Kapuce iesmējās un tad piepeši metās Fleimelam pie rīkles.
Nosvilpa akmens asmens, pāršķeldams kapuci, zemē noplivinājās zaļš auduma gabals. Tas, kurš kapucē, iesmilkstējās, pasviedās gaisā, vairīdamies no asmens, kas cirtās lejup, nošķeldams jakas priekšas kniedes un sapostīdams rāvējslēdzi.
Džošs Ņūmens aizstājās Nikolasam Fleimelam priekšā, abās rokās turēdams akmens zobenu, ko bija izvilcis no kartona futrāļa. — Man nav ne jausmas, kas jūs tādi, — viņš stingri teica, kaut balss trīsēja — gan adrenalīna dēļ, gan tāpēc, ka ieroci novaldīt nemaz nebija viegli. — Bet pieļauju, ka šo te jūs pazīstat!
Zvērs atkāpās, zilimelnos redzokļus nenovērsdams no pelēkā asmens. Kapuce bija pagalam, pāri palikušās skrandas pluinījās ap pleciem, un galva nu bija atsegta skatienam. Džošs konstatēja, ka cilvēka galvai tā nemaz nelīdzinās, tomēr ir brīnum skaista. Viņš bija domājis ieraudzīt briesmoni, taču galva bija neparasti maza, ar milzīgām, dziļām, tumšām acīm zem šaura, izvelbta piereskaula un ar asiem, izteiktiem vaigukauliem. Deguns taisns, nāsis plati ieplestas. Mute — līmeniska svītra, tagad mazliet pavērusies, skatam atklājot greizus, iedzeltenus un samelnējušus zobus.
Džošs žigli pavērās pa labi un pa kreisi, lai neizlaistu no acīm abus pārējos kapuces. Arī tie cieši vērās uz akmens zobenu. — Tas ir Klarents, — viņš klusu teica. — Ar to es Parīzē cīnījos pret Nidhjegu, — viņš turpināja. — Un esmu redzējis, ko tas nodara tādiem kā jūs. — Viegli pakustinājis zobenu, viņš juta to ietrīsamies, spals rokās sila.
— Dī mums par to nebilda ne vārda, — kapuce nopīkstēja bērna balstiņā. Viņš uzlūkoja alķīmiķi, kas stāvēja Džošam aiz muguras. — Vai tiesa?
— Jā, — Fleimels apstiprināja.
— Nidhjegu. — Šo vārdu kapuce spļautin izspļāva. — Un kas tad notika ar leģendāro Līķu Rijēju?
— Nidhjegs ir beigts, — Fleimels strupi pavēstīja. — Nogalēts ar Klarentu. — Paspēris soli uz priekšu, viņš kreiso roku uzlika Džošam uz pleca. — Džošs viņu nobeidza.
— Viņu nogalējis cilvēks? — Kapuce neticēja.
— Dī ir jūs izmantojis, jūs nodevis. Viņš neteica, ka mums ir zobens. Ko viņš vēl noklusējis? Vai stāstīja, kāds liktenis Parīzē piemeklējis disijas? Vai stāstīja par Guļošo dievu?
Trīs kapuces pārgāja paši uz savu valodu, sasmilkstējās un sarūcās, tad lielākais no jauna pievērsās Džošam. No mutes spraugas izšāvās melna mēle. — Par to mums nekas. Es savā priekšā redzu pārbiedētu cilvēku puišeli. Dzirdu, kā stirkšķ viņa muskuļi, kad viņš pūlas zobenu noturēt rokās. Varu sagaršot viņa bailes.
— Un tomēr, lai ko tu saod, viņš tev bruka virsū, — Fleimels klusu atteica. — Par ko tas liecina?
Kapuce lempīgi paraustīja plecus. — Ka viņš ir vai nu muļķis, vai varonis.
— Un jūsējiem no laika gala bijis jācieš gan no vieniem, gan otriem, — Fleimels aizrādīja.
— Taisnība, bet varoņu pasaulē vairs nav. Mūs neviens neapdraud. Cilvēki vairs netic, ka pastāvam. Tas dara mūs neredzamus… un neievainojamus.
Džošs nostenēdamies pacēla zobenu augstāk. — Klarents gan tā nedomā.
Kapuce piešķieba galvu un tad pamāja. — Gļēvuļa Asmens tā nedomā gan, jā. Bet mēs esam trīs, un mēs esam ātri, tik ātri, — viņš piebilda un pasmīnēja, atiezdams greizos zobus. — Manuprāt, mēs varam tevi, puika, saņemt ciet; izraut zobenu tev no rokām, pirms…
Instinkts, par kura esamību Džošs līdz tam nemaz nebija zinājis, viņu brīdināja, ka, pabeidzis teikumu, kapuce metīsies uzbrukumā. Tad visam būs beigas. Nedomādams ne mirkli, viņš grūda zobenu uz priekšu, kā bija mācījusi Zanna d'Arka. Asmens smaile iezumēdamās piedūrās briesmoņa rīklei. Džošs zināja, ka ar skrambu būtu pieticis, — Nidhjegu bija nogalējis viens vienīgs cirtiens.
Kapuce smiedamies atlēca atpakaļ, tālāk no zobena. — Par lēnu, cilvēk, par lēnu. Redzēju — brīdi pirms grūdiena tev pirkstu kauliņi saspringa un nobālēja.
Un Džošs acumirklī saprata, ka viss zaudēts. Gēni i Cucullati reakcija vienkārši bija pārāk ātra.
Bet Fleimels aiz muguras nosmējās.
Džošs nenovērsa skatienu no kapuces. Skaidrs, ka atskatīties būtu pēdējā muļķība, bet kas, diez, alķīmiķi bija sasmīdinājis? Viņš ciešāk nopētīja kapuci. Taču nekas nebija mainījies… izņemot to, ka, atlēkdams nostāk no zobena, tas bija iekāpis dubļu peļķē.
— Vai tev, alķīmiķi, no bailēm piemeties trakums? — kapuce painteresējās.
— Tu taču pazīsti Veco Irīdu, Elektras meitu? — Fleimels it kā starp citu noprasīja un panācās Džošam priekšā. Alķīmiķa kalsnie vaibsti bija nocietinājušies un bezkaislīgi, lūpas cieši sakniebtas, blāvās acis piemiegtas šaurās spraudziņās.
Kapuces zilimelnie redzokļi šausmās iepletās. Viņš pavērās lejup.
Dubļu plančkā, kas skalojās kapucēm ap kājām, no Fleimela aproces pavedieniem piepeši bija izvērpusies varavīkšņaina mirga. Genii Cucullati raudzīja atlēkt atpakaļ, bet abas priekšķetnas no peļķes neparko nebija izdabūjamas. — Laid mani vaļā, cilvēk! — kapuce iespiedzās baiļpilnā bērna balsī. Viņš rāvās un raustījās, lūkodams atbrīvoties; atspērās, cik spēka, bet peļķē ietrāpīja arī pakaļķetnas nagi, un kapuce iekaucās atkal, rāva ķetnu laukā — līks nags palika peļķē kā iesalis. Kapuce ierējās, un abi pārējie metās viņu glābt, izraut no mutuļojošās, varavīkšņainās suslas.
— Pirms gadu desmitiem, — Fleimels turpināja, — mēs ar Pereneli paglābām Irīdu no viņas māsām, un par atlīdzību viņa man iedāvāja šīs aproces. Redzēju Irīdu tās noaužam no viņas pašas varavīkšņainās auras. Teica — kādudien tās manu dzīvi padarīšot mazliet krāsaināku.
Varavīkšņainās krāsu mēles aizlocījās augšup pa kapuces ķetnu. Melnie nagi vērtās zaļi, tad sarkani, purpursarkanās vilnas pinkas ievizējās spilgti violetas.
— Tu par to samaksāsi ar savu dzīvību, — kapuce izgrūda vēl jo spalgākā balsī, šausmās ieplestiem, zili gailošiem redzokļiem.
— Reiz jau miršu tāpat, — Fleimels piekrita, — bet ne šodien un ne no tavas rokas.
— Pagaidi vien, kad izstāstīšu Mātei!
— Laipni lūdzu.
Kaut kas nopaukšķēja, it kā burbulim pārplīstot, un varavīksnes krāsas ar joni šāvās augšup pa briesmoņa miesām, tinot tās gaismā. Vietās, kur kapuci bija sagrābuši abi pārējie, krāsas pārsviedās arī tiem uz nagiem un aizvērpās tālāk, zaļās jakas pārvēršot iespaidīgos daudzkrāsu ģērbos. Krāsas vizēja hipnotiskas un kustīgas kā eļļas kārtiņa uz ūdens virsmas, pārplūda cita citā, veidojot arvien jaunus, ekstravagantus salikumus un žilbīgus pustoņus. Kapuces vēl paguva izgrūst šausmu pilnu kaucienu, bet tas aprāvās, un visi trīs saļima uz ietves ļenganā kaudzē. Kolīdz viņi stājās kustēties, ņirbošās krāsas strauji atstāja miesas, jakas no jauna vērtās netīri zaļas, un ķermeņi sāka pārvērsties, kauliem brakšķot, muskuļiem un cīpslām pārtopot. Kad visa krāsa bija iesūkusies atpakaļ peļķē, kapuces no jauna izskatījās pēc cilvēkiem.
Sānielā šļācās lietus straumes, un daudzkrāsainā peļķe mutuļoja un trīsēja, sveicot ik jaunu lāsi. Uz īsu mirkli virs palts parādījās nevainojams, miniatūrs varavīksnes loks, lai tūliņ pagaistu, peļķi atstājot skalojamies tikpat netīri brūnu kā iepriekš.
Fleimels pieliecies savāca pēdējās draudzības aproces driskas. Savērptie pavedieni nu bija pelēkbalti, no krāsām ne miņas. Izslējies viņš atskatījās uz dvīņiem. Alķīmiķis pasmaidīja. — Neesmu jau tik bezpalīdzīgs, kāds izskatos. Pretinieku nekad nedrīkst novērtēt par zemu, — viņš pamācīja. — Bet par uzvaru paldies tev, Džoš. Tu mūs izglābi. Jau atkal. Nu jau tāds kā likums: Ojaia, Parīze un tagad te.