CEĻOJUMS AR SLEPKAVU
1
LIETUS PIKADILLI LAUKUMĀ
Skotlendjarda inspektors Dafs lēni soļoja pa lietū mirdzošo Pikadillī asfaltu. Caur biezo Sentdžeimsa parka lapotni viņš tik tikko saklausīja Bigbena kurantu sitienus. Tie liecināja, ka ir iestājusies 1930. gada sestā februara desmitā vakara stunda. Lai gan notikumu tālākajā gaitā tam nebūs nekādas nozīmes, tomēr, ja runa ir par Skotlendjarda inspektoriem, der paturēt prātā precīzus datumus, stundas un minūtes.
Parasti nosvērtais un labdabīgais inspektors Dafs tajā vakarā bija nīgrs. Augu dienu, tāpat kā daudzas iepriekšējās, viņš nīka tiesā, kur izskatīja bezgalgaru un apnicīgu lietu, kas, paldies Dievam, nu bija pabeigta. Tiesnesis melnā, atbaidošā beretē nolasīja nāves spriedumu neliela auguma drūmam vīrelim. Dafs zināja, ka bargais sods piepriests taisnīgi. Necilvēcīgais, gļēvais slepkava tādu galu ir pelnījis. Tiesa, šī niecība lieliski mācēja slēpt pēdas. Skotlendjardam sen nebija gadījies tik grūti atklājams noziegums, reizēm pat šķita, ka to nemūžam nevarēs izdarīt. Un tomēr metode uzvarēja. Metode un mazliet veiksmes, kas slēpās kādai draugaļai nevērīgi uzšņāptā zīmītē. Patiesībā zīmītē nebija nekā vērā ņemama, taču inspektors Dafs prata satvert veiksmi arī tad, ja tā karājās pavisam tievā diedziņā. Satvert un sekot tai līdz galīgai uzvarai. Tagad tas viss jau bija iegrimis pagātnē. Tālā pagātnē.
Pēkšņi no mīkstās filca platmales uz viņa nosalušā deguna uzpilēja ūdens lāse. Inspektors nodrebinājās un ciešāk savilka kaklautu. Viņš tikko kā bija atstājis kinoteātri, kurā iegriezās izvēdināt galvu pēc nogurdinošā tiesas procesa. Filma izrādījās viduvēja, bet tajā redzamā dienvidu jūra un piekrastes palmas uzvandīja atmiņā tālo Sanfrancisko, kur viņš savulaik bija iepazinies ar detektīvu, kas dzīvoja līdzīgā saulainā vietā. Gadījuma pēc Sanfrancisko sastaptais policijas seržants savā dzimtajā Honolulu vāca pierādījumus noziegumiem, nepievērsdams uzmanību tropu eksotikai. Havaju salu ziedu krāšņums, mirdzošās viļņu rotaļas liedagā, maigās vēja šalkas palmu lepnajās galotnēs viņam šķita parasta ikdiena… Inspektors viegli pasmaidīja.
Viņš klīda pa Pikadillī laukumu bez jebkāda mērķa. Te viss bija piesātināts ar atmiņām. Vēl nesen viņš Vainstrītas komisariātā strādāja par iecirkņa inspektoru. Dafam bija uzticēts viens no elegantākajiem Londonas rajoniem, un tieši Pikadillī kļuva par viņa iemīļoto "medību lauku". Re, tajā aristokrātiskajā klubā, kura fasāde šobrīd tinās smidzekļa plīvurā, viņš aizturēja baņķieri — izsludinātais bankrots galīgi neatbilda kunga lepnajam dzīvesveidam. Bet tajā satumsinātajā skatlogā starp manekeniem un Parīzes tualetēm viņš reiz atrada burvīgas francūzietes līķi, kuras noslepkavošana sākumā šķita pilnīgi bezjēdzīga. Greznais Bērklija hotelis izcēla no aizmirstības dzīlēm nekrietnu šantāžistu, kuru viņš saņēma ciet lepna luksusa numura vannasistabā. Pāris soļu tālāk Dafs reiz brūni iedegušam vīrietim iečukstēja ausī dažus tādus vārdus, pēc kuriem momentāni nobālējušais augstāko aprindu slepkava (viņu sen jau meklēja Ņujorkas policija) tika bez pretošanās aizvests uz komisariātu. Turpat pretī esošajā restorānā "Princis" Dafs divas nedēļas pēc kārtas tiesāja negaršīgas vakariņas un novēroja cilvēku, kurš iedomājās, ka elegantais uzvalks un pielīmētās ūsiņas padarījušas viņu nepazīstamu. Beidzot klāt arī Pikadillī laukuma stūris. Tas lika atcerēties tās trauksmainās pusnakts minūtes, kad savstarpējā apšaudē viņš ņēma ciet briljantu zagļus lielajā juvelierveikalā.
Lietus kļuva aizvien brāzmaināks, un Dafs nolēma to pārlaist tuvākajā pavārtē. No turienes viņš vēroja nebeidzamās reklāmu ugunīs mirgojošo, labi pazīstamo laukumu. Vairoties no peļķēm, steidzās reti gājēji… Pēc brīža Dafs atstāja savu patvērumu un devās uz šauru, vāji apgaismotu ieliņu. Apmēram divdesmit metru no Pikadillī laukuma viņš apstājās pie drūmas celtnes ar aizrestotiem pirmā stāva logiem. Ieeju apgaismoja blāva spuldzīte. Šos pakāpienus viņš bija minis tūkstošiem reižu. Dafu pārņēma ilgas pēc senajiem darbabiedriem, un viņš izlēmīgi devās iekšā Vainstrītas komisariātā.
Pazīstamajā kabinetā tagad priekšniekoja inspektors Heilijs. Ieraudzījis Dafu, viņš atplauka sirsnīgā smaidā.
— Sveiks, draudziņ! Man tieši trūka sarunu biedra!
— Man arī, — Dafs atsaucās, novilka mitro lietusmēteli un piemetās uz krēsla pretī Heilijam.
— Šķiet, šodien te nav daudz darba? — viņš painteresējās. Caur puspievērtajām durvīm varēja redzēt divus detektīvus, kas garlaikoti šķirstīja avīzes.
— Nepiesauc nelaimi. — Heilijs jokodamies pakratīja pirkstu. — Pēc pāris stundām dosimies papurināt vienu kazino, bet mūsdienām tā ir tīrā bērnu spēlīte. Starp citu, ļauj tevi apsveikt!
— Ar ko?
— Kā — "ar ko"? Skaidrs, ka ar Barova lietas pabeigšanu. Šefs personiski tevi atzīmēja, uzsvērdams tavu "inteliģento stilu un reti sastopamo neatlaidību", — skan taču lepni, vai ne?
Dafs atmeta ar roku un izņēma no kabatas pīpi.
— Rīt kā parasti šī lieta jau būs aizmirsta, — viņš norūca.
Heilija skatiens pauda līdzjūtību.
— Tev vienkārši nepieciešama atpūta. Zinu, kā tas ir. Kad darbiņš paveikts, viss apriebjas lidz kaklam. Vienīgais glābiņš — ķerties pie jaunas lietas. Un cik ātri vien var, lai nepaliek laika skumīgām pārdomām par mūsu profesijas derīgumu. Pieņemsim, ja tu būtu manā vietā…
— Es jau tur esmu bijis. — Dafs pasmaidīja.
— Tiesa gan. — Heilijs mazliet apjuka. — Bet es tevi tik un tā apsveicu. Tā Barova lieta ir visīstākā paraugstunda.