— Brūma viesnīcā? — Dafs neticēja savām ausīm. — Vai esi pārliecināts, ka tas noticis tieši tur?
— Tiešām, izklausās gandrīz neticami, — Heilijs piekrita.
— Bet šaubu nav — tajā aristokrātiskajā rezervātā ir notikusi slepkavība. Nogalināts kāds amerikāņu tūrists no Detroitas. Nobendēts miegā. Man tūdaļ iešāvies prātā tu. Gan mūsu vakarējās sarunas sakarā, gan tāpēc, ka tas ir tev labi zināms rajons. Tu tur esi izošņājis katru stūrīti. Ar šefu esmu jau vienojies. Pēc ceturtdaļstundas saņemsi oficiālu rīkojumu. Sēsties mašīnā un laid prom pie Brūma. Es arī došos turp.
Dafs vēl nebija nolicis klausuli, kad kabineta durvīs parādījās šefs.
— Slepkavība Hafmūnstritā. — Viņš pasniedza inspektoram norīkojumu. — Heilijs lietas izmeklēšanai ieteica jūs. Labs priekšlikums. Dodieties turp bez kavēšanās. Vēlu veiksmi.
Mirkli vēlāk Dafs kopā ar fotogrāfu un daktiloskopistu jau sēdās zaļajā mazlitrāžas automobilī, kas gaidīja pie durvīm. Lietus vairs nelija, bet Londonas ielas tinās mitrā, biezā miglā. Policijas spalgās sirēnas pavadīti, viņi lēni slīdēja garām tikko samanāmajiem laternu stabiem un jutās kā spokainās milzu pilsētas vienīgie iedzīvotāji. Tomēr pilsēta bija pilna ikdienas rosības.
Dafs pēkšņi atcerējās vakar redzēto filmu. Pasaule, kas atklājās caur mašīnas logu, kā diena no nakts atšķīrās no eksotiskajā kinolentē attēlotās pasaciņas… Tikpat pēkšņi, kā uzradusies, burvīgā pasaule izgaisa no inspektora atmiņas. Ceļš, kas veda pretī jaunam uzdevumam, tūdaļ būs galā. Bet varbūt tas tikai sāksies? Dafs to nezināja. Taču viņš jau bija vēl nezināmās lietas varā. Aizmirstībā nogrima gan filma, gan vakarējā grūtsirdība, gan Čārlijs Čens.
Arī Čārlijs Čens tobrīd nedomāja par inspektoru Dafu. Pasaules otrā malā valdīja nakts. Honolulu policijas inspektora formā tērpts diža auguma vīrs no savas mājas lieveņa apcerīgi lūkojās uz mēnessgaismā vizmojošo Vaikiki pludmali un attālās pilsētas ugunim. Čārlijs Čens bija rāmas dabas, un pašlaik viņš izbaudīja vienu no vismierīgākajiem sava mūža brīžiem.
Viņš neko nezināja par telefona zvanu Skotlendjarda kabinetā, un viņa iztēlē neparādījās mazais, zaļais auto, kas peldējās Londonas biezajā miglā. Arī viņa sestais prāts nesignalizēja par veco vīru, ko kāds bija nožņaudzis ar siksnu.
Iespējams, ka Čārlija Čena pārliecība par ķīniešiem piemītošo sesto prātu tomēr bija maldīga?
2
MIGLA BROMA VIESNĪCĀ
Jau pieminēt vien vārdu "slepkavība" sakarā ar Brūma viesnīcu šķiet augstakā mērā netaktiski. Tomēr tas ir jādara. Līdz šim senatnīgi dižais hotelis bija ievērojams vienīgi ar savām stingrajām tradīcijām un gaužām nelāgo centrālo apkuri. Tie, kas mīl rakņāties vēsturē, apgalvo, ka viesnīcas dibinātājs Semjuels Brūms sācis savu darbību ar nelielu pansionātu. Pēcāk viņš pamazām piepirka klāt apkārtējās mājas. Tagad viesnīca sastāvēja no divpadsmit ēkām, kas atradās Hafmūnstrītas un Klardžesstrītas sadurā, un tai bija divas parādes ieejas, katra no savas ielas puses. Dažāda augstuma un apjoma ēkas savā starpā juku jukām savienojās ar kāpnēm, tiltiņiem un galerijām. Nav jābrīnās, ka cilvēks, kas pirmo reizi ienāca Brūma viesnīcā, jutās tajā kā leģendārā labirinta precīzā kopijā. Visneiedomājamākās vietās iznira dažādas lūkas, kāpnes, trepītes, slepenas durtiņas. Neapskaužamā stāvoklī bija viesnīcas personāls, kam ik dienas nācās pārvarēt dīvainos šķēršļus, balansējot ar karstā ūdens krūkām un kamīniem domātām oglēm rokā.
Tomēr mūsdienu komforta trūkums nenozīmē, ka Brūma viesnīcā numuri stāvētu tukši. Kur nu! Apmesties šeit vien jau līdzinājās godam tikt uzņemtam augstākajā sabiedrībā, un daudzi Londonas viesi par to nevarēja pat sapņot. Vasaras sezonas kulminācijā hoteli varēja sastapt augsta ranga politiķus, aristokrātus, ievērojamus rakstniekus un māksliniekus. Reiz viesnīcā bija apmeties pat visīstākais karalis. Tiesa, izdzīts trimdā. Pēdējos gados gan Brūma valstības popularitāte gāja mazumā, tāpēc sezonu starplaikos te ielaida pat amerikāņu tūristus. Un te nu ir rezultāts! Viens no viņiem pieļāva, lai to vulgāri nobendē…
Dafs viesnīcas senatnīgi svinīgajā vestibilā ienāca no Hafmūnstrītas puses. Pirmajā mirklī viņš jutās kā baznīcā, kurā tūdaļ atskanēs ērģeļu skaņas. Šo iespaidu izkliedēja kalpotaji, kas klusi un rosīgi šķērsoja halli. Viesnīcas personālam nebija ne mazākās līdzības ar baznīcas kora zēniem. Piemēram, portjē izskatījas tā, it kā viņš te strādātu jau no Semjuela Brūma pirmā pansionāta laikiem. Pie Brūma kalpotāji nosirmoja, pie Brūma viņi izdila, pie Brūma viņi pamazām kļuva plikpauraini. Gandrīz visi viņi valkāja acenes un šķita pārklāti ar vēstures cildenajiem putekļiem.
Dežurējošais portjē cēli kā premjerministrs piecēlās un devās sagaidīt inspektoru.
— Labrīt, Piter! — Dafs sasveicinājās. — Kas pie jums ir noticis?
Pīters sarūgtināts pašūpoja galvu.
— Ļoti nepatīkams gadījums, ser. Džentlmenis no Amerikas — trešais stāvs, divdesmit astotais numurs. Līķis, ser. Re, kas notiek, ja viesnīcā ielaiž svešiniekus!
— Tā gan, Piter, — inspektors piekrita. — Patiešām nepatīkams notikums.
— Ticiet man, ser, — Pīters smagi nopūtās, — mēs visi esam ārkārtīgi satraukti. Henrij!
Sauciens bija domāts apmēram septiņdesmit gadus vecam izsūtāmajam, kas "ārkārtīgi satraukts" snauduļoja atpūtas krēsla netālu no reģistrācijas pults. Taču priekšnieka uzkliedzienam viņš atsaucas bez kavēšanās.