VII
«Tā esmu es, manu meitiņ! Es, manu sirsniņ!» Katrīna izdzirdēja, atžilbusi, un ieraudzīja savā priekšā veco kalponi. Sieva, noliekusies, likās kaut ko čukstēja un, izstiepusi viņai pāri savu sauso roku, apslacīja viņu ar aukstu ūdeni.
«Kur es esmu?» Katrīna jautāja, pieceldamās un skatīdamās visapkārt. «Man priekšā šalc Dņepra, aiz manis kalni… Kur tu mani esi ievedusi, sieva!»
«Neesmu tevi ievedusi, bet izvedusi; iznesu uz savām rokām no smacīgā pagraba; aizslēdzu ar atslēdziņu durvis, lai tu nedabūtu bārienu no pana Daņila.»
«Kur atslēga?» Katrīna prasīja, apskatīdama savu jostu. «Neredzu to.»
«To noraisīja tavs vīrs, lai apskatītu burvi, mans bērns.»
«Apskatītu? … Sieva, esmu pazudusi!» Katrīna iesaucās.
«Lai dievs mūs no tā pasarga, mans bērns! Ciet tikai klusu, mana pane, neviens neko nedabūs zināt!»
«Viņš ir izbēdzis, nolādētais antikrists! Tu dzirdēji, Katrīna? Viņš ir izbēdzis!» pans Daņilo sauca, tuvodamies savai sievai. Acis viņam zibsnīja; zobens žvadzēdams drebēja tam pie sāniem. Sieva sastinga.
«Viņu kāds izlaidis, manu mīļo vīriņ?» viņa runāja drebēdama.
«Izlaidis, tev taisnība, bet izlaidis velns. Paskaties: viņa vietā važās iekalts bluķis. Dievs taču tā izdarījis, ka velns nebīstas kazaku ķetnu! Ja kādam no maniem kazakiem šī doma vien tik būtu ienākusi galvā, un es to dabūtu zināt… es ir soda nevarētu atrast viņam!»
«Bet ja es? …» neviļus izteica Katrīna un apklusa, nobijusies.
«Ja tev tas būtu ienācis prātā, tad tu nebūtu vairs mana sieva. Tad iešūtu tevi maisā un noslīcinātu Dņeprā, pašā dzelmē!…»
Katrīnai aizrāvās elpa un viņai likās, ka mati uz galvas saceļas stāvus.
VIII
Krogā uz robežu ceļa sapulcējušies poli un dzīro jau divas dienas. Saradies ne mazums visu šo salašņu. Salasījušies, bez šaubām, uz kādu kara dēku: dažiem ir pat musketes; skan pieši; žvadz zobeni. Pani līksmojas un lielās, runā par saviem pasakainajiem varoņdarbiem, ņirgājas par pareizticību, sauc ukraiņu tautu par saviem kalpiem un lepni griež ūsas, un lielīgi, galvas atmetuši, izlaižas uz soliem. Ar viņiem kopā, arī ksendzs. Bet arī ksendzs viņiem līdzīgs; pat ārēji nelīdzinās kristīgam priesterim: dzer un dzīvo ar viņiem un runā ar savu nekaunīgo mēli nepieklājīgas valodas. Kalpi neatpaliek no viņiem nevienā lietā: atlocījuši savu nodriskāto županu piedurknes, staigā kā gaiļi, it kā tas būtu diezin cjk prātīgi. Spēlē kārtis, sit ar kārtīm viens otram pa degunu; paņēmuši līdzi svešas sievas; kliedz, kaujas!… Pani ālējas un dzen neķītrus jokus: rausta ebreju aiz bārdas, smērē viņam uz nešķīstās pieres krustu; šauj uz sievām bez lodēm un dejo krakovjaku ar savu nešķīsto priesteri. Tādas negantības Krievuzemē nav pieredzētas pat no tatariem: kā redzams, dievs tai par grēkiem uzlicis ciest tādu kaunu. Vispārējā troksnī dzirdams, ka runā par pana Daņilas Aizkrāces ciematu, par. viņa skaistuli sievu … Ne uz labiem darbiem salasījusies šī banda!
IX
Pans Daņilo sēž savā istabā pie galda, atbalstījies uz elkoņiem, un domā. Pane Katrīna sēž uz mūrīša un dzied dziesmu.
«Man diezin kapec skumji, manu sieviņ!» pans Daņilo runāja. «Sāp ir galva, ir sirds. Kaut kā smagi man! Jaušu, kaut kur netālu jau staigā mana nāve.» J
«Ak, mans mīļotais vīriņ! piespiedies ar savu galvu pie manis! Kam tu lolo tādas tumšas domas?» Katrīna nodomāja sevī, bet neiedrošinājās izteikt. Viņai, vainīgajai, bija rūgti pieņemt vīra glāstus.
«Klausies, mana sieviņ» Daņilo sacīja: «nepamet dēla, kad manis vairs nebūs. Dievs nedos tev laimi ne šinī, ne viņā saulē, ja pametīsi dēlu. Grūti būs maniem kauliem trūdēt zemē, bet vēl grūtāk būs manai dvēselei!»
«Ko tu runā, mans vīriņ! Vai tu kādreiz nezobojies par mums, vājajām sievietēm? Bet tagad runā pats kā vāja sieviete. Tev vēl ilgi jādzīvo.»
«Nē, Katrīna, dvēsele nojauš drīzu nāvi. Pasaulē, diezin kāpēc top skumji; nāk ļauni laiki. Ak, es atceros, atceros gadus; tie, bez šaubām, neatgriezīsies. Viņš bija vēl dzīvs, mūsu karaspēka gods un slava, vecais Konaševičs! It kā manu acu priekšā patlaban ietu garām kazaku pulki. Tie bija zelta laiki, Katrīna! Vecais atamans sēdēja melnā zirgā; rokā mirdzēja vadoņa zizlis; viņam apkārt algoto kazaku pulki; uz visām pusēm viļņojās sarkanā aizkrāciešu jūra Atamans sāka runāt — un visi sastinga kā ierakti. Apraudājās vecais vīrs, kad pieminēja agrākos darbus un kaujas. Ak, kaut tu zinātu, Katrīna, kā mēs toreiz kāvāmies ar turkiem. Man galvā vēl līdz šim redzama rēta. Četras lodes četrās vietās izskrēja man cauri, un neviena rēta nav pilnīgi aizdzijusi. Cik zelta mēs toreiz ieguvām! Dārgakmeņus kazaki grāba cepurēm. Kādus zirgus, Katrīna, kaut tu zinātu, kādus zirgus mēs toreiz atdzinām! Ak, nekarošu iau vairs tā. Liekas, vecs vēl neesmu un arī miesās vingrs, bet kazaka šķēps veļas ārā no rokām, dzīvoju bez darba un pats nezinu, kādēļ dzīvoju. Ukrainā nav kārtības: pulkveži un jesauli plēšas savā starpā kā suņi; nav vecākā galvas pār visiem. Mūsu šļachtiči visu pārgrozījuši pēc poļu paražām, piesavinājušies valšķību … pārdevuši dvēseli, pieņemdami uniju. Zīdisms .apspiež nabaga ļaudis. Ak laiki, laiki, pagājušie laiki! Kur esat palikuši, mani gadi? Aizskrej, mazais, uz pagrabu, atnes man krūzi medusmiestiņa! Uzdzeršu agrākai dzīvei un senajiem gadiem!»
«Kā uzņemsim viesus, pan? No pļavu puses nāk poļi!» ienākdams istabā, sacīja Stecko.
«Zinu, kādēļ viņi nāk,» Daņilo teica pieceldamies. «Seglojiet zirgus, mani uzticamie kalpi! Apvelciet bruņas! Izvilkt zobenus! Neaizmirstiet arī paņemt līdzi svina pupas: viesi jāsaņem pa godam!»