Выбрать главу

Filips Pulmans

Brīnumnazis

Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

.

1 Kaķis un skābarži

Vils raustīja māti aiz rokas un aici­nāja: Nāc taču, nāc… Bet māte turējās pretī. Viņa vēl jopro­jām baidījās. Vils atskatījās uz vakara gaismā slīgstošo ieliņu, uz mājiņu maza­jām terasēm, kur katras priekšā pletās mazdārziņš un bukšu dzīvžogs; vienā ielas pusē logus žilbināja saule, otrā atstādama tos ēnā. Laika bija maz. Patlaban cilvēki jau vakariņo, necik ilgi, un ielā parādī­sies citi bērni, kas blenzīs, aizskars un izteiks piezīmes. Gaidīt bija bīstami, taču neatlika nekas cits kā censties mammu pārliecināt ka jau vienmēr.

-     Mamm, ejam pie Kūperes kundzes, zēns lūdza.

-   Rau, tepat jau esam.

-    Kūperes kundzes? mamma šaubu pilnā balsī pār­jautāja.

Tikmēr Vils jau zvanīja pie durvīm. Lai to izdarītu, nācās nolikt zemē somu, jo ar otru roku zēns bija satvēris mammas plaukstu. Diez kas nav, ja kāds divpadsmit­gadīgo Viļu ieraudzīs turamies mammai pie rokas, taču zēns zināja, kas notiks, ja viņš to nedarīs.

Durvis atvērās, un tajās parādījās salicis, vecišķs klavierskolotājas stāvs līdz ar zēnam pazīstamo lavandas odekolona smaržu.

-     Kas tur atnācis? Viljams? vecā kundze jautāja.

-   Neesi redzēts jau gadu. Ko tu, dārgumiņ, gribi?

-   Es, lūdzu, vēlētos ieiet pie jums kopā ar māti, Vils noteiktā balsī sacīja.

Kūperes kundze uzmeta skatienu sievietei ar nekārtī­giem matiem un mulsu smaida ēnu uz lūpām un zēnam ar gaužām nelaimīgu spīdumu acīs, cieši sakniebtām lūpām un izvirzītu zodu. Te pēkšņi večiņa ievēroja, ka Perija kundzei, Vila mātei, viena acs nokrāšļota, bet otra ne. Sieviete pati to acīmredzot nebija pamanījusi. Nedz arī Vils. Kaut kas nebija kārtībā.

-    Labi, večiņa sacīja, pakāpdamās malā un izbrīvē­dama šaurajā gaiteni vietu. Pirms aizvērt durvis, Vils palūkojās uz vienu pusi, tad otru, un Kūperes kundzei nepalika nepamanīts, cik cieši Perija kundze ieķērusies dēlam rokā un cik mīļi viņš to ieved dzīvojamā istabā, kur stāv klavieres (protams, tā bija vienīgā istaba, kurā Vils bija bijis). Večiņa ari ievēroja, ka Perija kundzes apģērbs mazliet ož pēc pelējuma, it kā pirms žāvēšanas būtu par ilgu noturēts veļas mašīnā, un cik līdzīgi abi bija, ta sēžot uz dīvāna ar vakara saules gaismu sejā platiem vaigu kauliem, milzīgām acīm un taisnām, melnām uzacīm.

-   Ko tas nozīmē, Viljam? — vecā kundze jautāja. Kas noticis?

-    Manai mātei uz kādām dienām vajadzētu pajumti, — Vils atbildēja. Šobrīd mājās viņu pieskatīt pagrūti. Ne­gribu teikt, ka viņa būtu slima. Tikai viegli samulsusi, ap­jukusi un mazdrusciņ noraizējusies. Viņa ir viegli pieska­tāma. Pietiks ar laipnu vārdu, bet jums jau, manuprāt, tas grūtības nesagādās.

Māte skatījās uz dēlu neko neredzošām acīm, un Kū­peres kundze ievēroja, ka sievietei nobrāzts vaigs. Vils cieši lūkojās Kūperes kundzē, un zēna skatienā jautās izmisums.

-   Dārgi jums tas neizmaksās, zēns turpināja, atnesu dažas turzas ēdamā, kādam laikam vajadzētu pietikt. Jūs pati ari varat to ēst. Māte labprat dalīsies ar jums.

-    Bet… es nezinu, vai man to vajadzētu darīt… Vai nebūtu labāk aiziet pie ārsta?

-   Nē! Viņa nav slima.

-    Bet vai tad nav neviena cita, kas varētu… Proti, kaimiņi, kāds radinieks…

-    Radinieku mums nav. Mēs esam divi vien. Un kai­miņi ir pārāk aizņemti.

-    Bet sociālais dienests? Negribas tev atteikt, mīļais, taču…

-   Nē! Nē. Mātei tikai mazdrusciņ jāpalīdz. Es to kādu laiciņu nevarēšu, taču nejau pārāk ilgi. Došos uz… man šis tas kārtojams. Bet apsolu, ka, tiklīdz atgriezīšos, ve­dīšu viņu atpakaļ mājās. Ilgi mēs jūs neapgrūtināsim.

Māte lūkojās dēlā tik uzticības pilnām acīm un, pagrie­zusies pret Kūperes kundzi, uzsmaidīja tik mīļi un iedro­šinoši, ka večiņa nespēja atteikt.

-    Labi, viņa vērsās pie Perija kundzes, dienu, divas noteikti. Varēsiet apmesties manas meitas istabā, mīļā, viņa patlaban Austrālija, istaba šā vai tā stāv tukša.

-    Paldies, Vils pateicies aši piecēlās kā uz iešanu.

-   Bet kur tad tu pats? vaicāja Kūperes kundze.

-   Padzīvošu pie drauga, zēns sacīja, zvanīšu jums, kad vien būs iespēja. Jūsu tālruņa numurs man ir. Viss nokārtosies!

Māte samulsušam acīm uzlūkoja dēlu. Vils pieliecies neveikli viņu noskūpstīja.

-    Neraizējies, Vils teica, Kūperes kundze par tevi gādās labāk nekā es, tici man. Rīt es tev piezvanīšu, un tad parunāsimies.

Viņi cieši apskāvās, Vils vēlreiz noskūpstija māti un, maigi nocēlis sev no kakla viņas rokas, devās uz ārdur­vīm. Kūperes kundze manīja, ka zēns ir satraukts: viņa acis spīdēja, tomēr pieklājību Vils neaizmirsa un pagrie­zies pastiepa roku.

-   Uz redzēšanos, viņš atvadījās, un liels paldies!

-    Viljam, Kūperes kundze teica, man gribētos, lai tu pasaki, kas īsti noticis…

-   Tas nav tik vienkārši izstāstāms, zēns sacīja, taču par nastu viņa jums nebūs, nudien.

Ne jau to Kūperes kundze vēlējās dzirdēt, un tas bija skaidrs abiem, taču Vils jutās par kaut ko atbildīgs. Sirmā kundze nodomāja, ka tik nepielūdzams bērns nav redzēts.

Vils aizgriezās, domās jau būdams tukšajā mājā.

Vils ar māti dzīvoja apvedceļa malā, mūsdienīgi apbū­vētā kvartālā, kur rindojās ducis vienādu namu, no kuriem viņu māja, neapšaubāmi, bija visnoplukušākā. Dārzs mājas priekšā bija tikai nezālēm aizaudzis zemes gabaliņš; māte pirms dažiem mēnešiem gan bija dažus krūmus iestādījusi, taču tie sausumā vīta un vēlāk galīgi panīka. Kad Vils nogriezās gar mājas stūri, viņu kaķenīte Moksija, piecēlusies no mīļākās vietiņas vēl neiznīkušās hortenzijas paēnā, izstaipījās un, pieglauzdama galvu zēna kājai, svei­cināja viņu ar klusu nau.

Paņēmis kaķi rokās, Vils čukstus jautāja: Moksij, vai viņi te neatgriezās? Neredzēji?

Mājā viss bija klusu. Mijkrēslī ielas pretējā pusē vīrie­tis mazgāja auto, bet viņš, šķiet, Viļu nemanīja, un arī Vils uz viņu neskatījās. Jo mazāk cilvēku ievēros, jo labāk.

Piekļāvis Moksiju pie krūtīm, zēns atslēdza durvis un ašā solī iegāja mājā. Tad, vērīgi ieklausījies, nolaida ka­ķeni zemē. Nekas nebija dzirdams mājā neviena nebija.

Atvēris konservu kārbu, Vils atstāja to virtuvē, lai Moksija ēd. Interesanti pēc cik ilga laika šie atnāks? Ej nu sazini, tāpēc jāpasteidzas. Uzkāpis augšstavā, Vils sāka žigli meklēt.

Zēns lūkojās pēc zaļas, apdilušas ādas mapes. Jābrīnās, cik daudzviet pat necilā mūsdienīgā namā šāda izmēra priekšmets var paslēpties; lai kaut kas nebūtu atrodams, nemaz nevajag slepenu vietiņu zem grīdas dēļiem, nedz arī plašu pagrabu. Sākumā Vils pārmeklēja mātes guļam­istabu; pārskatot veļas atvilktnes, zēnu pārņēma kauns. Brīdi vēlāk viņš jau ņēma priekšā otrā stāva istabas, ieskaitot savējo. Moksija atnāca palūkot, ko Vils dara, un kompānijas pec turpat tuvumā sāka mazgāties.

Meklēšana izrādījās veltīga.

Tikmēr uzkrita tumsa, un Vilam gribējās ēst. Uzsildījis pupiņas un apsēdies pie virtuves galda, zēns sāka pārlikt, kādā secībā vislabāk caurskatīt augšstāva istabas.

Vils vēl nebija paēdis, kad iezvanījās tālrunis.

Zēns sēdēja kluss kā pelīte, sirds dauzījās kā negudra. Vils saskaitīja divdesmit sešus zvanus, pēc tam tālrunis apklusa. Nolicis šķīvi izlietnē, viņš atsāka meklēšanu.