Atskanēja fanfaras, un pēc tam iestājās klusums. Zeltītos apmetņos tērptu heraldu pieteikts, pa galveno ieeju arēnā izjāja Kar- loss, marķīzs Morelja, ar saviem pavadoņiem. Viņš sēdēja skaista, melna zirga mugurā un bija tērpies ogļu melnās bruņās un ķiverē, ko rotāja melnu strausa spalvu pušķis. Uz sarkanā vairoga bija attēlots ērglis ar kroni, kas norādīja uz viņa augsto titulu, un zemāk uzrakstīta lepnā devīze: «Ko es sagrābju, to saplosu.» Iznesīgs un stalts viņš aizauļoja līdz arēnas vidum, tad izslēja zirgu pakaļkājās un, likdams tam uz divām kājām pagriezties pret valdnieku ložu, sveicināja viņu majestātes, paceldams savu garo, ar tēraudu apkalto šķēpu. Publika viņam skaļi uzgavilēja. Pēc tam
Morelja ar pavadoņiem aizjāja uz savu starta vietu arēnas ziemeļu malā.
Atkal atskanēja fanfaras. Parādījās heralds, un aiz viņa — balta zirga mugurā, tērpts baltās bruņās, kas vizuļoja saulē, ar baltām spalvām pie ķiveres, ar lejup traucošos zelta piekūnu un devīzi: «Par mīlestību un godu» uz vairoga — sera Pītera Brouma garais, iespaidīgais stāvs. Arī viņš izjāja arēnas centrā un, bez jebkādas dižošanās, rāmi kā uz ceļa pagriezis zirgu, pacēla salūtam savu šķēpu. Tagad publika klusēja, jo šis bruņinieks bija svešzemnieks, taču karavīri, kas atradās skatītāju vidū, nosprieda, ka viņš izskatoties pēc tāda, ko nebūs viegli uzvarēt.
Trešo reizi nopūta fanfaras, un abi bruņinieki, pametuši savas vietas, izjāja viņu majestāšu priekšā un apstājās plecu pie pleca, lai noklausītos divkaujas noteikumus, ko skaļā balsī nolasīja galvenais heralds. Noteikumi bija īsi. Jācīnās līdz viena pretinieka nāvei, ja karalis vai karaliene ar uzvarētāja piekrišanu nepavēlēs ātrāk pārtraukt kauju. Cīnīties var zirgos vai bez zirgiem, ar šķēpiem, zobeniem vai dunčiem, taču salauztu ieroci nedrīkst aizstāt ar jaunu un nedrīkst mainīt arī zirgu vai bruņas. Uzvarētājs ar pie-, nācīgu godu tiks pavadīts no kaujas vietas un varēs doties, kurp vēlas, kā Spānijas karalistē, tā ārpus tās, un pret viņu vairs nedrīkst celt nekādu apsūdzību, nedz arī to vajāt ar asinsatriebību. Kritušā bruņinieka līķis tiks atdots viņa draugiem apbedīšanai ar pienācīgu godu. Sās kaujas iznākums nekādā veidā neietekmēs garīgās vai laicīgās tiesas spriedumu, kad pēc vienas vai otras puses pieprasījuma tiks izšķirts strīda jautājums starp dāmu, kas uzskata sevi par marķīzi Morelju, un augstdzimušo marķīzu Mo- relju, kurš, kā šī dāma apgalvo, esot viņas vīrs.
Kad noteikumi bija nolasīti, pretiniekiem noprasīja, vai viņi tiem piekrīt, un abi skaļā balsī atbildēja: «Jā!» Tad heralds, runādams sera Pītera Brouma, Svētā Jago ordeņa bruņinieka un Spānijas dona, vārdā, svinīgi izaicināja -augstdzimušo marķīzu Morelju uz divkauju līdz nāvei, jo tas apvainojis viņa radinieci angļu lēdiju Elizabeti Dinu, kura apgalvojot, ka esot marķīza sieva, likumīgi savienota ar to svētā laulībā, kā arī rīkojies negodīgi un izturējies apvainojoši pret viņu pašu, seru Pīteru Broumu, un viņa sievu lēdiju Margaretu Broumu. Kā izaicinājuma zīmi heralds nosvieda zemē cimdu. Marķīzs Morelja to pacēla ar sava šķēpa galu un pārsvieda sev pār plecu, tā pieņemdams izaicinājumu.
Nu pretinieki nolaida ķiveru vizīrus, kas līdz tam bija pacelti, un viņu pavadoņi, pienākuši klāt, pārbaudīja bruņu piesprādzē- jumu, ieročus, zirgu iemauktus un seglu jostas. Paziņojuši, ka viss ir nevainojamā kārtībā, viņi paņēma zirgus aiz iemauktiem un aizveda katru uz savu arēnas galu. Pēc karaļa mājiena atskanēja taures signāls, pavadoņi palaida iemauktus un atlēca malā. Vēlreiz nopūta taure, bruņinieki pievilka pavadas, pacēla vairogus un, noliekušies pār zirgu kakliem, izslēja uz priekšu savus šķēpus.
Pār gaidošo skatītāju pūli nogūlās saspringts klusums gluži kā pār jūru naktī, un tad šo klusumu pāršķēla trešais taures signāls. Margaretai tas izklausījās kā paša likteņa balss. No divpadsmit tūkstoš mutēm izlauzās nopūta, līdzīga vēja brāzmai pār jūru, un, iekams tā noklusa, no arēnas galiem kā bultas no stopa, kā zibeņi no mākoņa duelanti drāzās viens pretī otram, zirgu ātrumam pieaugot ar katru soli. Rau, viņi sastapās! Abi šķēpi triecās pret vairogiem, un abi jātnieki salīgojās seglos. Šķēpu asie gali pasitās sānis vai augšup, un bruņinieki attapušies aizauļoja viens otram garām, dabūjuši triecienu, bet neievainoti. Arēnas galā viņu pavadoņi saķēra zirgus aiz iemauktiem un apgrieza. Pirmā tūre bija galā.
Atkal nopūta taures, atkal viņi metās uz priekšu un pēc mirkļa sastapās arēnas vidū. Tāpat kā pirmoreiz, šķēpi trāpīja pa vairogiem; trieciens bija tik spēcīgs, ka Pītera šķēps sašķīda gabalos, bet Moreljas šķēpa gals, pārslīdējis pretinieka vairoga augšmalai, ieķērās Pītera vizīra restēs. Grūdiena spēks gāza Pīteru atpakaļ, viņš atmuguriski slīga arvien zemāk, kamēr gandrīz jau bija nospiests guļus uz zirga krustiem. Pēdējā mirklī, kad šķita, ka viņš neglābjami nogāzīsies zemē, ķiveres siksnas pārtrūka. Tā tika norauta viņam no galvas, un Morelja aizjoņoja garām, nesdams to uz sava šķēpa gala.
— Piekūns krīt! — kliedza skatītāji. — Viņš tūlīt novelsies no zirga!
Bet Pīters tomēr nenovēlās. Atbrīvojies no briesmīgā spiediena, viņš nometa savu salauzto šķēpu un, pieķēries pie seglu siksnas, ierausās atpakaļ seglos. Morelja mēģināja apturēt savu rumaku, lai tūlīt grieztos apkārt un uzbruktu anglim, pirms tas pagūst atjēgties, taču ugunīgais dzīvnieks nebija apstādināms, iekams ne- nonāca ļaužu seju sienas priekšā arēnas galā. Pēc brīža abi duelanti atkal tuvojās viens otram, bet Pīteram vairs nebija šķēpa un ķiveres, un Moreljas šķēpa galā karājās pretinieka ķivere, ko viņš veltīgi bija pūlējies nokratīt.
— Izvelciet savu zobenu! — no publikas angliski kliedza Pīteram — tas bija Smits ar saviem jūrniekiem —, un viņš jau dzīrās to darīt, bet tad laikam atrada labāku padomu, jo atstāja zobenu guļam makstī un, iecirtis piešus baltajam zirgam sānos, kā viesulis drāzās virsū Moreljam.
— Piekūnam gals klāt! — auroja publika. — Ērglis uzvar! Ērglis uzvar!
Un patiešām šķita, ka tam tā jānotiek. Morelja tēmēja ar savu šķēpu tieši Pītera neaizsargātajā sejā, bet tad pēkšņi Pīters izlaida pavadu no rokas un zvēla ar savu vairogu pa šķēpa galā plīvojošo balto spalvu pušķi, kas bija norauts no viņa paša galvas. Viņš bija labi aprēķinājis: spalvas pasitās augšup, tiesa, pavisam nedaudz, taču pietiekami, lai viņš, pieplacis pie segliem, varētu aizjoņot neskarts bīstamajam šķēpam pa apakšu. Un tajā mirklī, kad pretinieki atradās tieši līdzās, gaisā pazibēja Pītera garā, spēcīgā roka, sagrāba Morelju kā tērauda spīlēs un izrāva no segliem. Melnais zirgs aizdrāzās tālāk bez jātnieka, bet baltais turpināja savu skrējienu ar dubultu nastu.
Izmisīgā tvērienā Moreljas rokas sagrāba Pītera kaklu, un, saķērušies vienā murskulī, baltās un melnās bruņās tērpīie ķermeņi cīkstīdamies zvārojās šurpu turpu, pārbiedētajam zirgam lēkšojot pa arēnu, līdz, pēkšņi zaudējuši līdzsvaru, tie abi kopā nogāzās smiltīs un apdulluši palika guļam.
— Kurš ir uzvarējis? — pūlī nošalca vaicājums.