Выбрать главу

Kārdinājums izrādījās pārāk liels: veiksmīgās pielūdzējas sasprindzināja visus spēkus, vēlreiz pār­rāva ķēdi, un Pelviss no jauna atradās ielenkumā. Tagad jau simtiem blūzīšu pieprasīja autogrāfu. Policisti laida darbā gumijas stekus, taču pielūdzējas nespēja atturēt nekādas sāpes. Divpadsmit policistu tika notriekti gar zemi un nežēlīgi samīti. Pārē­jos kārtības sargus piespieda pie sienas un atbru­ņoja.

Un tad notika neparedzētais: kad ļaužu jūra teju teju draudēja aprīt slavenību, noskanēja sauss blīkšķis, it kā būtu pārplīsis gaisa balons, un roken­rola karalis pazuda savu apjukušo pielūdzēju acu priekšā.

Sinjors Kanjoti vēl.nebija beidzis savu runu, kad visi trīssimt četrdesmit parlamenta deputāti bija jau sadalījušies trīs naidīgās frakcijās un ieņēmuši vietas pie rakstāmgaldiem. Deputāts Kanjoti rupji nolamāja kreisos opozicionārus, un kā atbilde gaisā uzlidoja tintnīcas.

Iekaucās sirēna. Kārtības sargi steidza atbrīvot balkonus — cienījamiem deputātiem taču neklājās kauties, publikai redzot. Parlamenta ēkā gāja vaļā kauja. Policisti, kalpotāji un sargi paslēpās aiz durvīm un zem galdiem, gatavi doties palīgā, tik­līdz cīnītājiem izsīks munīcija.

Centristus, dabiski, apdraudēja kā labējie, tā krei­sie, un bagātīgākās tintes devas saņēma tieši viņi.

Izmisumā viņi metās kur nu kurais. Sākās tuv­cīņa, kurā katrs slānīja tuvāko kaimiņu, daudz neprātodams, vai tas pieder pie draudzīga vai nai­dīga grupējuma.

Veltīgi sapulces vadītājs izmisis šķindināja zva­niņu. Viņa plecu ķēra krēsla kāja, un viņš ieste­nējies sabruka uz grīdas.

Vienam no deputātiem sadursmes laikā pazuda zābaks. Kāds cits to tūliņ paķēra un laida darbā pret ienaidnieku. Šis briesmīgais ierocis radīja paniku un izretināja cīnītāju rindas. Tad centra deputāte, korpulenta dāma ar pensneju, norāva sev smailpa- pēža kurpi un zvetēja ar to pa apkārtstāvošo galvām.

Visniknāk plosījās deputāts Kanjoti — eksfašists, eksliberālis,- eksneofašists, eksradikālis, bet tagad — «mēreni labējo» partijas galva. No deguna viņam tecēja asinis, pār seju plūda tintes straumītes, bet viņš kā saniknots bifelis, aizsmakušā balsī rēcot, atkal un atkal devās uzbrukumā.

Kārtībnieki saprata, ka jāsāk tieši ar šo satraci­nāto karotāju. Viņi ielenca to vienlaikus no visām pusēm, bet šai pašā mirklī deputāts Kanjoti nozuda. Noskanēja kluss blīkšķis, it kā būtu pārplīsis gaisa balons, un kareivīgi noskaņotais «mēreni labējo» līderis izgaisa tukšumā.

Bija brīnišķīga vasaras diena. Amilkārs Dorē, municipalitātes darbinieks, četrdesmit piecus gadus vecs, neprecējies, klīda pa Lunaparka alejām, apstā­damies katrā vietā, kur notika kāda atrakcija. Ilgi viņš skatījās, kā resnule izpilda deju ar čūsku, apmeklēja «smieklu istabu» un «šausmu alu». Šo­dien bija viņa dzimšanas diena, un viņš jutās jauns un laimīgs. Izvizinājies ar telemobili un elibusu, viņš devās uz «amerikāņu kalniem».

Kad viņš izkāpa no vagonetes, kājas ļodzījās un kaklā juta nelabumu. Nē, viņa vecumā ir riskanti un muļķīgi laisties no «amerikāņu kalniem». Jābūt piesardzīgākam. Viņš apsēdās pie galdiņa atklātā terasē, no kurienes varēja vērot atrakciju «Lido­jošie šķīvīši», un pasūtīja konjaku.

«Līdzko pāries nelabums, došos uz mājām,» viņš skumji nodomāja, malkojot konjaku. Virs galvas riņķoja četri mirdzoši alumīnija «lidojošie šķīvīši». Pie paviljona stāvēja gara rinda apmeklētāju, kuri vēlējās jo ātrāk ieņemt vietas apaļajos šķīvjos ar maziem iluminatoriem, ko veidoja divas lēcas, kas stipri samazināja visus apkārtējos priekšmetus. Ska­toties šai «apgrieztajā binoklī», pasažierim radās iespaids, it kā viņš tiešām atrastos kosmosa kuģa kabīnē daudzu simtu kilometru augstumā.

Amilkārs novērsās no lidojošajiem šķīvīšiem. No šo mirdzošo šķīvīšu griešanās viņam kļuva vēl slik­tāk. Viņš atpogāja krekla apkaklīti. Bet arī tas nelīdzēja. Tad viņš nolēma pastaigāties. Bet nespēja pat piecelties no krēsla. Plakstiņi kļuva smagi, viss ķermenis sastinga, ausīs nepanesami džinkstēja.

Piepeši Amilkārs atvēra acis. Viņš joprojām sēdēja uz krēsla, bet ne vairs Lunaparkā.

— Svētā dievmāte! — palūkojies apkārt, viņš iesaucās. Virs viņa bija milzīgs fosforescējoša me­tāla kupols. Pa labi sēdēja kāds cilvēks, kuram

piere bija notraipīta ar tinti, bet no deguna tecēja asinis. Pa kreisi sēdēja jauns vīrietis saplēstā ap­ģērbā bez vienas pogas. Kaklā viņam kuļājās kaklasaites gabals, uz pieres nokarājās matu šķip­snas.

—    Klausieties, — teica Amilkārs, pakasīdams kaklu. — Kas tie par jokiem?

Jaunais cilvēks kaut ko noņurdēja, bet kaimiņš pa labi tikai paraustīja plecus.

Amilkārs aiz uztraukuma pat nosvīda. Viņš pie­cēlās un sāka aptaustīt kupola metāla sienu.

—    Veltīgi pūlaties, — teica deputāts Kanjoti. — Es jau izmēģinājos. Te nav nekā durvīm līdzīga.

Piepeši viņu acu priekšā iznira kinozvaigzne Liāna Lendsfīlda.

Viņai mugurā bija tikai naktskrekls ar mežģīnēm. «Zvaigzne» pārlaida apkārtējiem izbrīnētu skatienu, kaut ko nesaprotamu nomurmināja un, pavisam apjukusi, apklusa. Viņai līdzās parādījās visai dī­vaina persona. Aplūkojot tuvāk, izrādījās, ka tas ir Šullers — Emilio Šullers, pazīstamais modelētājs. Viņam kājās bija īsas, melnas samta bikses un ap­zeltītas sandales, bet ap kaklu kā toreadoram bija aptīta sarkana zīda šalle. Visi desmit pirksti bija kā nosēti ar dārgakmeņiem rotātiem gredzeniem.

—    Vai es neguļu? — izdvesa Emilio Šullers.