— Labi, ka pieminējāt Kašimo. Man līdz "Prezidenta Tafta" atiešanai vēl jāpaspēj viņam nopirkt daži drēbju gabali.
Esiet tik laipni un aizvediet mani līdz Stjuarta viesnīcai, laika atlicis maz. Bet par Rosa tostu — jūs vienkārši neesat tajā iedziļinājušies. Ieklausieties vēlreiz, ko viņš teica. Apmēram tā: "Arī mani satrieca smacīgajā guļamistabā ar doktora Lautona čemodāna siksnu nožņaugtā nabaga Hjū Morisa Dreika nāve."
— Tik un tā nekā sevišķa nespēju pamanīt, — Marks sarūgtināts teica.
— Smacīgajā! — Pamela iekliedzās.
— Pareizi! Jūs patiešām esat vērīga meitene, mis Potere! Vai istabu, kurā atrada misteru Dreiku, varēja nosaukt par smacīgu? Viens logs bija līdz galam vaļā,’un telpā svaiga gaisa netrūka.
— Kā es to ātrāk nepamanīju? — Pamela bēdājās. — Kad sarunājos ar inspektoru Dafu, caur atvērto logu varēja dzirdēt ielas muzikantus.
— Bet misteru Dreiku nožņaudza blakus numura guļamistabā, un tur patiešām bija smacīgi. Volters Honivuds par to rakstīja vēstulē sievai: kad viņš no rīta atgriezies savā numurā, tajā abi logi bijuši cieši aizvērti.
— Tur nav ko brīnīties. Vectētiņš slimoja ar astmu un šausmīgi baidījās no caurvēja. Turklāt Londonā ir tik mitrs gaiss…
— Tā nu iznāca, — inspektors turpināja, — ka par Hjū Morisa Dreika nogalināšanu smacīgā telpā zināja tikai trīs cilvēki. Pirmais — pats misters Dreiks. Viņu nožņaudza. Otrais — Volters Honivuds. Viņu nošāva. Trešais — tas, kas nožņaudza jūsu vectēvu. Tātad Džons Ross, kas Minčinu rīkotajās vakariņās negribot atzinās savā noziegumā. Re, klāt arī mana viesnīca!
Atvadoties Čārlijs uzmanīgi ielūkojās abu jauniešu sejās.
— Jūsu acis staro kā laimes zvaigznes, — viņš beidzot sacīja. — Gribētos, lai tās šo mirdzumu saglabātu visu jūsu turpmāko dzīvi. Jo, kā teicis kāds dižens Ķīnas valdnieks, — laime klauvē vienīgi pie tiem vārtiem, kur to sagaida ar smaidu!
Paņēmis savu ceļasomu un pamājis jauniešiem ar roku, Čārlijs Čens devās augšup pa viesnīcas kāpnēm.
Erls Ders Birgerss
Ceļojums ar slepkavu
Tulkojusi Maija Kalna
Redakcija MĀKSLA
1994.