Kaķis bija svītrains, gluži kā Moksija. Mīkstiem soļiem tas izslīdēja no dārza Oksfordas ceļa pusē, kur patlaban stāvēja Vils. Nolicis zeme somu, zēns pastiepa roku, un kaķis, pienācis klat, paberzēja gar to galvu nudien kā Moksija. Protams, tā jau izturas jebkurš kaķis, tomēr Vilam pēkšņi tik ļoti sagribējās pagriezties atpakaļ uz mājām, ka acīs saskrēja asaras.
Beigu beigās kaķis novērsās. Kā neka nakts stunda, jāapseko sava teritorija, jāmedī peles. Mīkstā solī šķērsojis ceļu, peļu junkurs devās uz krūmiem turpat aiz skābaržiem un apstājās.
Vils, joprojām vērojot, dzīvnieciņa uzvedībā pamanīja kaut ko dīvainu.
Kaķis pacēla gaisā ķepu, grasīdamies kaut kam piesist Vils neredzēja, kam. Pēc tam izliektu muguru, uzboztu spalvu un stingi izslietu asti dzīvnieks metās atpakaļ. Vilam kaķu paradumi nebija sveši. Tiklīdz mincis atgriezās zāles laukumiņā starp dārza dzīvžoga skābaržiem un krūmiem, jau atkal ar ķepu sizdams gaisā, Vils ieskatījās vērīgāk.
Kaķis jau atkal atlēca malā, šoreiz ne tik tālu un jau mierīgāk. Lai nu kā, pēc pāris sekunžu ošņāšanas, taustīšanas un ūsu raustīšanas ziņkāre ņēma virsroku pār piesardzību.
Spēris soli uz priekšu, kaķis pēkšņi pazuda.
Vils sasprindzinaja redzi. Pēc tam, piespiedies tuvākā koka stumbram, zēns sastinga pa loku patlaban brauca automašīna, mezdama uz viņu starmešu ugunis. Tiklīdz mašīna bija prom, Vils, nenovērsis skatienu no kaķa pētītā laukumiņa, šķērsoja ceļu. Tas nebūt nenācās viegli, jo acij nebija kur aizķerties, tomēr, nonācis vietā un vērīgi ieskatījies, zēns tiešām kaut ko ieraudzīja.
Palūkojoties no vienas puses, tad no otras, kaut kada skaidrība tomēr radās. Izskatījās, ka gaisā, apmēram divus metrus no ceļa malas, ir izgriezts laukums — tāda kā taisnstūra forma, šķērsgriezumā ne platāks par metru. Atrodoties ar to viena līmeni un virzienā pret šķautni, laukumu tikpat kā nemanīja, bet no aizmugures neredzēja vispār. Saskatīt to varēja tikai no tās vietas, kas bija vistuvāk ceļam, turklāt arī no turienes nebūt ne tik skaidri, jo, raugoties neparastajā atvērumā, bija redzams tieši tas pats, kas šaipus tā, ceļa laternu apgaismots zāles laukums.
Taču Vils ne mirkli nešaubījās, ka zāles ielāps viņā pusē atrodas citā pasaulē.
Jautāts Vils diez vai pateiktu, no kurienes viņam tas zināms. Lai nu kā, bet viņam tas acumirklī bija skaidrs, turklāt tikpat neapšaubāmi kā tas, ka uguns dedzina un būt laipnam ir labi. Patlaban zēns aplūkoja kaut ko pavisam neredzētu.
Tāpēc vien jau kārojās pieliekties un ieskatīties ciešāk. Lai gan no redzētā reiba galva un sirds pukstēja straujāk,
Vils ilgi neprātoja iegrūdis gaisa atvērumā somu, viņš pa matērijas caurumu steigšus metās no vienas pasaules otrā.
Un nu Vils stāvēja līdzās koku alejai. Skābarži tie gan nebija, bet augstas palmas, kas, līdzīgi kokiem Oksfordā, auga rindā gar zālienu. Vienīgi tagad Vils atradās plaša bulvāra vidū, gar kura malām rindojās kafejnīcas un veikaliņi. Visur dega spožas ugunis, durvis stavēja vaļā, zem biezi zvaigžņotām debesīm valdīja klusums un vientulība. Karstā nakts izgaroja puķu aromātu un juras sāļo smaržu.
Vils apmeta modru skatienu visapkart. Tālumā aiz muguras pilnmēness apspīdēja augstu, zaļu kalnu panorāmu; kalnu pakājē, nogāzēs, vīdēja mājas ar lekni saaugušiem dārziem un neiežogota parka teritorija ar koku audzēm un balti mirdzošu klasisku templi.
Turpat blakus rēgojās gaisā izcirstais caurums no šīs puses tikpat grūti saskatāms kā no viņējās un tomēr tas tur bija. Pieliecies un ielūkojies atvērumā, zēns redzēja ceļu Oksfordas pusē, savu pasauli. Nodrebinājies viņš novērsās lai kāda izrādīsies jaunā pasaule, tā noteikti būs labāka par nupat atstāto. Viļu parņēma viegls reibonis, sajūta, ka esi vienlaikus sapnī un nomodā; piecēlies viņš pameta skatienu visapkārt, lūkodamies pēc sava ceļveža kaķa.
Kaķi nekur nemanīja. Droši vien tas bija aizgājis pētīt šaurās ieliņas un dārzus aiz kafejnīcām, kuru gaismas aicināt aicināja. Pacēlis apdriskāto somu, Vils nesteidzīgi un ļoti piesardzīgi ja nu viss izgaist — devās pa ceļu uz gaismu pusi.
Visapkārt jautās Vidusjūras zemju gaisotne vai varbūt kaut kas Kārību krastiem līdzīgs. Vilam nekad nebija gadījies izbraukt ārpus Anglijas, tāpēc ne ar ko sev zināmu viņš to salīdzināt nevarēja. Tomēr viens nu bija skaidrs cilvēki šeit vēlā stundā iziet no mājām paēst un iedzert, padejot un baudīt mūziku. Tikai nekur nemanīja nevienu dzīvu dvēseli, un klusums bija nospiedošs.
Uz pirmā stūra, ko Vils sasniedza, bija vasaras kafejnīca ielas malā rindojās zaļi galdiņi, niķeleta lete un kafijas automāts. Uz dažiem galdiņiem manīja pustukšotas glāzes, kādā pelnu traukā cigarete bija izdegusi līdz galam, blakus šķīvim ar risoto [1] stāvēja groziņš ar saziedējušām maizītēm, cietām kā kartons.
Izņēmis no ledusskapja letes otrā pusē limonādes pudeli, Vils brīdi apsvēra mest naudas atvilktnē savu mārciņas monētu vai ne. Atvilktni aizvēris, zēns tūlīt pat to atkal atdarīja, saprazdams, ka pēc naudas zīmēm var uzzināt, kas šī ir par vietu. Valūtas nosaukums izrādījās krona. Neko vairāk izdibināt neizdevās.
Ielicis naudu atvilktnē, Vils ar pudeļu attaisāmo uz letes atvēra limonādi un tad, atstājis kafejnīcu, devās projām pa ielu, kas veda sāņus no bulvāra. Pārtikas veikaliņi un maiznīcas rindojās līdzās dārglietu un puķu tirgotavām un durvīm ar kreļļu aizkariem, kas veda privātmājās, no kuru mākslinieciski greznajiem metāla balkoniem pār šaurajām ietvēm bagātīgi slīga ziedi, šeit ieslēgtais klusums likās vēl apdullinošāks.
Ielas veda lejup, drīz vien noslēgdamās plašā avēnijā, kur vēl vairāk palmu augstu tiecās debesīs; ielu apgaismojumā to lapu apakšpuse mirdzēja.
Otrpus avēnijai šalca jūra.
Vila acu priekšā atklājās osta. No kreisās puses to ierobežoja akmens mols, no labās zemesrags, kur ziedošu koku un krūmu vidū pacēlās milzīga, prožektoru izgaismota ēka ar akmens kolonnām, platām kāpnēm un krāšņiem balkoniem. Ostā rindojās noenkurotas airu laivas, viņpus molam ramajā jūra mirdzēja zvaigžņu atspulgi.
Vila nogurums pazuda, kā nebijis. Zēns jutās pavisam mundrs un apburts. Soļodams pa šaurajām ieliņām, viņš brīdi pa brīdim pastiepa roku, lai pieskartos sienai, durvīm, puķu kastei uz palodzes un pārliecinātos, ka viss ir pamatīgs un īsts. Šobrīd gribējās pieskarties arī ainavai, kas pletās acu priekšā, skats šķita pārlieku plašs, lai to uztvertu ar acīm vien. Zēns stāvēja kluss, dziļi elpodams, teju vai sabijies.
Apķēries, ka rokā vēl aizvien ir kafejnīcā paņemtā pudele, Vils no tās iemalkoja. Dzēriens garšoja kā parasta ledusauksta limonāde tieši tas, kas nepieciešams, nakts bija tiešām tveicīga.
Vils virzījās vairāk pa labi, gar viesnīcām ar nojumēm virs spoži apgaismotām parādes durvīm un gar ziedošām bugenvilijām, līdz nonāca pie parka neliela zemesraga krastā. Koku ieskautā ēka ar grezno, prožektoru izgaismoto fasādi varētu būt kazino vai pat operas nams. Šur tur ar spuldzēm nokārto oleandru vidū manīja takas, taču nebija ne vismazāko dzīvības pazīmju: putni nedziedāja, kukaiņi nesīca — ne mazāka troksnīša, tikai Vila soļi.
Vienīgā skaņa, ko zēns dzirdēja, bija nerimstošie, klusie viļņu plīkšķi pludmale viņpus palmām parka malā. Vils devās turp. Paisums vai arī bēgums rādījās pusē; mīkstajās, baltajās smiltīs virs augstākas ūdenslinijas rindojas ūdens velosipēdi. Ik pēc pāris sekundēm sīks vilnītis pārklāja krastu, pēc mirkļa glīti paslīdēdams zem nākamā. Apmēram piecdesmit metru attālumā virs rāmā ūdens pacēlās platforma lēkšanai.