Burvju vijole
Ukraiņu tautas pasakas
Atšķirot Ukraiņu pasakas
Ja pavaicāsiet: «Kāda ir Ukraina?» — tad īsu un drīzu atbildi vis nesaņemsiet. Ukraina ir ļoti liela — no sausām stepēm pāri varenām upēm līdz zaļiem kalniem. Tikpat liela un daudzveidīga ir arī ukraiņu tauta — no druknajiem un smagnējajiem kviešu un arbūzu audzētājiem līdz slaikajiem aitu ganiem un mežacirtējiem. Svētku reizēs ir arī ko palūkoties uz tautas tērpiem. Nekur citur kā austrumu ukraiņiem neredzēt tādas platas bikses, tādas garas, nokarenas ūsas, gardibeņu jērenīcas un zem tām uz kaili nodzīta paura cekulu, ko viņi paši dēvē par «siļķi». Šādi sapostu spēkavīru var pazīt jebkurā pasaules malā. Un šo spēkavīru pēc senas paražas dēvē par kazaku. Kazaki bija varonīgi, attapīgi, brīvību mīloši karavīri. Tie gan aizsargāja savas dzimtās zemes robežas, gan paši devās karagājienos uz Krimu, uz Turciju un pat vēl tālāk. Savi varoņi un spēkavīri bija arī rietumu ukraiņiem. Tie ģērbās piegulošās gaišās vadmalas drānās ar košām uzšuvēm, plecos raiba kažokādas veste, galvā platmale ar spalvu pušķi. Ja kazakam aiz neaptverami platas un garas jostas neiztrūkstoši bija zobens, tad kalnietim rokās cirvītis garā kātā, tā sacīt, ierocis cīņai un darbam. Kalnieši cīnījās par taisnību un vienlīdzību. Viņus dēvēja par laupītājiem, viņi paši šī vārda nekaunējās un pat lepojās ar to. Austrumu Ukrainu ilgus gadus pārvaldīja Krievijas cari, bet Rietumu Ukrainu — Austrijas ķeizari. Netrūka arī pašmāju kaklakungu, kuriem tauta vienmēr pretojusies. Kur nevarēja ar spēku, tur ņēma palīgos viltu. Taču nekādas nedienas nav nomākušas ukraiņu līksmo un ātro dabu, smieklu prieku, gribēšanu gan stāstīt, gan klausīties raibumraibus piedzīvojumus. Izceļojušies pa plašo pasauli, ļaudis pie dzimtā pavarda, pie karavīru ugunskura vai tirgoņa kulbā stāstīja pasakas. Tādēļ starp ukraiņu pasakām ir tādas, kas šķietas kā latviešu pasaku dvīņu māsas, un ir arī pavisam dīvainas un mazdzirdētas: par salmu vērsīti, par blusādas cimdu, par kazakiem un Nāvi. Tā kā pati Ukraina bijusi pasaules krustcelēs, tad arī pasakās saplūst vienuviet ziemeļi un dienvidi, austrumi un rietumi. Viss šis raibums turējās vienkāršu ļaužu galvās un nereti ķēniņi, augstmaņi un pat briesmoņi runā un darbojas kā kaimiņi pašu ciemā. Atcerēsimies kaut vai caru, kurš palaidies dzeršanā un būtu ar mieru nodzert pat savu troni, ja galminieki to nebūtu piekaluši pie sienas. Gandrīz tāpat kā tajā pazīstamajā ukraiņu jokā:
«Ko tu, čigān, darītu, ja tiktu par ķēniņu?»
«O, tad es nozagtu speķa gabalu un kā laistos mukt…»
Visos tādos šķietamos sīkumos veidojas tautas pasaka. Tieši ukraiņu tautas un nevienas citas. Pat ja arī cara dēla tālākie piedzīvojumi pagaistu no atmiņas, pašu caru mēs vairs nepiemirsīsim.
Pasakas ceļo tāpat kā ļaudis un pat vēl ātrāk un tālāk. Tā daudz kas mums liksies jau kaut kur lasīts vai dzirdēts. Taču pasaka ik reizes atdzīvojas tikai stāstītāja — teicēja mutē. Un, kaut ari mēs zinām vai nojaušam, kas būs un kas notiks, ik reizes mūs interesē, kā tas notiks, jo vienmēr kaut kas notiek mazdrusciņ savādāk.
Pats svarīgākais tikums, ko māca pasakas, ir taisnības mīlestība. Pelnīto algu saņem gan darbarūķis, gan liekēdis un varmāka. Nereti tāda taisnība bija iespējama tikai pasakās, un tādēļ tauta šīs pasakas tik ļoti glabāja un stāstīja tālāk no paaudzes paaudzē.
Tam, kurš jūt līdzi sirmgalvim, vārgdienim, mocītam dzīvniekam, vienmēr atradīsies burvju palīgi, ar kuriem kopā var paveikt visneticamākos darbus. Līdzjūtība un atsaucība ir otrs svarīgākais tikums, vajadzīgs ne tikai pasakā, bet vēl vairāk sūrajā ikdienā. Arī latviešu sakāmvārds saka: «Dots devējam atdodas.» Tā nabaga puisis, izpirkdams dzīvnieciņus par maizei domāto naudu, tiek pie turības par spīti carameitas ļaunprātībai.
Vēl vienu tikumu māca pasakas. Vārgulis, muļķītis, nemākulis izrādās īstais varonis, tikai ne vecāki, ne brāļi, ne valdnieki to laikus nav pamanījuši. Vienmēr vieglāk ir apsmiet un nonicināt un atjēgties tikai tad, kad apsmietais ir par tevi pašu pārāks. Tātad uzmanība un vērība pret otru cilvēku, apslēpto spēku un dabas dāvanu saskatīšana.
Darba tauta vienmēr ir zinājusi, ka visas dzives pamats ir darbs. Bārenīte Ivanka par savu čaklo un kārtīgo strādāšanu saņem atzinību, draudzību un laimi. Un dzīvnieku pasakā par divām vāverītēm, slinkā, vieglprātīgā vāverīte, piedzīvojusi postu, kļūst laba un darbīga.
Tikums jāspodrina diendienā, to nekad nedrīkst piemirst. Tādēļ atrodas burvju spēki, kas tikumu pārbauda, reizēm visai smagi un sāpīgi. Lai izārstētu burvju vecīša vainu, jaunākais brālis ir ar mieru nodedzināt pats savu māju. Vecās mājas liesmās ceļas jauna māja. Brāļa taisnais prāts ir apliecinājies.
Reizēm varonis ir viltīgs un blēdīgs, bet nekad pret sev līdzīgiem vai vājākiem. Viltība ir tikai paņēmiens labu darbu darīšanā. Puisis piekrāpj ļauno meža valdnieku Vaimanu, lai palīdzētu savam tēvam izkulties no trūkuma. Un pret tādiem ļaužu dīrātājiem kā žandarms vai krodzinieks ar tiesu un taisnību vien nekā neiespēt. Ar izmanību pat ļaunos kungus var ellē iedabūt. Iznāk, ka pat tas, ko mēs dzīvē ieskatām par netikumu, pasakās arī kļūst par tikumu.
Tā, klausīdamies un lasīdami pasakas, mēs ne tikai dzīvojam līdzi varoņu cīņām un uzvarām, bet arī mācāmies citas tautas gudrību. Mācāmies to salīdzināt ar mūsu pašu tautas gara bagātībām. Redzam, cik daudz kopīgu tikumu cieņā gan ukraiņiem, gan latviešiem.
Lai jums ir patīkami padzīvot citādākā, varbūt teiksmainākā, varbūt jocīgākā pasaulē! Priecīgu lasīšanu! Lai burvju vijole jums spēlē līksmi!
Knuts Skujenieks
Salmu vērsītis
Dzīvoja reiz vecītis un vecenīte; vecītis strādāja darvas tecinātavā par deģi, bet vecenīte dzīvoja mājā un vērpa. Viņi bija tik nabagi, ka visa manta mugurā, viss padoms vēderā; ko nopelnīja, to apēda, pāri nekas nepalika. Tā nu reiz večiņa sāka plīties vecītim virsū:
— Iztaisi man, vecīt, salmu vērsīti un nozied ar darvu.
— Ko nu runā aplam, kam tev tāds vērsītis vajadzīgs?
— Iztaisi tik, gan es zināšu, ko darīt.
Nekas nelīdzēja, vecītis ņēma vien un iztaisīja salmu vērsīti un nozieda to ar darvu.
Pagāja nakts. Rītiņā večiņa, paņēmusi līdzi kodaļu, izdzina salmu vērsīti ganos; pati apsēdās nokalnītē un vērpa savu vērpjamo, tā vien skaitīdama: — Ganies, vērsīti, ganies zālītē, es pa to laiku kodaļu vērpšu! Gānies, vērsīti, ganies zālītē, es pa to laiku kodaļu vērpšu! — Tā viņa vērpa, vērpa, līdz iesnaudās. Te, kur bijis, kur ne, no tumša meža, no diža sila izskrēja lācis un taisni klāt vērsītim.
— Saki man — kas tu tāds esi? — lācis vaicā.
Vērsītis atteic:
— Esmu vērsītis trejgadītis, no salmiem taisīts, ar darvu traipīts.
Nu lācis prasa:
— Ja esi no salmiem taisīts, ar darvu traipīts, tad dod man darvu, ko izplucinātos sānus salāpīt.
Vērsītis neteic nekā, cieš klusu; tad lācis ķērās tam pie sāniem un tik ņemas darvu plēst. Plēsa, plēsa, līdz pielipa tā, ka vaļā vairs netiek. Raustījās, raustījās — nekā! Aizvilka lācis vērsīti diezin kur. Večiņa pamostas — vērsīša nav. «Ak tu manu posta dienu! Kur mans vērsītis galu ņēmis? Varbūt jau aizgājis uz māju?» Večiņa mudīgi vien lika vārpstiņu pār plecu un steidzās mājup.
Te uzreiz viņa ierauga — lācis gar silmalu rausta vērsīti: večiņa knaši tipina pie vecīša.