Man šķiet, ka tieši šeit ir Pīrsa stāstu vājā vieta. Viņš burtiski sekojis pazīstamajam principam, pēc kura vēsture atkārtojas divreiz: pirmo reizi kā traģēdija, otrreiz — kā farss. Tieši tāpēc viņš ari saviem stāstiem piešķīris skaidrus farsa elementus. Taču, domās pēkšņi atgriežoties pie Scilarda stāsta, mēs saprotam, ka traģēdiju nedrīkst aizstāt ar kaut ko citu.
Džeimsa Makonela «Mācīšanas teorija» laikam gan ir visinteresantākais stāsts visā krājumā.
Ar analītisku nesaudzību un ārēju bezkaislīgumu Makonels sāk pētīt problēmu, kas nav nedz jauna, nedz šķietami pārāk svarīga un katrā ziņā vairumam cilvēku neizraisa īpašas emocijas. Un patiesi, cik reižu gadsimtu gaitā nav runāts par mūsu «mazākajiem brāļiem», «četrkājainajiem draugiem» utt. Un katru reizi cilvēku aicinājuši apdomāties, būt iecietīgam, ieklausīties … Veltas pūles. Pat delfīnu ķeršana ne visur ir izbeigta,
Bet, lūk, cilvēks pats nonācis izmēģinājumu dzīvnieka stāvokli un ar sarūgtinājumu, humoru, sāpēm, izmisumu galu galā spiests reģistrēt katru pazemojošo un absurdo pārbaudījumu soli. Viņš kļuvis par izmēģinājumu dzīvnieku citas pasaules psihologam, pie tam izveidojusies paradoksāla situācija. Pētītājs izvadā savu upuri pa visiem eksperimentālās elles lokiem (tieši tā, kā upuris savā laikā rīkojies ar laboratorijas žurkām) — pa Skinnera sprostu, T veida labirintu, lēkšanas stendu.
«Iespējams, ka tā tomēr ir elle,» es sev sacīju, «un Lords Galvenais Bende pasludinās: «Lai noziedznieks tiek sodīts!».»
Un pētāmais pilnīgi izprot pētītāju (un kā gan nē, ja tas ir tikpat kā spoguļattēls!), kas ar trulu neatlaidību izdara eksperimentu pēc eksperimenta, necenšoties lauzīt galvu par to. Par pētītāju pilnīgi valda dogma, ka dzīvniekiem (bet Homo sapiens viņa planētas zinātniekiem ir dzīvnieks) nav piešķirta apziņa. Un pētāmais sitas pret dzelzs sienām muļķīgajās lamatās, kas iekārtotas tā, ka nedod iespēju viņam parādīt savu intelektu. Jebkuru atkāpi no statistiskā sadalījuma pētītājs uzskata vai nu par sarežģītu instinktu, vai patoloģiju. Pēdējā gadījumā seko likumsakarīgs secinājums. Starpgalaktiskās kosmosa laboratorijas PSIHO-145 galvenais eksperimentētājs nosūta «pētāmo eksemplāru» uz tā pirmatnējo koloniju (atpakaļ uz Zemi), kuru iesaka iznīcināt. Vai tad tā nemēdz rīkoties tad, ja pētāmā areāla dzīvnieki ir saslimuši? Atšķirība ir tikai mērogos!
Makonels izvēlējies vecu problēmu. Viņš izdarījis «tikai» vienkāršu inversiju — samainījis vietām subjektu un objektu. Pārbaudīts pierādīšanas paņēmiens, kas pēkšņi apspīdējis ikdienību ar nesaudzīgu, Zemes cilvēkam neierastu gaismu. *
Freda Hoila un Džona Eliota «Andromēdas izlaušanās» skar to pašu sasāpējušo zinātnieka atbildības problēmu. Ar sava Gali- leo Galileja muti Brehts ir teicis: «Ja zinātnieks neapzināsies savu atbildību sabiedrības priekšā, pienāks diena, kad cilvēce uz kārtējo jauno atklājumu reaģēs ar šausmu kliedzienu.» Hoils un Eliots šo problēmu likuši fabulas pamatā.
Hoilu pamatoti uzskata par ģeniālu astrofiziķi. Viņš izvirzījis daudzas gluži fantastiskas hipotēzes kosmoloģijā un debess ķermeņu fizikā. Viņam pieder ideja par vielas rašanos no vakuuma, kas labi izskaidro Visuma izplešanās teorijas grūtos aspektus; viņš pirmais pieņēma, ka kvazāri ir superzvaigznes, bet nevis miglāji. Taču «Andromēdas izlaušanās» nepārsteidz ar sižeta fan- tastiskumu. Daudzējādā ziņā stāsts ir tradicionāls, tajā nav jaunu fantastisku ideju. Un tomēr tas mūs saista ar aktīvo nostāju pret ļaunumu, skaidro spēku izvietojumu, autora neslēptajām simpātijām pret godīgiem un darbīgiem ļaudīm. Divdesmitā gadsimta otrās puses cilvēkus grūti pārsteigt ar Visuma katastrofu ainām. Tāpēc atmosfēras slāpekļa saistīšana, briesmīgās vētras un spiediena pazemināšanās ne pārāk skar mūsu sirdis un it kā slīd garām apziņai. Tas viss drīzāk uztverams kā kaut kāda cilvēkiem apdraudoša posta nosacīts simbols.
Taču tas nemazina tīri dēkaino epizodu asumu. Autori nīst varmācību un fašismu, tic cilvēka saprāta spēkam un tālā, mums svešā prāta labsirdībai. Viņi ne tikai uzdod jautājumus, bet arī atbild uz tiem, ne tikai atklāj potenciālos ļaunuma avotus, bet arī parāda cīņas ceļus.
«Andromēdas izlaušanās» cienīgi un likumsakarīgi noslēdz šī krājuma galveno daļu, kuras virsraksts varētu būt «Zinātnieka sirdsapziņa».
Pārējo rakstnieku zinātnieku stāstus bija grūti apvienot tematiski. Varbūt tāpēc, ka tie neskar problēmas, kas dziļi saviļņo ikvienu mūsdienu zinātnieku. Taču, zaudējot šādu specifiku, tie lasītājam nekļūst mazāk interesanti. Mākslai ir savi likumi. Lai kas — fiziķis, ārsts vai filologs — būtu uzrakstījis stāstu, tas neatkarīgi no autora profesijas vai interesēm pēc tam turpina savu dzīvi. Scilarda biogrāfija palīdz mums saprast, kāpēc tieši viņš radījis šo stāstu, taču ne ar ko nepapildina pašu sacerējumu.