Pie sienas karājās noplēšamais kalendārs. Gandrīz līdz ceļgaliem kailā Liāna Lendsfīlda ar burvīgu smaidu aicināja klientus dzert tikai kokakolu.
Amilkārs neizturēja. Viņš norāva kalendāru un nometa to zemē, pēc tam paķēra no groza citronu un laida vecenei, notriecot viņas krāšņo cepuri. Pārsteigtā vecene sastinga ar atvērtu muti. Bet Amilkārs arī vēl tagad nelikās mierā. Viņš sagrāba metāla tabureti un no visa spēka trieca to pret atskaņotāja stikla vāku.
Atskanēja apdullinošs troksnis, un mūzika apklusa.
— Lūk, tā! — teica Amilkārs un lepni devās uz izeju. Bet pie durvīm kāds sagrāba viņu aiz apkak-
Ies. Viņš apgriezās, un šai pašā mirkli bāra saimnieks nokautēja viņu ar taisnu sitienu pa žokli. Divi oficianti ievilka viņu kaktā un nometa tur kā nevajadzīgu, vecu slotu. Ieradās policists.
— Nu, uzpūt, nelieti! — viņš pavēlēja.
Starp citu, Amilkārs diezgan viegli tika cauri. Viņu notiesāja un ietupināja uz piecpadsmit diennaktīm par trakošanu sabiedriskā vietā.
— Laime vēl, ka bārā nebija mana kaimiņa depu- tāja Kanjoti, — pie sevis noteica Amilkārs, kāpdams pār kameras slieksni. — Tad es būtu dabūjis vismaz divus trīs gadus. Un arī tad, tikai ņemot vērā vainu mīkstinošus apstākļus — kā nekā es taču balsoju par viņu!
Norberts Vīners
Galva
Norberts Vīners ir visā pasaulē slavens zinātnieks — matemātiķis, filozofs, kibernētikas pamatlicējs. Padomju lasītājiem pazīstamas viņa grāmatas «Kibernētika un sabiedrība», «Radītājs un robots», autobiogrāfija «Es esmu matemātiķis» u. c. N. Vīners uzrakstījis arī divus zinātniski fantastiskus stāstus, no kuriem viens ievietots šajā krājumā
Galvas smadzenes ir dīvains orgāns. Smadzenes kontrolē visas ķermeņa sajūtas, taču, ja tām pieskaras vai tās operē, cilvēks to nejūt nemaz. Cits nomirst no neliela satricinājuma, bet citam var izdurt cauri galvai dzelzs stieni, un tikai galvaskausa deformācija liecinās, kas noticis. Pēdējā laikā ļoti izplatītas ir dažādas visneparastākās operācijas, kuru nolūks ir regulēt smadzeņu darbību ar dažāda kalibra adatu un elektrodu palīdzību, lai izārstētu vai arī padarītu mazāk bīstamu kādu no daudzajiem depresīvās vājprātības veidiem. Tā ir pretīga nodarbošanās, un es to. neciešu. Dažkārt šāda operācija nonāvē cilvēka sirdsapziņu un gandrīz arvien dīvaini iespaido viņa domāšanas procesu un garīgo līdzsvaru.
Tā, piemēram, kādā Čikāgas apdrošināšanas sabiedrībā reiz strādāja ļoti spējīgs aģents. Viņa vienīgais trūkums bija lielā izklaidība; neviens nekad nevarēja paredzēt, vai viņš dosies mājup, braucot lejup ar liftu vai izkāpjot pa desmitā stāva logu. Apdrošināšanas sabiedrība lūdza, lai viņš ļauj izoperēt sev nelielu smadzeņu gabaliņu pieres pusē, un viņš tam piekrita. Pēc tam Spējīgais aģents kļuva par Visspējīgāko. Tiesa kas tiesa, viņš bija visizveicīgākais aģents visā sabiedrības vēsturē. Lai apliecinātu viņam visas apdrošināšanas sabiedrības cieņu, viņu iecēla par viceprezidentu. Tomēr tika aizmirsts fakts, ka cilvēks, kuram operētas pieres smadzenes, nav sevišķi piemērots smalkiem un piesardzīgiem darījumiem. No reklāmas pārsviedies uz augstākajām finansu sfērām, viņš cieta lielu neveiksmi, un līdz ar viņu bankrotēja visa apdrošināšanas sabiedrība. Nē, es nu gan nevēlētos, lai kāds sabojātu manas iekšējās instalācijas shēmu.
Tas man atgādināja notikumu, par kuru es dzirdēju nesen. Es piederu pie nelielas zinātnieku grupas, kas reizi mēnesī sapulcējas kāda maza restorāna atsevišķā kabinetā. Mēs iegriežamies tur, lai it kā apspriestu kādu zinātnisku rakstu, taču patiesais iemesls fr interešu daudzpusība un neizmērojamais pļāpīgums, kas piemīt visai mūsu kompānijai. Mūsu vidū nav vietas tādiem, kas vienmēr rīkojas pēc etiķetes. Mēs izsmeļam cits citu bez žēlastības, un, ja jums tas nav pa prātam, tad, lūdzu, — durvis vienmēr ir vaļā. Es pats esmu pa pusei matemātiķis, pa pusei inženieris, bet turpat vai lielākā daļa 110 mums ir mediķi. Lai dievs apžēlojas par oficiantēm, kad medicīnas speciālisti sāk runāt pilnīgi brīvi! Es negribētu apgalvot, ka no elektriskajām spuldzēm šķiltos zilas ugunis un gaisu pildītu sēra smaka, taču būtībā kaut kas tamlīdzīgs notiek.
Votermens ir mūsu sabiedrības dvēsele. Viņš ir galvenais ārsts valsts trako mājā, kas atrodas kādas piecdesmit jūdzes no pilsētas, un atgādina laipnu un turīgu delikatešu veikala īpašnieku. Viņš ir mazs, resns, ar valzirga ūsām, un viņam pilnīgi trūkst tādas īpašības kā iedomība. Votermenam parasti ir līdzi kāds neveiksminieks, par kuru viņš rūpējas. Šoreiz viņš ieradās kopā ar garu slimīga izskata vīrieti, kura uzvārdu es nesadzirdēju. Man radās iespaids, ka viņš ir ārsts, taču, nokļuvis mūsu sabiedrībā, viņš brīžiem sāka visai dīvaini stomīties, kas ir raksturīgi ģeologiem vai inženieriem, kuri ilgu laiku bijuši tālu no civilizētās pasaules un mitinājušies kaut kur Korejas kalnos vai Borne^o džungļos. Šādi cilvēki neprot vairs rast tuvību ar citiem sabiedrības locekļiem, turklāt viņi ir ārkārtīgi kautrīgi un pārāk kritiski vērtē sevi. Dažam labam no šiem puišiem ir nācies darīt šo to tādu, par ko ikviens civilizēts cilvēks sevi bargi nosodītu, un tas atstājis pēdas viņu dvēselē uz visu mūžu.
Es nezinu, kā tas īsti gadījās, ka saruna novirzījās uz pieres smadzeņu lobotomiju [1] . laikam viens no inženieriem iejautājās par iespējām palīdzēt kādam viņa attālam radiniekam, kas bija garīgi slims. Katram no klātesošajiem bija savas domas šajā jautājumā. Daži aizstāvēja lobotomiju, bet vairākums — arī neiroķirurgi — negribēja pat runāt par to.