— Pateicos, es nesmēķēju.
— Amata darīšanās man reizēm iznāk satikties ar cilvēkiem, kas brauc uz Kubu un atgriežas no turienes, — C sacīja.
— Saprotu, — Lorrimers noteica, un viņa seja aizēnojās.
C smaidīja. Viņa gaišā, svaigi sārtā seja pauda nopietnu omu- līgumu, kas bija stipri vien sekmējis viņa karjeru. Lorrimers izskatījās rezervēts un koncentrējies, viņš izvilka no kabatas nazīti un sāka precīzām, rūpīgām kustībām apgriezt cigāra apaļo galu, es, protams, nedomāju, ka viņam būtu ar zobiem jānokož cigāra gals un jāizspļauj uz paklāja, tomēr šis rituāls mani kaitina, viņš ņirgājas par mani, viņam laika diezgan izrādīt savu snobismu, pēc viņa domām, ir divi veidi, kā kalpot Savienotajām Valstīm: viens dižciltīgs, tas ir viņa veids, bet otrs — necienīgs, tas ir mans, es varu derēt, ka šī ziloņkaula iemute nākusi taisnā ceļā no Honkongas, un šķiltavas? vai tās ir no zelta? nē taču, nē, parastas dzelzs šķiltavas, vienkāršs utility-lighter, kāda britu drauga dāvana kara laikā, vistipiskākais kauju slavas suvenīra un rafinētas nabadzības paraugs, C aizkaitināts pagrieza galvu un paskatījās pa logu, lejā zem kļavam Anakostija veļa brunus, duļķainus viļņus, galu galā sūds vien ir viņu slavenā upe, un tad šī mānija uz veciem krāmiem, šie nosūbējušie lielgabali un vienā no stobriem — gandrīz neticēju savām acīm — putna ligzda, jauks simbols kādam nolādētam pacifistam, redziet, ko mūsu lielgabali raidīs uz ķīniešiem — bezdelīgu ligzdas!
— Nu tā, mister C, — Lorrimers ierunājās, ievilkdams krietnu dūmu no sava cigāra, — ko es varu darīt jūsu labā?
— Mēs domājam, — C atbildēja, — ka pienācis laiks painteresēties par delfīniem vispār, ne tikai par amerikāņu delfīniem vien, ja jūs sa'protat, ko es ar to gribu sacīt…
Lorrimers pamāja ar galvu.
— Un, tā kā šai ziņā esmu profāns, man ir jums daži jautājumi.
— Jautajiet, — Lorrimers vesi atteica.
C sakrustoja kājas, viņa kuņģis, sarāvās, viņš jutās aizkaitināts, šis nelietis apietas ar mani tā, it kā baidītos apsvilināt nagus, un tūlīt, it kā kaut kur būtu iededzies briesmu signāls, smadzenēs kaut kas noklikšķēja, viss izgaisa, viņš bija atguvis spēju kontrolēt savas emocijas, tā ka vienā sekundē varēja tās ar gribas spēku apslāpēt, viņš uzlūkoja Lorrimeru, un viņa gaišajā, svaigi sārtajā un kompetentajā sejā atplauka draudzīgs smaids.
— Pirmais jautājums: vai Padomju Savienību delfīni interesē?
— Protams. Viņi publicē mūsu darbu tulkojumus1 krievu valodā.
Laipns un uzmanīgs C raudzījās Lorrimerā, tieši tā, kā es domāju, Bostonas akcents, izsmalcināta intonācija, precīza artikulācija, augstākais fonētiskais aristokrātiskums.
— Bet viņi paši? Cik tālu viņi ir ar saviem pētījumiem?
— Tas, ko viņi publicē — un publicē ļoti maz — šķiet, neliecina, ka viņi būtu tikuši sevišķi tālu.
C paskatījās uz Lorrimeru.
— Ja es jūs pareizi saprotu, tad padomju zinātnieki izmanto mūsu pētījumus, bet mēs viņu pētījumus — ne.
Lorrimers pasmaidīja. Smaidot augšlūpas labais kaktiņš it kā piebrieda un izliecās, un tas piešķīra sejai neizsakāma pārākuma izteiksmi.
— Tas nemaz nav tik uztraucoši, kā varētu likties. Mēs patlaban izdarām pamatpētījumus par delfīniem. Šai stadijā noslēpumainība neder, tā būtu pat neizdevīga.
— Kāpēc?
— Mums Savienotajās Valstīs ir vairākas zinātnieku grupas, kas strādā ar delfīniem, dažas no tām subsidē valsts, citas —lieli privātuzņēmumi, kā, piemēram, «Lockheed». Pētījumi nevirzītos uz priekšu, ja neviena no šīm grupām nepublicētu sava darba rezultātus.
— Bet vai nevarētu ierobežot šīs publikācijas tā, lai tās būtu pieejamas vienīgi zinātniekiem?
— Tas būtu grūti. Savienotajās Valstīs pašlaik ir krietns skaits delfinologu. Turklāt daudzi ārzemju pētnieki strādā mūsu labā savās zemēs.
C paberzēja deguna galu.
— Piedodiet, ka es atkartojos, taču, ja visi zinātnieki, kurus mēs pabalstām, vienalga, ārzemju vai amerikāņu, savus darbus publicē, bet padomju pētnieki savus rezultātus nepublicē, tad ■krievi drīz vien sāks mīt mums uz papēžiem un, kas zina, pat aizsteigsies priekšā.
— Nekādā ziņā.
— Kāpēc ne?
Lorrimers pacēla savu skaisto galvu kā svētā vakarēdiena trauku.
— Mēs esam vienīgā zeme pasaulē, kas var izdot par delfīniem simtiem miljonu dolāru gadā. Vēl vairāk: mēs esam vienīgā zeme pasaulē, kas subsidē uz savas teritorijas simt piecdesmit delfinologus, es saku simt piecdesmit, neskaitot delfinologus, kurus mēs subsidējam sabiedroto zemēs.
Viņš brīdi vilcinājās, uzlūkoja C, viņa skaistā seja kļuva skarba, un, nepaaugstinādams balsi, viņš sacīja:
— Mūs nekad nepanāks.
— Pat tad, ja mēs joprojām publicēsim visu?
Lorrimers pavīpsnāja.
— Savienotajās Valstīs, tāpat kā visur citur, vienmēr paiet zināms laiks no brīža, kad zinātnieki iegūst rezultātus, līdz brīdim, kad tos publicē.
— Tas mani pa daļai nomierina.
— Tūlīt es jūs nomierināšu pilnīgi. Droši vien pienāks diena, kad mēs vairs neļausim katrai laboratorijai pašai izlemt, kas ir un kas nav publicējams, bet turēsim rezultātus slepenībā.
— Un kad tas būs?
— Kad mūsu delfinologu pētījumu rezultāti kļūs praktiski izmantojami.
Tagad klusēja C un skatījās uz Lorrimeru.
— Un šis brīdis vēl nav pienācis?
— Nē.
Lorrimers bija vienu sekundes daļu vilcinājies ar atbildi, taču C bija pārāk rutinēts un ievēroja to.
— Es saprotu, — viņš gausi runāja, — ja kādu dienu jūs nolemsit, ka pētījumu rezultāti nav izpaužami, tad šis lēmums tiks attiecināts uz visiem, ieskaitot mani. Bet, no otras puses es gribētu būt pārliecināts, ka vienmēr saņemšu pietiekamu informāciju un jau laikus, lai varētu koordinēt ziņu vākšanu ārzemēs.
— Jūs tiksit informēts, — Lorrimers strupi atteica.
C puspievērtām acīm vēroja Lorrimeru: skaista, skarba seja, katrā vaibstā ierakstīti visi desmit baušļi, un tomēr no mums abiem īstais askēts esmu es, nevis viņš, jo viņš vēl atļaujas tādu greznību kā personīgās emocijas un morāli centieni.
— Mister Lorrimer, — C turpināja, — tagad es gribētu uzzināt šo to sīkāk, lai man būtu vieglāk turpināt meklējumus noteiktā virzienā. Es, piemēram, vēlētos zināt, kas delfīnu pētīšanā īpaši interesē bruņotos spēkus.
Lorrimers pasmaidīja, augšlūpas labais kaktiņš pietūka, viņš paskatījās uz Edemsu un īsi sacīja:
— Ada.
— Ada? — C atjautaja.
Viņa skatiens slīdēja no Lorrimera uz Edemsu un atkal pievērsās Lorrimeram.
— Delfīna ādā slēpjas liels noslēpums, — mazliet uzjautrināts, sacīja Edemss.
C pamīšus uzlūkoja vienu un otru. Lorrimers nenoteikti pamāja ar cigāru.
— Paskaidrojiet, Deivid, — viņš ar augstprātīgu iecietību sacīja.
— Mister C, ko jus zināt par delfīna adu? — Edemss jautāja.
— Protams, neko.
— Un par delfīna peldēšanas ātrumu?
— Es domāju, viņš peld ļoti ātri.
— Šis ātrums ir izmērīts, mister C. Tas var sasniegt trīsdesmit mezglu stundā.
— Ievērojams ātrums.