Kapteinis Smits izspļāva pēdējo ūdens palieku no savām iekšām, tad uzsauca, lai atnes kausu vīna, un tūlīt to izdzēra. Pīters un Margareta izvilka sasodīto sprūdu no tēva mutes un ielēja viņam rīklē malku spirta. Purinādamies kā liels suns pēc peldes, bet neteikdams ne vārda, Smits aizslāja pie stūres rata un pārņēma to no palīga rokām savējas, jo kuģošana pa šo upi prasīja lielu māku un neviens tās gultni nepazina tik labi kā viņš. Tagad «Margareta» atradās iepretim slavenajam Zelta tornim, un uz viņiem tika izšauts no lielgabala, taču lādiņš aizgāja garām.
— Skatieties! — iesaucās Margareta, norādīdama uz jātniekiem, kas auļoja gar upes krastu uz dienvidiem.
— Jā, — Pīters sacīja, — tie steidzas brīdināt fortus. Lai dievs dod, ka vējš pieturētos, jo mums jāizlaužas līdz jūrai.
Vējš pieturējās, tas pat vēl pieņēmās spēkā un pūta no ziemeļiem. Bet, ak — gara un briesmu pilna bija šī diena! Stundu pēc stundas viņi traucās lejup pa upi, kas kļuva arvien platāka, — garām ciematiem, kur ļaužu pūlīši, ieraudzījuši kuģi, vicināja ieročus, garām tuksnesīgiem purvājiem, zemienēm un priežu klātiem krastiem.
Kad viņi sasniedza Bonansu, saule jau bija noslīdējusi zemu, un, kad aiz muguras palika Sanlukara, tā tuvojās rietam. Priekšā, platajā upes deltā, kur balti viļņi gāzās pār šaurajiem sanesu sēkļiem, parādījās divas lielas galeras, kas acīmredzot gribēja nogriezt viņiem ceļu. Tās bija ļoti ātras galeras, un šķita, ka izglābties nav iespējams.
Margaretai un Kastelam vēlēja noiet apakšējā kajītē, komandas vīri ieņēma savas vietas, un Pīters stīviem locekļiem aizlīda uz kuģa pakaļgalu, kur nelokāmais Smits stāvēja pie stūres rata, neļaudams nevienam citam tam pieskarties. Kapteinis palūkojās debesīs, palūkojās uz krastu un atklāto jūru aiz sēkļiem. Tad viņš pavēlēja uzvilkt visas buras un drūmi pablenza uz abām galerām, kas kā dzinējsuņi meža stigā uzglūnēja viņiem, turēdamās šaurajā kanālā starp sēkļu mutuļojošajām bangām, caur kurām neviens kuģis nevarēja izbraukt.
— Ko jūs darīsiet? — Pīters jautāja.
— Master Pīter, — Smits caur zobiem atbildēja, — kad jūs vakar cīnījāties ar to spānieti^ es nejautāju, ko jās darīsiet. Turiet muti un ļaujiet man darīt savu darbu!
«Margareta» bija ātrs kuģis, bet nekad vēl tā nebija traukusies tādā ātrumā. Aizmugurē gaudoja vējš, kas tagad jau bija pārvērties īstā aukā. Resnie masti liecās kā makšķeru kāti, takelāža čīkstēja un stenēja zem vēja izspīlēto buru smaguma, kreisā borta treliņi slīdēja gandrīz pa pašu ūdens virsu, tā ka Pīters bija spiests nogulties zemē uz klāja, jo nostāvēt nebija iespējams, un vēroja, kā ūdens nesas garām trīs pēdu attālumā no viņa.
Galeras iegriezās tieši «Margaretas» ceļā. Pusjūdzi priekšā tās nostājās purnu pret purnu, labi zinot, ka neviens kuģis nevar tikt pāri bangās putojošajam seklumam, un gaidīja brīdi, kad «Margareta», neredzēdama citas izejas, samazinās ātrumu, lai tad abor- dētu šo angļu burinieku un apkautu tā nelielo apkalpi. Smits izkliedza kādu komandu savam palīgam, un tūlīt pat, sārti atvizēdams norietošās saules staros, grotmasta galā uzvijas Anglijas karogs. To ieraugot, jūrnieki skaļi uzgavilēja. Smits nokliedza nākamo komandu, un tika pacelts pēdējais klīvers. Tagad kreisais borts brīžam pavisam ienira ūdeni, un Pīters juta, ka saļais ūdens apsvilina viņa nobrāzto muguru.
Tā kuģis «Margareta» samazināja ātrumu, un tā tas padevas Spānijas lielajām galerām!
Galeru kapteiņi netaisījās griezt ceļu. Viņi nevarēja saprast, vai šis svešzemnieks ir traks vai arī galīgi nezina upes farvateru. Viņš taču uzskries sēklī un pazudinās kuģi ar visiem cilvēkiem. Spānieši nekustējās ne no vietas un gaidīja, kad tiks nolaists šis koši plandošais karogs un izspīlētās buras, bet Smits pat nedomāja to darīt. Kā saniknots vērsis «Margareta» nesās tieši virsū galerām. Kad tā bija vairs tikai kādas ceturtdaļjūdzes attālumā un joprojām nemainīja kursu, galeru kapteiņi beidzot saprata, ka angļi netaisās noiet dibenā vieni. Kā vērsis ar aizmiegtām acīm «Margareta» negantā ātrumā drāzās taisni uz priekšu.
Uz galerām sacēlās uztraukums, atskanēja svilpes, kliedzieni, uzraugi metās lejā un sāka pātagot vergus, paceltie airi, atmirdzēdami sarkani norietošās saules staros, šāvās lejup, ar mežonīgu sparu šķeļot ūdeni. Galeru priekšgali atvirzījās viens no otra un attālinājās — piecas pēdas, desmit pēdu, varbūt divpadsmit pēdu. Un tad tieši pa šo šauro brīvā ūdens joslu kā lingas sviests akmens, kā loka raidīta bulta izdrāzās cauri vēja spārniem nestā «Margareta».
Kas notika? Jautājiet to Sanlukaras zvejniekiem un Bonansas pirātiem, kuri paaudžu paaudzēs stāsta šo notikumu. Lielie airi salūza kā niedres, vergi no trieciena sakrita kaudzē, savainoti un sadauzīti, kreisās puses galeras augsto klāju «Margaretas» stiprās rājas noplēsa nost kā papīra skrandas, no otras galeras sāniem uzvērpās gaisā skaidu mutulis, un «Margareta» izlauzās cauri.
Kapteinis Smits palūkojās atpakaļ, kur grima abi milzīgie airu kuģi, kā ievainoti gulbji griezdamies apkārt un svaidīdamies sēkļa putojošajās bangās. Tad viņš pagrieza «Margaretas» stūri, uzņemdams citu kursu, pasauca namdari un noprasīja, vai kuģis nav dabūjis sūci.
— Nē, ser, — namdaris atbildēja, — tikai būs vajadzīgs jauns darvojums. Tas bija ozolkoks pret olas čaumalām, un mums vēl palīdzēja ātrums.
— Labi! — sacīja Smits. — Abās pusēs sēkļi, izvēlies — dzīvība vai nāve, un es ticēju, ka piespiedīšu viņus griezt ceļu. Atsūtiet pie stūres manu palīgu. Es gribu pagulēt.
Saule iegrima nemierīgajā jūrā, un no Spānijas varas izbēgusi «Margareta» pavērsa savu nobrāzto, apskrambāto priekšgalu Ušentas virzienā — uz Angliju.
EPILOGS
Bija pagājuši desmit gadi, kopš kapteinis Smits tik drosmīgi izvadīja krietno kuģi «Margareta» cauri Gvadalkvivīras sēkļiem. Bija maija beigas Eseksā. Visus kokus jau klāja zaļums, dziedāja putni, pļavas rotājās ziediem. Gleznainajā Dedemas ielejā uz neliela paugura pret meža fonu pacēlās gara, zema māja ar daudzām jumta izbūvēm — brīnišķīga, veca māja no sarkaniem ķieģeļiem un gadu gaitā nomelnējuša koka. Gara vecu ozolu aleja stiepās no tās cauri parkam līdz ceļam, kas veda uz Kolčesteru un Londonu. šai maija pēcpusdienā pa aleju soļoja vecs, sirms vīrs ar vērīgām, melnām acīm. Viņu pavadīja trīs ļoti skaisti bērni — gadi deviņi vecs zēns un divas mazas meitenītes. Tās ķērās sirmgalvim pie rokas un apģērba un apbēra viņu ar jautājumiem.
— Kurp mēs ejam, vectētiņ? — jautāja viena mazā meitene.
— Apciemot kapteini Smitu, manu dārgumiņ! — viņš atbildēja.
— Man nepatīk kapteinis Smits, — sacīja otra meitenīte. — Viņš ir tik resns un nekā nerunā!
— Man gan patīk, — iejaucās zēns. — Viņš uzdāvināja man lielisku nazi, kas man noderēs, kad būšu jūrnieks. Arī māte un tēvs, un vectētiņš mīl kapteini Smitu, jo viņš izglāba vectētiņu, kad ļaunie spānieši gribēja viņu sadedzināt. Tiesa, vectētiņ?
— Jā, manu dārgumiņ! — vecais vīrs atbildēja. — Paskatieties! Tur pār mauru skrien vāvere. Pamēģiniet viņu noķert, pirms tā tiek līdz kokam.