Tad mēs sākām apspriest citu tematu — ko mūsdienās automobiļa katastrofa var nodarīt bērna smadzenēm. Saruna nebija diezcik izsmalcināta, kā jau tas ārstu aprindās mēdz būt. Iedegās strīdi, un man šķiet, ka neviens vairs nepievērsa uzmanību nevienam citam kā vienīgi savam sarunas partnerim. Pēkšņi atskanēja neliels būkšķis. Mēs palūkojāmies apkārt un ieraudzījām, ka Votermena draugs bez samaņas guļ uz grīdas. Viņa piere bija aprasojusi ar sviedriem. Votermens nometās uz ceļiem pie sava drauga un pataustīja viņa pulsu.
— Nedomāju, ka tas ir kaut kas nopietns, — Votermens sacīja. — Viņš ir mans pacients, taču ļoti saprātīgs, un es cerēju, ka mūsu sabiedrībā viņš mazliet izklaidēsies. Viņu moka amnēzija, un mēs nezinām viņa īsto uzvārdu. Man nevajadzēja riskēt un vest viņu sev līdzi uz šejieni. Palīdziet iznest viņu ārā! Šī atgadījuma dēļ nevajag pārtraukt sarunas.
Votermens piezvanīja uz savu slimnīcu un izsauca ātrās palīdzības mašīnu, kamēr divi vai trīs no mūsu mediķiem uzmeklēja restorāna īpašnieku. Viņš ļoti uztraucās par notikušo, taču atļāva ienest samaņu zaudējušo cilvēku kādā nomaļā telpā un noguldīt uz kušetes. Mūsu pacients sāka pamazām atgūt samaņu. Bija skaidri redzams, ka viņš ir ārkārtīgi uzbudināts un apjucis. Viņš runāja pavisam nesakarīgi. Varēja saprast vienīgi atsevišķus vārdus: «gangsteri», «mazais Pauls», «Marta» un «avārija». Vārdi veidoja teikumus, taču viņš izrunāja tos tik klusu, ka mēs neko nesapratām.
Votermens aizgāja uz garderobi un atnesa savu ārsta somu. Viņš iedeva slimniekam kaut kādas nomierinošas zāles; man liekas, tas bija barbiturāts. Zāles uz brīdi nomierināja mūsu slimnieku; taču šādu līdzekļu iedarbību nevar jau nekad īsti paredzēt. Drīz vien pacients atvēra acis. Viņa murmināšana kļuva skaļāka un saprotamāka. Vārdi tagad veidoja sakarīgus teikumus.
Votermens ir pietiekami apķērīgs ārsts un prot izmantot jebkuru izdevīgu situāciju.
— Tagad man radusies izdevība, — viņš sacīja. — Viņš ir sācis runāt. Pirms apmēram sešām nedēļām kāds policists atrada viņu pavārtē. Policija nosūtīja viņu pie mums. Viņš pat neatceras savu uzvārdu. Mēs zinām, ka viņš bijis ārsts, un nav grūti uzminēt, ka viņš ilgāku laiku ir bijis pilnīgi ruinēts. Līdz pat šai dienai viņš atkal no jauna krājis spēkus, un mēs negribējām ar nemitīgiem jautājumiem aizkavēt viņa izārstēšanos. Lai nu kā, bet tagad, kad mēs laikam esam panākuši to, ka viņš sācis runāt, pamēģināsim!
Bija ļoti aizraujoši vērot, kā cilvēkam atgriežas zudusī atmiņa. Votermens ir lielisks sava aroda speciālists, un tāpēc ar lielu baudu varēja klausīties, kā viņš uzdod jautājumus. Jaunatgūtā personība atplauka mūsu acu priekšā gluži tāpat, kā ūdens virspusē parādās noslīkuša cilvēka seja, kad slīkoni ar ķekšiem izvelk no dzelmes. Es biju klāt šajā sarunā, taču neesmu neko atzīmējis, bet Votermens visu precīzi pierakstīja savā melnajā bloknotā. Sekojošā saruna ir pārrakstīta no viņa piezīmēm.
Jautājums. Kā jūs sauc?
Atbilde. Mani sauc Arturs Kouls.
Jautājums. Jūs esat ārsts, vai ne?
Atbilde. Jā.
Jautājums. Kādu medicīnas skolu jūs esat beidzis?
Atbilde. Centrālo Rietumu medicīnas koledžu Čikāgā. 1926. gadā. j
Jautājums. Kur jūs praktizējāties pēc koledžas beigšanas?
Atbilde. Es biju ķirurga asistents Čikāgas labdarības iestāžu uzturētajā Ķirurģisko un terapeitisko slimību slimnīcā. Jūs droši vien zināt, kur šī slimnīca atrodas, — Sautendas nomalē.
Es tikai visai neskaidri atcerējos šo Čikāgas Ķirurģisko un terapeitisko slimību slimnīcu, kuru uztur labdarības iestādes. Tā bija apkvēpusi, netīra sarkaniļ ķieģeļu ēka tajā drūmo, posta piemeklēto ielu ellē, kur Sautenda robežojas ar Vestendu.
Jautājums. Ķirurga asistents? Tas ir interesanti. Vai jūs specializējāties kādā īpašā ķirurģijas nozarē?
Atbilde. Jā, protams, divus gadus izdarīju visdažādākās operācijas, kādas vien man uzdeva, taču es vienmēr esmu vēlējies kļūt par neiroķirurgu. Ko es sacīju? Es baidos, ka runāju ļoti nesakarīgi. Pavisam aizmirsu, ka esmu bijis neiroķirurgs.
Jautājums. Ak tā, jūs bijāt neiroķirurgs? Ko jūs darījāt pēc tam, kad jūsu prakse šajā slimnīcā bija beigusies?
Atbilde. Es atceros garus noslēgtus gaiteņus un aizrežģotus logus. Kā šo iestādi sauca? Tā droši vien bija psihiatriskā slimnīca. Ak, jā, tagad es atceros. Meri… Meri… Meriditas apgabala psihiatriskā slimnīca. Tas ir Ilinoisas štatā, vai ne?
Jautājums. Man šķiet, ka tā ir. Vai jūs neatceraties, kā sauca pilsētu?
Atbilde. Bakminstera. Nē, tā nebija Bakminstera. Nu es atceros, tā bija Leominstera.
Jautājums. Jā, gluži pareizi, šī slimnīca atrodas Leominsterā. Cik jums bija gadu, kad sākāt tur strādāt?
Atbilde. Apmēram trīsdesmit.
Jautājums. Vai jūs atceraties, kurā gadā tas bija?
Atbilde. Tas bija 1931. gadā.
Jautājums. Vai jūs devāties uz turieni viens?
Atbilde. Es ierados tur kopā ar savu sievu. Esmu preoējies, vai nav tiesa? Kas noticis ar manu sievu? Viņa ir šeit, vai ne? Ak mans dievs! Marta… Marta!
Viņa balss kļuva arvien skaļāka un beigās izskanēja spalgā, nesamanīgā kliedzienā. Votermens sacīja:
— Diemžēl vajadzēs izmēģināt mazliet lielāku zāļu devu. Es centīšos sagatavot visminimālāko daudzumu. Negribu zaudēt iespēju uzzināt par viņu kaut ko vairāk.
Tiklīdz zāles iedarbojās, pacients sāka pamazām nomierināties. Taču kādu brītiņu, likās, viņš vēl bija tik apjucis, ka nevarēja neko pateikt. Tad viņš atkal sāka atgūt apziņu un Votermens atsāka nopratināšanu.
Jautājums. Jums jāpalīdz mums, lai mēs savukārt varētu palīdzēt jums. Sakopojiet savas domas. Cik ilgi jūs jau bijāt precējies, kad devāties uz Leo- minsteru?