— … Tā kā šeit nekur nav mūru un apsardzes, daudzi ļaudis galu galā aizmirst, ka mēs atrodamies gūstekņu nometnē, — uztraukti teica Kelso. — Viņi ne tikai pārtraukuši uzskatīt sevi par gūstekņiem, bet pat aizmirsuši, ka ir oficieri, tin, pēc viņu izturēšanās spriežot, aizmirsuši pat to, ka vēl aizvien plosās karš! Viņi kļuvuši par civilistiem! Taču mēs, Komitejas locekļi, neesam aizmirsuši, ka esam gūstekņi, un to, ka ikviena karā sagūstīta oficiera svēts pienākums ir darīt visu iespējamo, lai atkal nokļūtu savā kaujas vienībā . . .
Šai mirklī Varrens apstājas un ar žestu pavēlēja atpūsties, jo viņam patlaban trūka elpas komandēt balsī. Grupa apstājās ap viņu.
Kelso, kurš bija aizdrāzies vēl dažus metrus uz priekšu, nepacietīgi metās atpakaļ.
— … šie … šie civilisti, par kuriem jūs runājat, — Varrens atelsies teica, — vai tie ir bīstami? Vai viņi mūs apēdīs, vai izdarīs ko citu? Spriežot pēc jūsu stāsta, tie ir vienīgi… — viņš ap- rāvas, vēlreiz dziļi ieelpoja un tad enerģiski jautāja: — Kāpēc mēs, velns parāvis, tā skrienam?
Kelso kavējās ar atbildi. Šobrīd viņi stāvēja nolaidena, retu mežu apauguša pakalna pakajē, kura virsotnē vīdēja augsts valnis. Laikam tur atradās Komitejas postenis, kuru bija pieminējis Kelso.
— Es … es to visu jums labāk spēšu paskaidrot postenī, ser, — Kelso iesāka.
— Tagad, leitnant, — Varrens pavēlēja.
— Nu labi, ser, — Kelso vēl vilcinājās. — Fiziski viņi jums
nenodarīs neko sliktu. Viņiem padomā ir kaut kas līdzīgs smadzeņu skalošanai, un šī procedūra ir ārkārtīgi iedarbīga tāpēc, ka viņi to uzskata nevis par kaut kādu spiedienu, bet gan tikai par viesmīlību.
Kaut kur labajā pusē atskanēja ska|š sauciens un kāds gari nosvilpās. Tūlīt apklusa visas pārējās balsis un svilpieni, un Varrens varēja saklausīt, ka viņiem tuvojas čaboši soļi. Kelso nolamājās, taču apkārt neskatījās.
— Vispirms viņi apsveic jaunatnācējus ar ierašanos nometnē, — Kelso steidzīgi turpināja, — lai gan viņi paši to vairs par nometni neuzskata. Pēc tam viņi jūs gluži vai pārēdina ar cienastiem, un tas ir īpaši iedarbīgi, ja ņem vērā to, ka jums ilgi nācies pārtikt tikai no tārpu sintētiskās barības. Un tā kā būtu pārlieku apgrūtinoši jūs visus izvietot vienā fermā, viņi jūs izklie- ļ dēs pa visām malām. Jums zudīs savstarpējie kontakti, un drīz vien jūs vairs nezināsiet, ko domā un dara pārējie. Strādāt jums sākumā neliks, bet jūs taču vēlēsieties pateikties par parādīto viesmīlību, un paši pieprasīsiet, lai jums atļauj palīdzēt fermas darbos.
Ser, jums taču zināms, ka daudzi inteliģenti, augsti izglītoti cilvēki ar patiku veic rupju, vienkāršu darbu. Diemžēl šāds patīkams vaļasprieks drīzumā kļūst par dzīvesveidu. Cilvēku tas garīgi notrulina, un viņa domas kļūst lēnas kā zemniekam. Tad jau vairs nepaiet ilgs laiks, un drīz vien ir grūti atcerēties, ka plosās karš un tu esi oficieris ar noteiktiem pienākumiem un uzdevumiem.
Šajā brīdī no meža iznāca trīs civilisti. Tie bija stalti bārdaiņi, ģērbušies tādās pašās zvērādās kā leitnants, taču viņi bija devuši priekšroku garām, bezformīgām biksēm un vaļējām jakām frenča vietā. Divi no viņiem nesa pīķiem līdzīgus ieročus, vienam uz mu- ' guras bija ar ādu apvilktas bungas. Ieraugot Kelso, viņu sejās parādījās pārsteigums un dusmas.
— Leitnant, tātad jūs viņus atradāt pirmais, — nikni teica pelēkbārdains civilists.
— Tieši tā, ser, — Kelso asi atcirta, ignorēdams aso asmeni divmetrīga pīķa galā, pavērstu pret viņa vēderu, lai gan sasprin- gušie muskuļi nodevīgi liecināja, kādu savaldīšanos viņam tas prasīja. — Tā kā es viņus atradu pirmais, ser, jūs tagad esat tik labs un neapgrūtiniet mūs, mēģinot uzsākt ar viņiem sarunas, pirms es neesmu viņus nogādājis postenī.
— Tā bija vistīrākā sagadīšanās, ka viņus atradāt jūs, — saniknots atcirta civilists, — un viens neapbruņots cilvēks nespēj aizstāvēt ap trīsdesmit jauniņo pret batleriem vai ko citu! Sados
apstāk]os pirmā kontakta likums ir smieklīgs! Leitnant, es pavēlu jums doties atpakaļ uz posteni…
Tikmēr klāt bija pienākuši vēl seši civilisti, grupās pa diviem, visi apbruņoti ar garajiem pīķiem. Pa gabalu viņi bija jautri smējušies un mājuši atnācējiem, bet, ieraudzījuši Kelso, viņi pārvērtās sejā, un dažiem no viņiem skatiens kļuva izteikti asinskārs.
— Ser, jums nav taisnība! — Kelso protestēja. — Likums paredz, ka virsnieks, kurš pirmais …
— Klusu! — viņa oponents ierēcās, tad turpināja mazliet mierīgāk: — Kelso, vai nu šāds likums ir, vai tāda nav, bet es nepieļaušu, ka jūs aizvedat gandrīz trīsdesmit jaunatnācējus, lai audzinātu tos par nākamajiem dumpiniekiem… Viņš aprāvās un mēmi blenza uz pieciem vīriem, kuri pēkšņi kā no zemes izauguši stāvēja viņu priekšā.
Ne Varrens, ne pārējie nebija redzējuši tos nākam. Sie te valkāja tādus pašus frenčus un bruņas kā leitnants un bija bruņoti ar stopiem līdzīgiem ieročiem. Varrens pārsteigts viņus uzlūkoja un tūlīt pat ievēroja druknu muskuļotu vīru, kuram pirms kāda laika acīmredzot bija drausmīgi apdeguši pleci, galva un kreisā roka. Bija manāms, ka ievainojumi dziļi ietekmējuši arī vīrieša psihi, jo acis, kuras kvēloja šaušalīgi izķēmotajā sejā, iedvesa gandrīz vēl lielākas šausmas nekā pati seja, un šis vīrs turēja savu stopu šaušanas gatavībā.
Pieci atnācēji neteica ne vārda. Laikam viņi jau bija dzirdējuši pietiekami daudz, lai aptvertu stāvokli.
Pirms civilistu ierašanās Varrens bija iedomājies, ka ir jau puslīdz sapratis, kas te norisinās. Vienā pusē atrodas oficieri civilisti, kuri akceptējuši savu bezcerīgo stāvokli un nolēmuši ņemt no dzīves to, ko tā vēl spēj dot. Otrā pusē ir Komiteja, kuras nosaukums acīmredzot ticis atvasināts no vārdiem «Bēgšanas Komiteja», — tādas droši vien pastāvēja katrā nometnē, — un kuras biedri vēl nebija zaudējuši cerības reiz aizbēgt. Būtu normāla parādība, ja starp abiem grupējumiem norisinātos korekti strīdi. Komitejas locekļi būtu īgni un greizsirdīgi uz blakus dzīvojošajiem laimīgajiem kapitulantiem, bet tā sauktie civilisti savukārt skaistos uz nesamierināmajiem, jo to aktivitāte visu laiku sāpīgi aizskartu kolonistu dvēseles mieru un pašcieņu.
Taču šeit jau bija kaut kas vairāk par parastu nepatiku, Kelso un sirmais civilists lūkojās viens otrā tik naidīgi, it kā kuru katru mirkli būtu gatavi viens otru apstrādāt ar dūrēm.
Astoņi pīķiem apbruņoti civilisti nu stāvēja iepretī Komitejas vīriem, kuru ieroči jau bija pacelti un notēmēti. Stāvoklis piepeši bija saasinājies, un kuru katru mirkli varēja uzliesmot cīņa.
Varrens, kurš aizvien bija sevi apzinājies visu notikumu centrā, tagad nespēja izdomāt, ko te varētu teikt vai darīt, lai aizkavētu draudošo konfliktu.
III
— Man patīk, ja pieauguši vīrieši kadas dēļ cīnās, — pēkšņi teica Rūta Fīldinga. — Tas meitenēm ārkārtīgi glaimo.
Tā bija muļķīga piezīme, taču ar šiem vārdiem majorei Fīl- dingai izdevās ārkārtēji nopietna situācijā atrast arī kaut ko smieklīgu.
Pret viņu pavērsās gan Kelso, gan sirmbārdis civilists, un pat Komitejas vīra sakropļotajā sejā rētas savilkās smaidā, lai gan viņa acu izteiksme Varrenu vēl joprojām uztrauca.