Tomēr viens bija pilnīgi skaidrs: Peterss galu galā zaudēs,, vienalga, lai kurā pusē nostātos Varrens. Ja arī viņš pievienotos Petersam un izmantotu visu savu ievērojamo autoritāti cīņā pret Komiteju, tad viņam neapšaubami izdotos vēl vairāk samazināt Kelso piekritēju skaitu, — taču ar to būtu panākta tikai vēl fana- liskāka saliedētība. Un viņš jau bija sapratis: situācija ir tik bīstama, ka agri vai vēlu nāktos sākt atklātu cīņu.
Varrens nopūtās un atkal pievērsās tagadnei. — Saņemieties, dakter, — viņš smaidot teica. — Mans jautājums bija tīri retorisks.
Cik nu Varrens varēja spriest, šai problēmai bija tikai viens- atrisinājums. Bija jāpievienojas Bēgšanas Komitejai — un jābēg.
V
Pie lielākās brīvās sienas karājās divus metrus augsta un gandrīz sešus metrus gara karte, uz kuras bija attēlota planēta Merkatora projekcijā. Abpus ekvatoram pletās iegarens kontinents, kuru ar otru, mazāku un trīsstūrainu, vienoja salu virkne. Lielākais kontinents, salas un izplūduši sauszemes masīvi abos polos bija iezīmēti tikai aptuveni, toties mazākais kontinents bija kartēts detalizēti.
Kopā ar Varrenu pie galda sēdēja vēl četri oficieri, un, kad ieradās Kelso, vārdu lūdza majors Hainds, informācijas dienesta šefs.
— Ser, droši vien jūs jau būsiet uzminējis, ka gūstekņi dzīvo mazākajā kontinentā, — viņš iesāka. — Pateicoties Komitejas ekspedīcijām un to cilvēku novērojumiem, kuriem prāmī palaimējies atrasties kādas skatlūkas tuvumā, mēs esam ieguvuši pilnīgu priekšstatu par šo zemi. Visu parejo kartē iezīmējam, balstoties uz dažu oficieru ziņojumiem, kuriem bija izdevies planētu
aplūkot no sargkuģa. Tāpēc karte ir aptuvena, nepārbaudīta, jo redzes leņķis bijis visai šaurs, kontinenti bieži klāti mākoņiem, un bez tam ir cilvēki, kuri vienkārši nespēj uzzīmēt redzēto.
Hainds bija neliels, smalka auguma vīrs, ar manāmu tieksmi uz sarkasmu. Viņš nēsāja brilles, tik daudzkārt labotas, ka to kājiņas līdzinājās bezformīgai gumijas un papīra masai. Runādams viņš tās ar īkšķi un rādītājpirkstu nepārtraukti bīdīja vietā.
Komitejas posteņi kartē bija atzīmēti sarkanā krāsā, Hainds skaidroja, fermas un ciemati zaļā, ceļi starp civilistu ciemiem melnā. Tos plaši izmantoja arī Komitejas ļaudis, jo viņi paši bija būvējuši lielu daļu no tiem, taču pastāvēja stingra prasība, lai ceļu sistēmu pat meža takas nesavienotu ar kādu no posteņiem. IJn ienaidnieki par šiem nomaskētajiem posteņiem nezināja nekā, to apliecināja kaut vai tas, ka viņu pašreizējā atrašanās vieta bija uzcelta tikai dažas jūdzes no parasti izmantojamā nosēšanās laukuma.
Divi melni trīsstūri attēloja rūdas kalnus. Bija izpētīts, ka rūda sekmīgi ekranē no sargkuģa detektoriem nelielos apstrādātā metāla krājumus, kas bija noslēpti šais kalnos. Tāpēc tur bija izvietotas metāla kausētavas un progresīvās mācību nodaļas, par kurām neko nezināja pat civilisti.
Tātad Komiteja jau darbojās pagrīdē, pie tam gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, domāja Varrens. Un tātad viņš bija rīkojies -pareizi, tai pievienodamies, jo Komiteju sagraut viņam noteikti neizdotos — katrā ziņā ne galīgi.
— Jūs te pieminējāt progresīvās mācību nodaļas, — Varrejis ieteicās. — Vai jūs, lūdzu, nepaskaidrotu tuvāk?
— Šo lietu pārzina majors Hatons, ser, — Hainds atbildēja un apsēdās, uzlūkodams oficieri sev blakus.
Majoram Hatonam pieceļoties, galds salīgojās. Viņš bija īsts milzis vareniem muskuļiem, un biezas spalvas uz krūtīm vietvietām nosedza krūšu bruņu siksnas. Hatons tomēr radīja inteliģenta un laipna cilvēka iespaidu, tā ka Varrenam prātā iešāvās asociācija par labsirdīgu, vēlīgu ziloni, kuram visa pasaule šķiet milzīgs trauku veikals. Hatons sāka runāt tikko dzirdamā balsī, it kā viņam nepārtraukti vajadzētu to apvaldīt, tāpat kā vareno "ķermeni.
— Zināma lieta, ser, — murmināja Hatons, — zināma lieta: lai bēgšana izdotos, vispirms jātiek galā ar neskaitāmiem priekšdarbiem. Jāveic eksmperimenti rūdas ieguvē un pārstrādē, un te nu rodas zināmas grūtības, ja ņem vērā mūsu esībā esošos līdzekļus un nepieciešamību darboties slepeni. Mums ir grupas, kurās pūš stiklu, ražo ķīmiskās sprāgstvielas, nopūlas ar gaisa sašķidrinašanu, ceļ nometnes un tā talak. Piedevām vel nak klat sargkuģa maldināšana un maketa būve.
— Mums vajadzīgi ļaudis, kas būvētu un apkalpotu tvaika mašīnas, kuras mēs izmantojam fiziski smagiem darbiem, — Hatons klusu turpināja. — Un tvaika mašīnas ir pats labākais, ko mūsu darbnīcas līdz šim spējušas izgatavot. Ja arī mēs būvētu iekšdedzes dzinējus, tārpi varētu reģistrēt to iedarbināšanu, tāpēc tvaika mašīnas ir drošākas. Mums gan izdevies iegūt naftu, kuru tagad izmantojam gaiteņu un laboratoriju apgaismošanai. Vārdu sakot, mūsu darbnīca nav nekas labāks par kādu viduslaiku smēdi.
— Majors Hatons pārspīlē, ser, — nekavējoties iejaucās Kelso. — Neraugoties uz visdažādākajiem šķēršļiem, viņa vadītā pētniecības nodaļa sasniegusi daudz vairāk nekā citi.
— Varbūt arī tā, — attrauca Hatons, un viņa balss tagad skanēja mazliet skaļāk, — bet tas taču ir mans uzdevums — sagatavot zināmu daudzumu oficieru, lai gan diemžēl cilvēku skaits ir nepietiekams, un bieži nav piemērotas arL> viņu agrākās specialitātes. Manā rīcībā nodod vīrus, par kuriem Hainds domā, ka tie nepāries civilistu pusē, neņemot vērā, vai to agrākā specialitāte ļauj viņiem būt noderīgiem mūsu darbā.
— Tie ir nieki, ser, — protestēja Hainds, nikni uzlūkodams Hatonu. — Es esmu viņa rīcībā nosūtījis ikvienu ķīmiķi vai aizsardzības sistēmu speciālistu, ko vien varēju sadzīt rokā. Varbūt viņš cer no manis sagaidīt arī civilistus?
Hatons drīzāk saīdzis nekā dusmīgs blenza galdā, Kelso pārmaiņus lūkojās uz abiem ķildniekiem, acīmredzami nepatīkami aizskarts par nereizē uzdzirksteļojušo ķīviņu. Ceturtais oficieris,, majors Sloans, nereaģēja.
— Tā kā es par šo lietu neesmu ieguvis pietiekami daudz informācijas, — abiem oficieriem teica Varrens, — tad atturēšos 110 nevērtīgiem komentāriem. Taču šeit vairākkārt tika pieminēts bēgšanas plāns. Kāds tieši tas ir, un kā jūs domājat to īstenot, — viņš uzlūkoja Kelso.
— Komiteja pastāvēšanas laikā izstrādājusi daudzus bēgšanas plānus, — leitnants enerģiski atbildēja, — un savulaik mēs tos nosaucām iniciatoru vārdos. Piemēram, pastāvēja Ficdže- ralda plāns, kurš paredzēja uzbrukt sargkuģim divvietīgā raķetē ar ķīmisku dzinēju. No tā mēs atteicāmies, jo diezin vai tārpi bezdarbīgi noskatītos, kā mēs attīstam raķešbūves tehniku, turklāt tas prasītu daudz laika.
— Beigu beigās mēs pieņēmām flotes komandora Andersona ieteikto plānu.
Andersons bija secinājis, ka vienīgā iespēja, kā tikt no planētas prom, ir izmantot kādu no tārpu kuģiem: proti, noteiktā vietā, turklāt gūstekņiem izdevīgos apstākļos, jāievilina un jāsagūsta kosmoprāmis. Ar to varētu uzbrukt sargkuģim, novecojušam kreiserim, kurā bez grūtībām varētu izvietoties pāri par tūkstoš cilvēku, pēc tam tie dotos uz vienu no zemiešu bāzēm un paziņotu iestādēm par kosmiskā cietuma eksistenci un atrašanas vietu.
Plāns bija reizē vienkāršs un ārkārtīgi drosmīgs, to varēja izjaukt visdažādākie iemesli. Tomēr Andersonam bija izdevies atrisināt pietiekami daudz problēmu, lai šo ideju varētu īstenot, necerot uz veselu virkni dažādu brīnumu.