— Varbūt, lai cik tas bēdīgi, tie būs kunga sakari ar vergu?
— Es gan ceru, ka ne, — Sevilja satraukts atbildēja.
Viņa pamāja ar galvu un uzsmaidīja. Arī Sevilja viņai uzsmaidīja un skumji nodomāja: «Nekas nav pilnīgs. Zem šiem krāsotajiem matiem ir vērtīgas smadzenes. Cik žēl, ka tās nav izraudzījušās sev par mājvietu dienvidnieces galvu! Sī sieviete, šī sieviete, es viņu jau pazīstu, it kā pats būtu viņu radījis: snobisms un iedomība, infantila sensibilitāte, tieši tik daudz Narcisa juteklības, lai ar tīksmi [autos glāstiem. Ak dievs, kāpēc mani- pievelk šis gaļas gabals bez dvēseles, nav taču nekādas jēgas šīm alkām manī, šim drudzim, šai apsēstībai pēc otra dzimuma (visi Sevil- jas bija katoļi, Seviljas māte katru rītu gāja uz mesu ar abiem saviem zēniem, puišeļi pakalpoja priesterim korī, bet viņa tai laikā, nospiezdama ceļus pret lūgšanu soliņu, ar naidu lūdza dievu glābt bijušā vīra dvēseli, kurš tolaik dzīvoja Ma'iami ar kādu kubieti).»
Kaulainā meiča pacēla roku, bet Amerikas īriete bija ašāka.
— Jūs teicāt, ka jūsu pētījumi interesējot Savienoto Valstu Jūrniecības resoru. Vai tad delfīns ir izmantojams militāriem mērķiem?
Seviljas augums tikko manāmi saspringa, taču seja joprojām bija smaidīga.
— To, — viņš sacīja rotaļīgā tonī, — jums labāk vajadzētu jautāt kādam admirālim. (Smaidi.)
— Un tomēr jādomā, — īriete nepadevās, — ka Savienoto Valstu Jūrniecības resora interese par delfīniem nav gluži nesavtīga.
— Man nav ne jausmas par Savienoto Valstu Jūrniecības resora plāniem, — Sevilja atbildēja. — Šai ziņā es esmu pilnīgs profāns. Varu operēt tikai ar minējumiem. Viss, ko es varu sacīt: ja policija izmanto suņus, kāpēc gan lai Jūrniecības resors neizmantotu delfīnus?
— Pēc visa, ko jūs stāstījāt, nostādīt delfīnus vienā kategorijā ar suņiem nozīmē viņus novērtēt pārlieku zemu.
Sevilja aplūkoja runātāju. Acis viņai bija zilas kā neaizmirstules, neticami tīras, nevainīgas un nepiekāpīgas. Ļoti labi varēja iedomāties viņu Romā, Nerona laikā; garā, baltā tērpā, liesmu apņemta, viņa dzīva sadeg pie krusta, tāpēc ka nenoliedz Jēzu.
— Jums taisnība. No delfīniem var gaidīt citus pakalpojumus. Bet pasacīt, kādus tieši, es nevaru. Tā nav mana darīšana. Un es negribu nodarboties ar hipotēzēm.
— Es tomēr uzskatu, — īriete turpināja, — ka jums jau tagad vajadzētu padomāt par to, kā jūsu pētījumus var praktiski pielietot, lai vēlāk nebūtu jānožēlo, ka esat tos veicis.
Auditorija sarosījās, un misis Džeimsone sarauca uzaci.
— Nepārspīlēsim, — Sevilja sacīja, atmezdams ar roku. — Mūsu mīļajiem delfīniem nav nekā kopēja ar ūdeņraža bumbu.
Šur tur pavīdēja smaidi, taču īrietes seja palika tikpat nopietna, saspringta, norūpējusies.
— Man liekas, ka te kāds jau sen lūdz vārdu, — misis Džeimsone sacīja. — Mis Andersone?
Kaulainā meiča nodrebēja, un viņas lielās acenes noslīdēja līdz deguna galam. Viņa atbīdīja tās atpakaļ ar neparasti garu rādītāja pirkstu, strauji izslēja plakanās krūtis un ieurbās Seviljā ar ciešu skatienu.
— Jūs teicāt, — viņa iesāka nopietni un ziņkāri, — ka delfīni vairojoties tāpat kā visi zīdītāji. Man tomēr šķiet, ka visas šīs norises — pārošanās, dzemdības, mazuļa zīdīšana — ir stipri apgrūtinātas, jo notiek ūdenī, bezatbalsta stāvoklī un dažreiz, protams, lielos viļņos. Varbūt jūs varētu sīkāk paskaidrot …
Misis Džeimsone piecēlās.
— Man ir priekšlikums, — viņa sacīja ar satriecošu smalkjūtību, — ilgāk vairs neizmantot profesora Seviljas pacietību, bet doties uz blakus istabu un kopā ar viņu mazliet atspirdzināties.
Higiēniski tukša istaba, neviena žurnāla, nevienas papīra lapas, tikai trīs atzveltnes krēsli, mazs galdiņš ar pelnu trauku un pie spīdīgi nokrāsotajām sienām trīs gravīras, kur attēloti kliperi ar uzvilktām burām vētras laikā, C garlaikoti aplūkoja buriniekus, viņš juta it kā krampjus kuņģa apvidū, sāpes nebija asas, taču nepārtrauktas un likās nākam nevis no iekšējiem orgāniem, bet gan no to apvalka, tā bija drīzāk smaguma sajūta, sāpīga muskuļu savilkšanās, kas sniedzās apakšā līdz vēderam un augšā līdz ribām, brīžiem skarot arī mugurkaulu, C šķita, ka vajadzētu tikai atgulties, pacelt kājas augstāk un atslābināt muskuļus, lai sāpes pārietu, bet tā bija maldīga sajūta, sāpēja nemitīgi, starp citu, tā nemaz nebija īsta sāpēšana, drīzāk nenoteikta, izplūdusi, neatlaidīga neciešama apgrūtinājuma sajūta, viņš varēja no tās atbrīvoties uz stundu vai ilgāk, ja koncentrēja uzmanību uz ko citu, bet tā atkārtojās ar mocošu noteiktību pat naktī, miegs pazuda, viss gāja šķērsām, nervi bija atkailināti, ātrāk uznāca nogurums, lēnāk atgriezās spēki, C atslīga krēslā, aizvēra acis.
Tai pašā mirklī Džonija gaišmatainā galva atkrita viņam uz rokas, ķermenis krampjaini noraustījās, lūpas, konvulsīvi drebot, tvēra gaisu, tad kājas pēkšņi kļuva ļenganas, un tas bija viss, viņi gulēja rīsa laukā, visapkārt mēļš moskītu mākonis, lodes, granātu sprādzieni, kāds kareivis man aiz muguras noteica: «Gatavs ir», vajadzēja gaidīt nakti, lai helikopteri varētu nolaisties zemē, sanitārs kabatas baterijas gaismā noņēma kritušajiem numuru plāksnītes, mūsu skatieni krustojās, viņš bija bēdīgs un, pažvadzinādams saujā plāksnītes, rūgti sacīja: «Cik maz vietas aizņem kāds desmits amerikāņu.»
Atļaujiet stādīties priekšā, sacīja kāda balss, mani sauc Dei- vids Keits Edemss, misters Lorrimers jūs gaida, gadus četrdesmit vecs vīrietis, liels, kalsnējs, ar garenu seju, melnām, iekritušām acīm, plānām, izliektām lūpām, priecājos ar jums sastapties, mister Edems, C sacīja, viņi 'klusēdami soļoja pa šauru, ar emaljas krāsu izkrāsotu gaiteni, kas bija bezgalīgi garš, gluži kā kuģa koridors, atvērās kādas 'durvis, priecājos ar jums iepazīties, mister C, Lorrimers sacīja, lūdzu, apsēdieties.
C juta, ka uzliek sejai smaidu kā masku, ar jūsu atļauju? viņš mundri ierunājās un, atkal pieceldamies, pāri rakstāmgaldam sniedza Lerrimeram savu cigāru etviju, Lorrimers aši nopētīja viņu: svaigs, sārta seja, saltas acis, māksloti sirsnīgs smaids, «Up- mann»! Lorrimers iesaucās, cigāri etvijā bija ļoti saspiesti, viņam neizdevās izvilkt to, kuru bija izraudzījies, C smaidīja, tad nolaida plakstus un ar ātru, profesionālu skatienu pārlūkoja rakstāmgaldu, mikrofonu šie droši vien paslēpuši kādā no galda kājas ciļņveida rotājumiem, jo uz rakstāmgalda nebija itin nekā, ne papīra, ne grāmatas, ne piezīmju bloka, ne pildspalvas, tas bija izsmalcināta kailuma brīnums, tāpat kā mistera Lorrimera vienaldzīgā, iedegusi, skaistā, smalkā seja, atturīgā elegance, nevainojams augums, melni mati ar skaisti iesirmiem deniņiem, dižciltīgās rievas, tikko manāmi pakumps deguns, viņš izskatījās pēc aktiera, C, izstiepis roku pār galdu, joprojām laipni smaidīja Lorrimeram, viens no nešķīstajiem Bostonas balainutēm, kas izrunā «a» pa angļu modei.
— «Upmann», — Lorrimers sacīja, ar saviem smalkajiem pirkstiem spaidīdams cigāru. — Vai jums tos sūta no Parīzes, mister C?
— Jus brīnīsities, mister Lorrimer, bet es tos saņemu taisna ceļā no Havannas.
— Tad jau mūsu blokāde nav iedarbīga, — sacīja Lorrimers, paceldams uzaci.
— Es to neteiktu. Mister Edems, vai nepamēģināsit vienu «Upmann»?