans tēvs, pa kreiso roku pans Daņilo, pa labo pane Katrīna un desmit visuzticamāko puišu zilos un dzeltenos županos.
«Netīk man šīs klimpas,» pans tēvs teica, mazliet ieēdis un nolicis karoti «nav nekādas garsas!»
«Zinu, ka tev labak patīk žīdu nūdeles,» Daņilo nodomāja sevī. «Kāpēc, sievastēv,» turpināja viņš balsī, «tu saki, ka klimpām nav nekādas garšas? Vai slikti pagatavotas, vai? Mana Katrīna ta_ pagatavo klimpas, ka pat hetmanis reti dabu tādas est. Tas nav ko nopaļat. Tas ir kristīgo ediens. Visi svētie ļaudis un dieva kalpi ēduši klimpas.»
Tēvs ne vārda; apklusa arī Daņilo.
Pasniedza ceptu mežacūku ar kāpostiem un plūmēm. »Neēdu cūkgaļu!» Katrīnas tēvs sacīja, pagrābdams ar karoti kāpostus.
«Kāpēc lai neēstu cūkgaļu?» Daņilo sacīja: «tikai turki un žīdi neēd cūkgaļu.»
Tēvs sadrūma vēl bargāks.
Vecais tēvs ēda tikai griķu biezputru ar pienu un degvīna vietā ievilka no pudeles, kas viņam bija azotē, kādu melnu ūdeni.
Paēdis pusdienu, Daņilo aizmiga veselīgā miegā un atmodās tik pret vakaru. Nosēdās un sāka rakstīt ziņojumus kazaku karaspēkam; bet pane Katrīna, sēdēdama uz mūrīša, kustināja ar kāju šūpuli. Pans Daņilo sēž, skatās ar kreiso aci rakstā, bet ar labo lodziņā. Bet lodziņā tālumā atmirdz kalni un Dņepra. Aiz Dņepras zilē meži. Augšā mirdz noskaidrojušās nakts debesis; bet pans Daņilo netīksminajas vis ar tālajām debesīm un zilajiem mežiem: viņš skatās uz izcilno zemes ragu, kur krēšļojas vecā pils. Viņam likās, it kā pils šaurajā lodziņā būtu paspīdējusi uguntiņa. Bet viss klusu. Tas laikam viņam tā tikai izlicies. Dzirdams tik, ka lejā dobji krāc Dņepra un no trim pusēm, viens pēc otra, atskan pēkšņi pamodušos bangu triecieni. Dņepra nedumpojas, viņa kā vecene rūc un kurn; nekas tai nepatīk; viss tai apkārt ir pārmainījies, tā ved klusu cīņu ar piekrastes kalniem, mežiem, pļavām un nes sūdzību par tiem melnajai jūrai. Lūk, plašajā Dņeprā iemelnojās laiva, un pilī no jauna it kā kaut kas pazibēja. Daņilo klusu iesvilpās, un izskrēja uz svilpienu uzticamais kalps. «Paķer, Stecko, labi drīz asu zobenu un šauteni un nāc man līdzi!»