Beidzot viņa maigi atstūma viņu, paņēma aiz rokas un, aizvedusi pie soliņa zem gobām, lika apsēsties vienā galā, bet pati apsēdās otrā.
— Pīter, — viņa čukstēja, — es gribu jums ko pateikt, kad būšu mazliet attapusies. Jūs esat sliktās domās par mani, vai ne tā> Nē, klusējiet! Tagad ir mana kārta runāt! Jūs domājat, ka esmu bezsirdīga un pirmīt spēlējos ar jums. Redziet, es darīju to tikai tādēļ, lai pārliecinātos, ka jūs patiešām mīlat mani, jo pēc tā pirmā .. . atgadījuma, kad mēs uzlasījām vijolītes, jums gan būtu pienācies to uzreiz pateikt, bet jūs vēl vilcinājāties. Tagad es esmu pilnīgi droša un jums kaut ko atklāšu. Es mīlu jūs ne mazāk kā jūs mani un arī jau tikpat sen. Vai tad citādi es nebūtu apprecējusies ar kādu no saviem pielūdzējiem, kuru nav trūcis? Jā, sev par kaunu un grēku, es tagad atzīšos, ka vienreiz biju uz jums ļoti saskaitusies, tāpēc ka jūs nerunājāt un it neko nelikāt manīt, un gandrīz gribēju to izdarīt. Bet galu galā tomēr nespēju un noraidīju arī šo precinieku. Pīter, kad es vakar vakarā redzēju jūs stāja- mies pretī ar zobenu apbruņotam zaldātam tikai ar nūju rokās un domāju, ka jums būs jāmirst, es pēkšņi sajutu, cik jūs man esat dārgs, un mana sirds draudēja salūzt, kā tā salūztu, ja jūs būtu nokauts. Bet tagad tas viss ir pagātnē, mēs zinām viens otra noslēpumu, un nekas mūs vairs nespēs šķirt, kamēr vienu no mums vai abus paņems nāve.
Pīters klausījās Margaretā, uzsūkdams sevī viņas vārdus, gluži kā tuksneša smiltis, kas gadiem ilgi tvīkušas veldzes, uzsūc lietu, un raudzījās viņas sejā, kurā vairs nebija ne miņas no draiskulības un izsmiekla. Tagad ar viņu runāja ļoti daiļa un ļoti nopietna sieviete, kas pēkšņi sapratusi, ko nozīmē dzīve ar tās priekiem un bēdām. Kad Margareta apklusa, šis mazrunīgais vīrietis, kam pat savas lielās laimes brīdī neatradās daudz vārdu, sacīja:
— Dievs ir bijis ļoti labs pret mums. Pateiksimies dievam!
Un viņi tūlīt to darīja, nosēdušies turpat uz soliņa plecu pie pleca, jo zāle bija par mitru, lai nomestos ceļos, un savā vienkāršajā, bērnišķīgajā ticībā lūdzās, lai visuvarenais, kas viņiļs savedis kopā un mācījis mīlēt vienam otru, svētītu šo mīlestību un ilgus dzīves gadus pasargātu viņus no visa ļauna, no naidniekiem un nelaimēm.
Pabeiguši lūgšanu, viņi vēl ilgi tur sēdēja, brīžiem runādamies, brīžiem klusēdami savā priekā, un laiks tiem steidzās pārlieku ātri. Beidzot — tas notika pēc viena no šādiem svētlaimīga klusuma mirkļiem — viņi pēkšņi satraucās un pārmainījās, kā pārmainās mierpilna ainava, kad melns negaisa mākonis negaidīti aizsedz sauli, izdzēsdams tās silto gaismu un ietīdams zemi drūmā krēslā, kas sola vētru un lietu. Viņus pārņēma ļauna nojauta. Abi juta sirdī bailes, bet paši nezināja, no kā.
— Iesim! — Margareta sacīja. — Ir laiks! Varbūt tēvs mūs meklē.
Vairāk nepārmijuši neviena mīļa vārda, viņi piecēlās, iznāca no gobu pavēņa un, domās nogrimuši, noliektām galvām devās cauri dārzam. Piepeši Margareta satrūkās — viņas kāja bija uzminusi cilvēka ēnai. Paceldama acis, viņa ieraudzīja savā priekšā … sen- joru d'Agilaru, kas saspringtā uzmanībā mazliet ironiski nolūkojās uz viņiem. Margareta apslāpēti iekliedzās, un Pīters instinktīvi palēcās uz spānieša pusi, kā drosmīgs un iztrūcināts medību suns metas virsū tam, kas viņu nobiedējis.
— Svētā dievmāte! Vai jūs mani noturējāt par zagli? — d'Agilars iesmiedamies jautāja, piesardzīgi paspēris soli sānis.
— Lūdzu piedošanu! — Pīters sacīja, saņemdams sevi rokās. — Bet jūs mūs ļoti pārsteidzāt, tik piepeši parādīdamies šeit, kur mēs ne mūžam nedomājām jūs sastapt.
— Tāpat kā es nedomāju sastapt šeit jūs, jo, šķiet, tik aukstā rītā uzturēties dārzā nav visai tīkami. — D'Agilars atkal pavērās- viņos ar savām vērīgajām, zobgalīgajām acīm, it kā lasītu viņu siržu noslēpumu, un abi mīlētāji tumši piesarka no šā caururbjošā skatiena. — Atļaujiet man paskaidrot, — spānietis turpināja. — Es- ierados šeit tik agri jūsu dēļ, master Pīter, lai brīdinātu nerādīties šodien pilsētā, jo ir dots rīkojums jūs apcietināt un neesmu vēl paguvis nokārtot šo jautājumu miera ceļā. Nākdams šurp, es nejauši sastapu to daiļo dāmu, kas vakar bija kopā ar jums un sakās esam jūsu radiniece. Viņa patlaban atgriezās no tirgus un laipni ieveda mani mājā. Es gribēju satikt jūsu tēvu, un šī jaukā būtne, uzzinājusi, ka viņš, krietnais vīrs, lūdz dievu vecajā kapelā, aizvadīja mani līdz tās durvīm un teica, lai uzmeklējot viņu. Es iegāju kapelā, bet mastera Kastela tur nebija. Brītiņu pagaidījis, es pa atvērtajām durvīm iznācu dārzā, domādams pastaigāties te, kamēr kāds parādīsies. Un redzat — man laimējās vairāk, nekā biju gaidījis un esmu pelnījis.
— Labi! — Pīters strupi noteica, jo šā cilvēka manieres un garā skaidrošana modināja viņā pretīgumu. — Uzmeklēsim masteru Kastelu, lai jūs varat viņam pateikt savu sakāmo.
— Mēs jums ļoti pateicamies, ka atnācāt un brīdinājāt Pīteru, — Margareta nomurmināja. — Es tūlīt uzmeklēšu savu tēvu. — Ui> viņa aizsteidzās garām d'Agilaram uz durvīm.
Spānietis noraudzījās, kā viņa ieiet pa tām, tad pagriezās pret Pīteru un sacīja:
— Jūs, angļi, esat izturīgi ļaudis, ja nebaidāties jau tik agri izbaudīt pavasara gaisu. Nu, bet šādā sabiedrībā arī es to darītu. Viņa patiešām ir brīnumdaiļa jaunava. Man ir zināma pieredze šai ziņā, bet tādu skaistuli es neatceros sastapis.
— Mana māsīca ir diezgan glīta, — Pīters vēsi atbildēja, jo spānieša atklātā jūsmošana par Margaretu viņam nepatika.
— Jā, — d'Agilars sacīja, neievērodams viņa toni, — glīta diezgan, lai būtu nevis tirgotāja meita, bet augsta dāma — grāfiene, kas valda pār pilsētām un zemēm, vai pat karaliene. Karaliski tērpi un rotas lieliski piestāvētu viņas augumam un sejai.
— Mana māsīca netiecas pēc augsta stāvokļa un jūtas laimīga savā klusajā dzīvē, — atbildēja Pīters un tad aši piebilda: — Rau, tur jau nāk masters Kastels!
D'Agilars, pagājis tirgotājam pretī, ļoti pieklājīgi viņu sveicināja un tūlīt ievēroja, ka Kastels, par spīti savām pūlēm izlikties mierīgam, tomēr izskatās satraukts.
— Es esmu ļoti agrīns viesis, — spānietis sacīja, — bet es zināju, ka jūs, darbīgie ļaudis, ceļaties reizē ar cīruļiem, un gribēju sastapt mūsu draugu Pīteru, pirms viņš iziet no mājas. — Un d'Agilars pastāstīja arī Kastelam sava nāciena iemeslu.
— Pateicos jums, senjor, — atbildēja Kastels. — Jūs esat ļoti labs pret mani un manējiem. Piedodiet, ka liku jums gaidīt. Man teica, jūs esot meklējis mani kapelā, bet tad es jau biju aizgājis uz savu kantori.
— Jā, tur neviena nebija. Sai jūsu vecajai kapelai piemīt dīvaina pievilcība. Jūs gaidīdams, es piegāju pie altāra un noskaitīju savu rīta lūgšanu, jo mājās nepaguvu to izdarīt.
Kastels tik tikko manāmi satraucās un uzmeta d'Agilaram ašu skatienu, tad mainīja sarunas tematu un vaicāja, vai senjors nevēloties, pabrokastot kopā ar viņiem. Taču spānietis atteicās, sacīdams, ka viņam jādodoties kārtot savas un viņu darīšanas, bet tūlīt pat piebilda, ka labprāt ieradīšoties uz vakariņām rīt, svētdien, un pastāstīšot, kā viņam veicies. Kastelam neatlika nekas cits kā pieņemt šo priekšlikumu.