- Vai viņš ir miris?
- Vai tēvs atgriezīsies?
- Kads viņš izskatījās?
Vienīgi uz pēdējo jautājumu mate spēja atbildēt. Džons Perijs esot bijis izskatīgs vīrietis, drosmīgs un gudrs Karaliskās flotes virsnieks, kas pametis floti ar mērķi kļūt par pētnieku un vadīt ekspedīcijas uz tāliem pasaules nostūriem. Vils, to dzirdot, priekā drebēja. Parasts tēvs nemūžam nevaretu satraukt ta kā pētnieks! Kopš tās dienas rotaļājoties Vilam līdzās allaž bija neredzams biedrs: abi ar tēvu viņi lauzās cauri džungļiem, plecu pie pleca stāvēja uz šonera klāja, pielikuši plaukstu acīm, lūkojās vētras sabangotajā jūrā vai ari, pacēluši lāpas, centās atšifrēt mīklainus uzrakstus sikspārņu apsēstā alā… Viņi bija sirdsdraugi, neskaitāmas reizes glābuši viens otru no nāves, un, nometušies pie ugunskura, smēja un runājas.
Taču, jo lielāks Vils auga, jo vairāk mīklu uzradās. Kāpēc mājās nav neviena tēva fotouzņēmuma nedz no šīs pasaules, nedz tās ar apsarmojušu bārdu, kamanās šķērsojot Arktiku vai džungļos pētot vīteņaugiem klatas drupas? Vai tiešām nav saglabājušās trofejas un neparastas lietiņas, ko viņš taču noteikti parveda? Vai gramatās par viņu nekas nav rakstīts?
Māte nezinaja. Bet viena lieta, ko viņa pateica, gan cieši iespiedās Vilam atmiņā.
Viņa sacīja: Vienudien tu iesi tēva pēdās. Arī tu būsi dižens cilvēks. Un pārņemsi no viņa mantiju…
Lai gan Vils lāgā nesaprata, ko tas nozīmē, tomēr aptuvena skaidrība bija, un zēnā modās pacilājošs lepnums un mērķa apziņa. Tēvs bija dzīvs, apmaldījies mežonīgā vietā, un Vils dosies viņu glābt, lai pārņemtu mantiju… Ar tik cēlu mērķi bija vērts paciest dzīves grūtības.
Tātad mātes kaiti Vils turēja noslēpumā. Dažkārt māte nomierinājās, viņas prāts apskaidrojās, un tad zēns centās apgūt iepirkšanās, ēdiena gatavošanas un mājas uzkopšanas mākslu, lai reizēs, kad mātei uznāk apmulsums un bailes, visu var padarīt pats. Vils iemācījās slēpties, būt nemanāms skolā, nepievērst kaimiņu uzmanību arī tad, kad māti sagrāba tādas izbailes un neprāts, ka viņa teju vai zaudēja valodu. Visvairāk zēns baidījās no tā, ka par visu uzzinās varas iestādes un māti aizvedīs, bet Viļu atdos projām svešos ļaudis. Tas būtu ļaunāk par jebkurām grūtībām. Savu reizi taču tumsa no mātes atkāpās un viņa atkal jutās laimīga, par izbailēm vien pasmiedamās, daudzinādama dēlu, ka viņš tik krietni par viņu rūpējies, — mātē dzirkstīja prieks un mīļums. Tādās reizes Vils nodomāja, ka labāku sabiedroto neatrast, un nevēlejas neko citu, kā tikai dzīvot divatā ar māti līdz mūža galam.
Bet tad ieradās vīri.
Policija tā nebija, nedz arī sociālais dienests un arī noziedznieki ne vismaz Vils tā sprieda. Svešie atteicās zēnam paskaidrot savas ierašanās iemeslus un, lai kā Vils centās viņus aizkavēt, runaja tikai ar māti. Tobrīd viņas veselība bija pavisam trausla.
Tomēr Vils, nostājies aiz durvīm, visu noklausījās un dzirdēja, ka vīri izprašņā par tēvu, un zēna sirds iepukstējās straujāk.
Svešie gribēja zināt, kad tieši Džons Perijs aizbraucis, vai ir mātei ko nebūt sūtījis, kad viņa saņēmusi no vīra pēdējo vēsti un vai viņam ir bijusi kāda saistība ar ārzemju vēstniecībām. Vils dzirdēja mammas balsi tā skanēja aizvien izmocītāk, līdz beigās zēns ieskrēja istaba un pateica, lai viņi lasās prom.
Vils izskatījās tik saniknots, ka nedz viens, nedz otrs vīrs nesmējās, lai gan zēns bija pavisam mazs. Viņi mierīgi varētu Viļu notriekt, ar vienu roku piespiest pie zemes, bet viņš nejuta baiļu, vienīgi kvēlas un neremdināmas dusmas.
Pēc tam vīri aizgāja. Pats par sevi saprotams, notikušais zēnā stiprināja pārliecību, ka tēvs kaut kur ir iekļuvis briesmās un tikai Vils spēs viņu glābt. Rotaļas zaudēja bērnišķīgumu, viņš tik atklāti tās vairs neizspēlēja. Viss pamazām vērtās realitātē, un Vilam bija jābūt tās cienīgam.
Necik ilgi, un svešie ieradās atkal, uzstādami, lai Vila māte kaut ko atklāj. Vils vēl nebija pārradies no skolas; viens virs sarunādamies bija aizkavējis māti apakšstāvā, otrs tikmēr izokšķerēja guļamistabas. Māte pat nenojauta, ko nelūgtie ciemiņi dara. Bet Vils, pārnācis no skolas agrāk nekā parasti, izvirda dusmās, un svešie aizgāja.
Jādomā, viņi zināja, ka Vils neziņos policijai bailēs, ka varas iestādes māti varētu aizvest prom, un tāpēc kļuva vēl uzstājīgāki. Beigu beigās vīri ielauzās mājā laikā, kad Vils bija izgājis, lai pārvestu māti mājās no parka, ar viņu kļuva aizvien ļaunak māte bija ieņemusi galva, ka japieskaras katram solam dīķa malā. Lai to paveiktu ātrāk, Vilam nācās iet talkā. Nākdami mājās, viņi manīja ielas galā pazūdam svešinieku automašīnas aizmuguri. Ienācis mājā, Vils redzēja, ka viss ir izvandīts, izrakņāta ik atvilktne, ik skapītis.
Zēns zināja, ko šie meklē. Zaļā ādas mape bija mātes vērtīgākais īpašums. Vilam pat sapņos nerādījās, ka viņš varētu to caurlūkot, — viņš pat nezināja, kur māte to glaba. Zināja to, ka mapē stāv vēstules, zināja, ka māte, tās reizi pa reizei pārlasīdama, raud un piemin tēvu.
Tieši tāpēc Vils nosprieda, ka svešie meklē mapi, un saprata, ka nedrīkst gaidīt klēpī saliktām rokām.
Vils nolēma, ka vispirms jāsagādā drošs patvērums mātei. Domāja ilgi, taču draugu, kam lūgt palīdzību, nebija, un kaimiņiem jau arī bez tā bija modušās aizdomas. Tā ka vienīgais cilvēks, kam, pēc Vila domām, varēja uzticēties, bija Kūperes kundze. Nu, kad māte ir drošībā, viņš centīsies sameklēt zaļo ādas mapi, ieskatīsies, kas tajā ir, un pēc tam dosies uz Oksfordu meklēt atbildes uz vienu otru viņu interesējošu jautājumu. Bet vīri Viļu apsteidza.
Un pirms brīža Vils vienu no tiem bija nogalinājis.
Tāpēc viņu meklēs arī policija.
Labi, ka Vils prata nekrist acīs. Jāizskatās neuzkrītošam, patlaban tas bija svarīgāk par visu, un tādam jāpaliek iespējami ilgi, līdz vai nu Vils, vai svešie atradīs viņa tēvu. Ja viņi to izdarīs pirmie, Vilam viens pīpis, cik daudzus viņš vēl nogalinās.
Dažas stundas vēlāk Vils jau soļoja laukā no Oksfordas, ap pusnakti būdams jau četrdesmit jūdžu attālumā no pilsētas. Zēns jutās līdz nāvei noguris. Viņš bija stopējis, braucis ar diviem autobusiem, gājis kājām un sasniedzis Oksfordu sešos vakarā pārāk vēlu, lai paveiktu iecerēto; viņš bija ieturējies smalkā ēstuvē Burger King, pēc tam nobēdzis kinoteātri (filmas nosaukums aizmirsās jau tās skatīšanās laikā) un patlaban naigi devās pa bezgalgaro ceļu cauri priekšpilsētām ziemeļu virzienā.
Līdz šim neviens Vilam nebija pievērsis nekādu uzmanību. Tomēr zēns apzinājās, ka labāk naktsmājas atrast laikus jo vēlākā stundā viņš tās meklēs, jo lielāku uzmanību sev pievērsīs. Vienīgā nelaime, ka omuligo namiņu ceļmalas dārzos paslēpties nevarēja, bet no īstas lauku ainavas nebija ne vēsts.
Vils bija atnācis līdz plašam apkārtceļam, kur šoseja, kas veda uz ziemeļiem, krustojās ar Oksfordas loka ceļu, kurš savukārt stiepās austrumu-rietumu virzienā. Šajā nakts stundā satiksmes tikpat kā nebija uz ceļa, kur Vils stāvēja, valdīja klusums, un gar tā malām stiepās platas zāliena joslas, aiz kurām gozējās omulīgas majas. Zāliena malās bija sastaditas divas skābaržu rindas ērmoti silueti ar nevainojami simetriskiem, šauriem lapu vainagiem, kas vairāk atgādināja bērna zīmējumu nekā īstus kokus. Ielas apgaismojumā aina izskatījās samākslota, tā atgadināja teātra uzvedumu. No pārgurumā Vils jutās ka apdullis. Viņš būtu gājis tālāk uz ziemeļiem vai arī būtu nolicis galvu zem koka un aizmidzis, bet, apstājies sakopot domas, viņš ieraudzīja kaķi.