Arī cietokšņa iekšpusē bija bagātīgi izmantoti augoši koki, tie veidoja dažādu celtņu pamatbalstus, vai arī zem tiem bija uzbūvētas mazākas būdas, kuras sniedzās līdz pat augšējiem zariem. Cik nu Varrens saskatīja, kokiem bija izcirstas vienīgi pazares, tā kā visas celtnes nocietinājuma iekšpusē slēpās ēnā. Viņam nācās atzīt, ka postenis ir lielāks, nekā izskatījās sākumā un ir praktiski neredzams no gaisa — nemaz nerunājot par kosmosu.
Viņus ieveda lielā koka ēkā, kurā gar vienu sienu stiepās garš galds un soli, bet pārējās trīs noklāja plaukti, pilni dokumentiem. Varrens mazliet brīnījās, no kurienes te radies papīrs, un paturēja šo jautājumu prātā. Lai gan baļķi sienās un griestos bija nomizoti, telpā bija pārlieku krēslains, lai saskatītu sīkumus.
— Kad saule pacelsies augstāk, jūs varēsiet saredzēt labāk, — paskaidroja Kelso, ievērojis, ka Varrens lūkojas apkārt. — Noklausīšanos varam atlikt līdz brokastīm — diemžēl tagad tikai brokastis, bet pēc tārpu dotās barības tās jums katrā ziņā atgādina svētku mielastu … — Viņu kāds pasauca, un viņš atvainojās.
— Jūs droši vien pārsteidza, ka jūs mežā meklē flotes kapteinis, — Peterss sāka bez aplinkiem, klusā, ietekmīgā balsī, — un tas, ka jūs nostājāties Kelso pusē, daļēji izskaidrojams ar jūsu simpātijām pret vājāko. Tomēr leitnants Kelso nekāds vājākais nav — viņš tikpat droši vada Komiteju kā es tā sauktos civilistus. Viņš to dara jau sešus gadus un ir lieliski iemācījies pavēlēt tā, lai prasības atgādinatu pieklājīgus lūgumus. Viņš liek savā labā strādāt augstākiem oficieriem un iejūgs darbā ari jūs …
Kelso beidza otrā telpas galā sarunāties ar kādu Komitejas viru un naca atpaka] pie Varrena.
Peterss enerģiski turpinaja:
— Komitejas stāvoklis ir ļoti slikts. Jau gadiem ilgi tās labākie oficieri pārnāk manā pusē — pakāpē augstākie oficieri, un lai tas jums izsaka pietiekoši daudz — pārdomājiet to. Kelso ir ārkārtīgi nepieciešams kāds dūzis, kuru viņš varētu izspēlēt pret mani. Bet starp viņa ļaudīm ir tikai daži pulkveži lidotāji un viens jau sen pensionēts flotes komandors, un nav neviena, kurš būtu augstāks tieši par mani, un …
— Kad būšu noklausījies leitnanta versiju, tad uzklausīšu arī jūsējo, — pēkšņi saīdzis, noteica Varrens. — Nepārtraucot un cik vien ilgi jūs vēlēsieties, es jums to apsolu.
Flotes kapteinis šķitās smagi vīlies, un Varrens ievēroja, ka Peterss, neraugoties uz vareno augumu un tikai mazliet iesirmajiem matiem, jāu ir pavisam tuvu pensijas gadiem.
— Te nu es atkal esmu, — pienācis pie viņiem, teica Kelso. — Ser, tagad mēs labprāt atzīmētu jūsu cilvēku uzvārdus, dienesta pakāpes un kuģus. Varbūt sāksim tieši ar jums, ser.
— Te visi ir no mana kuģa, — Varrens iesāka un apklusa.
— Jā, lūdzu, turpiniet, kaptein, — teica Kelso. Bija skaidrs, ka viņam pēc izdzīvojušo cilvēku skaita jau bija izveidojies priekšstats par Varrena kuģa apmēriem, un, bez šaubām, tas viņam bija ļāvis arī spriest par kuģa komandiera dienesta pakāpi.
— Es nebiju kuģa kapteinis, — teica Varrens un juta, ka viņa akcijas Kelso acīs krītas. — Kuģis bija kaujas kreiseris «Uzvarētājs». Mans flagmanis. Es esmu galaktiskā sektora maršals Varrens …
Viņš bija centies pēc iespējas mīkstināt triecienu, un tomēr Petersa sejas izteiksme viņam vēlreiz apliecināja, ka nav iespējams atrast cilvēku, kuram nesāpētu vadoņa goda zaudēšana.
Kelso vairs neizskatījās pēc jauna, uzcītīga, inteliģenta oficiera. Viņa mute bija pavērta, acīs kvēloja īpatnējas liesmiņas, it kā viņš redzētu kādu burvīgu vīziju. Iespējams, tur bija viņa gaidītā trumpja dūža tēls …
IV
Tā jau nu īsti nav, ka mani spiestu kaut ko darīt, Varrens saīdzis domāja, pa garajām kāpnēm augšup uz galveno platformu rāpjoties, gluži pretēji, nebija tāda Komitejas vīra, kurš nebūtu gatavs izpildīt manas vēlēšanās. Un tomēr, pēdējo trīs nedēļu laikā viņš bija darījis visu, ko viņam lūdza, — bet varbūt viņš izpildīja tikai to, ko viņam lūdza Kelso . . . ?
Noklausīšanas patiesi bija ilgstoša un nepatīkami pamatīga. Pec Petersa iepriekšējās piezīmes Varrens bija iedomājies, ka Kelso šo iepazīšanās daļu izlaidis vai vismaz saīsinās, taču leitnants paskaidroja, ka viņš nevēlētos flotes kapteini nostādīt meļa loma un ka noklausīšanās laikā iegūtās ziņas varētu izrādīties ļoti svarīgas. Tik svarīgas, ka viņi labāk riskē izraisīt sektora maršala nepatiku, nekā atsakās kaut vai no vienas noklausīšanās stundas.
Tāpat kā pārējie viņa grupas biedri, Varrens bija piekritis valkāt Komitejas darba formu. Arī šai ziņā netika izdarīts ne mazākais spiediens — vienkārši šai klimatā tā bija ērtāk, un it i paši treniņā ar ieročiem frencis pieļāva lielāku kustību brīvību. Tomēr īstais darba formas nēsāšanas iemesls bija tas, ka Komitejas vīri vēlējās skafandrus saglabāt lietošanas kārtībā līdz tam laikam, kad sāksies uzbrukums «tārpu» sargkuģim.
Varrens jau bija ievērojis, ka šie vīri nekad neteica «ja» vai «gadījumā, ja», bet gan «kad mēs uzbruksim sargkuģim».
Visās posteņa malās Varrens dzirdēja balsis, izsaucienus, smieklus. īpaša jautrība, acīmredzot, valdīja tai grupā, kura trenējās stopa šaušanas mākslā. Turpretī otrā pagalma stūrī skanēja kaut kas dzeņu kalšanai līdzīgs — dauzīdami ar nūjām pa celmiem, tur citas grupas ļaudis trenējās ziņu pārraides mākslā — pie signālbungām viņiem ļaus ķerties krietni vēlāk.
Varrens bija akceptējis un pieņēmis daudzas lietas, taču visgrūtāk bija nācies aptvert to, ka tagad viņš Petersa vietā kļuvis par vecāko oficieri nometnē. Viņa dienesta pakāpe šai ziņā neatstāja nekādu izvēli, un tomēr fakts, ka dažas stundas pēc ierašanās uz planētas nācies kļūt par visaugstāko autoritāti apmēram pusmiljonam gūstekņu, bija viņu dīvaini satraucis. Tāpat Kelso pieņēmums, ka tagad Varrens gluži automātiski uzņemsies bēgšanas Komitejas vadību, bija kaut kas nervus kutinošs, jo viņš vēl nebūt nebija stingri izlēmis nākotnē saistīties ar šo organizāciju.
Pēcpusdienā pēc Kelso uzaicinājuma vajadzēja sapulcēties Komitejas Centram, un Varrens vēlējās visu vēlreiz lēni un pamatīgi pārdomāt.
Tieši šajā nolūkā viņš kāpa uz novērošanas platformu, lai pabūtu tur vienatnē. Un tāpēc, izdzirdis augšā balsis, viņš jutas nepatīkami pārsteigts.
— … Naktīs vai mākoņainā laikā mēs izmantojam signal- bungas, — vīrietis teica. — Ja vējš pūš pareizā virzienā, bungas
var dzirdēt gandrīz tikpat tālu, cik saredzami šā heliogrāfa signāli.
— Un kas tas par teleskopu? — jautāja sievietes balss. Varrens uzreiz pazina Rūtu Fīldingu. — Pārāks liels, lai būtu ref- raktors, vai ne?
— Ar šo mēs paturam acīs sargkuģi, — paskaidroja pirmā balss. — Pulksteņa mehānisms veidots lielākoties no koka, un tad, kad pārlieku stiprs vējš nekustina koka galotni un redzamība ir laba, mēs šo teleskopu spējam teicami noregulēt. Lēcas tomēr nav īsti pareizi noslīpētas, un sargkuģis drīzāk atgādina Ziemas- svēku eglīti. Tomēr mēs spējam skaidri saskatīt, kad tas orbītā sastopas ar citu kuģi un kad no tā startē prāmis, lai atvestu jaunus gūstekņus.