Senās Indijas agrīnie Upanišadi, Ramajana un Bhagavadgita apvieno kosmogoniju un teoloģiju, morālistiku un okultos pareģojumus, tā arī palikdamas poēmas šī vārda vislabākajā nozīmē. No Parmenīda un Empedokla heksametriem, Manīlija un Pruden- cija odām galu galā izkristalizējās mākslinieciski pabeigta un smalka poēma — Lukrēciļa «Par lietu dabu», kas ilgus gadsimtus bija … pilnīgākais kopsavilkums par antīkās atomistikas atziņām. Vismaz šai ziņā tā ir tuva Zila Verna daiļradei, kas piesātināta ar izziņas materiālu.
Taču senajos rakstītajos pieminekļos brīžiem visai grūti dabas- zinātnieciskos priekšstatus atšķirt no mistikas, filozofiju no poēzijas, kosmoloģiju no mitoloģijas. Senās Babilonijas eps, senebreju «Zogara», indiešu «Mahabharata» atspoguļoja dzīvi ne tikai juceklīgi un miglaini,- šie darbi atspoguļoja to sinkrētiski. Tie mums ataino izziņas metodi, kurā zinātniskā domāšana nav atdalāma no mākslinieciskās. Ģeogrāfijas mācību grāmatās parādīts, ka Zeme atduras uz trim okeānā peldošiem vaļiem vai trim ziloņiem, kas stāv uz bruņurupuča. Taču tas nenozīmē, ka senie zemes iedzīvotāji tieši tā iztēlojušies pasaules ainu. Mums grūti spriest par viņu patiesajiem uzskatiem, jo bieži vien tie attēloti tīri simboliski. Nevar vilkt vienlīdzības zīm: starp mītu un filozofiju, taču nedrīkst arī mitoloģiju pilnīgi atdalīt no pirmajiem naivaiiem cilvēces priekšstatiem par apkārtējo īstenību. Lūk, kāpēc Ramas un Krišnas, Madruka un Ozirisa, Saturna un Hronosa dzīves apraksti neizbēgami satur aizplīvurotus un pārsimbolizētus priekšstatus par telpu, laiku un tiem galvenajiem elementiem, kuriem jābūt visas esības pamatā. Senajos laikos fiziku šī vārda mūsdienu nozīmē nepazina. Taču toreiz radīja iedīgļus aprakstošai znālnei, kuru varētu nosaukt par «fantastisko fiziku». Un principā to varēja saprast katrs, jo tā runāja visiem pieejamā valodā.
Ne velti rakstnieki, Kas savu daiļradi veltī dabaszinātnēm, tik labprāt citē senās poēmas un mītus. Roberts Jungs, starp citu, savai grāmatai par atombumbu «Spožāka par tūkstoš saulēm» izvēlējies epigrāfu no «Bhagavadgitas»:
Ak, ja reiz tūkstotis sauļu Pēkšņi pie debesīm lēktu, Kādās gan zvērošās skauj ās Pasaules telpu tās slēgtu.
Taču būtu bezjēdzīgi šajā lieliskajā poētiskajā fragmentā saklausīt kaut kad notikuša atoinsprādziena atskaņu. Sprādziens notika virs Hirosimas pēc daudziem gadsimtiem. Uzreiz taču nekas nemēdz notikt.
Garš, rūgtu vilšanos, kļūdu, negaidītu veiksmju un tikpat negaidītu neveiksmju pārpilns ir ērkšķainais cilvēka ceļš uz atziņu. Tas bija neatlaidīgs, grūts ceļš uz nezināmu mērķi, ceļš, kas neļāva atvilkt elpu un bieži noveda pie bezdibeņa vai nozuda tumšos labirintos. Sī ceļa sākumā cilvēki bieži vien centās piekļūt nezināmajam ar lūgšanām un lāstiem. Ur. tikai tad, kad bija likti pamati civilizācijai, parādījās asni tam varenajam kokam, kuru mēs saucam par mūsdienu zinātni. Taču dialektika ir liela lieta — unodernā zinātne aizvien vairāk sāk līdzināties pesteļošanai! Tās tempļos saimnieko priesteru kasta, kas savām mistērijām izstrādājusi īpašu, nevienam nesaprotamu valodu.
Visas mūsdienu zinātnes galu galā attīstījušās filozofisku pārdomu un pieredzes rezultātā. Var strīdēties līdz bezgalībai par kāda ieguldījuma primātu, tas neapgāž banālo patiesību: jebkurai zinātnes nozarei, kā arī visai zinātnei kopumā pirmsākums ir vienkāršo mirstīgo valoda, kas vienlīdz saprotama gan nabagajiem, gan karaļiem. Un, lūk, tagad mūsu acu priekšā mūs
dienu dabaszinātņu māgu valoda aizvien tālāk aizvirzās no snv.is barotnes, pie tam tā nevis aiziet bojā kā Antejs bez Zemes, be' gan valdonīgi ielaužas visiem pieejamajā valodā, piesārņo un noplicina to. Taču tie, kā teikt, ir vēl tikai ziediņi. Varbūt pati draudošākā gadsimta dvesma slēpjas tai apstāklī, ka dabaszinātnieka intelektuālā pasaule aizvien vairāk norobežojas no tiem cilvēkiem, kas runā ikdienišķā valodā. Vai tādā gadījumā nevaram uzskatīt, ka zinātniskā fantastika ir tilts starp intelektuālajām pasaulēm?
Zinātņu diferencēšanās aizvien lielākā nozaru skaitā, tātad «zinātnes valodas» saskaldīšanās aizvien lielākā skaitā «dialektu» arī pašus zinātniekus šķir citu no cita, sarežģī un brīžiem padara pat gluži neiespējamu to profesionālo biedrošanos. Tiešām, bībeles leģenda par Bābeles torni sāk piepildīties ar skumju jēgu. Deviņdesmit procenti visu jebkad uz Zemes dzīvojošo zinātnieku pieder mūsu laikam un tikai desmit procenti — visiem agrākajiem laikmetiem. Zinātnes darbinieku skaits divkāršojas apmēram katros desmit gados. Un, ja nu mēs vēlamies celt aizvien jaunus un jaunus zināšanu torņa stāvus, mums nopietni jāpadomā par valodu «sajukšanas» draudiem. Ātri vien kaut kas jāizlemj, radikāli mainot līdzšinējos uzskatus un iesīkstējušās savstarpējās attiecības.
«Cilvēkiem, kas nav lietas kursā,» pamatoti norādīja Ričijs Kalders, «zinātne šķietas kā kāda dārgumu krātuve aiz septiņiem zīmogiem, kur glabājas lādes ar vērtībām, kuras sauc par «fiziku», «ķīmiju», «bioloģiju», «ģeoloģiju», «astronomiju» utt. Katra lāde aizslēgta ar slepenu patentatslēgu, kuru var atvērt tikai tas, kas iepazīstināts ar mehānisma noslēpumu. Bet lādēs ir daudz šķirstu un šķirstiņu ar uzrakstiem «kodolfizika», «kristalogrāfija», «ciets ķermenis», «koloīdķīmija», «organiskā ķīmija», «ģenētika», «bioķīmija» un tā līdz bezgalībai.»