Sai brīdi atveras halles gala durvis un pa tam ienaca sulainis, kam bija pavēlēts izsekot spānieti.
— Nu, kādas vēstis tu nes? — Kastels jautāja.
Puisis paklanījās un sāka stāstīt:
— Kā jūs likāt, es sekoju donam līdz viņa mājvietai. Viņš mani neredzēja, kaut gan laiku pa laikam apstājās un palūkojās apkārt. Viņš ir apmeties netālu no Vestminsteras pils, tai pašā lielajā mājā, kur dzīvo sūtnis de Ajala, un sargi, kas tur bija ārpusē, viņu pazemīgi sveicināja. Tad es redzēju, ka daži no tiem aizgāja uz ta- vernu, to prasto krogu, kas ir vaļā visu nakti. Es viņiem sekoju, pasūtīju sev dzeramo un noklausījos, ko tie runā, jo, piecus gadus kalpodams jūsu gaišības mājā Seviljā, esmu tīri labi ielauzījies spāņu mēlē. Viņi runāja par kautiņu pie pils un sacīja: ja varētu dabūt rokā to garkājaino zelli, nu, masteru Broumu, tad uz vietas ietriektu viņam dunci ribās, jo viņš šos apkaunojis, ar nūju nosizdams skotu, kas bijis viņu priekšnieks un pratis rīkoties ar zobenu labāk par visiem, un pēc tam uzrīdīdams šiem savus britu buldogus. Es uzsāku ar viņiem sarunu, uzdodamies par angļu jūrnieku no Spānijas. Viņi bija pārāk pietempušies un mani neko vis neizprašņāja, bet es pavaicāju, kas bija tas slaidais dons, kurš iejaucās ķīviņā pirms karaļa ierašanās. Viņi atbildēja, ka tas esot bagāts senjors, vārdā d'Agilars, bet gavēņa laikā viņa kalpotājiem klājoties grūti, jo viņš dikti stingri ievērojot baznīcas noteikumus, kaut gan citās lietās nemaz neesot tik stingrs. Es tei«u, ka man šis senjors likās varen augstas kārtas, un tad viens no viņiem sacīja: man esot taisnība, šā vīra dzīslās tekot Spānijas visdižciltīgākās asinis, tikai, par nelaimi, tās aizritējušas šķībi un tajās apgāzts tintes pods.
— Ko tas nozīmē? — Pīters jautāja.
— Tas ir spāņu teiciens, — atbildēja Kastels, — kas nozīmē, ka cilvēks dzimis ārlaulībā un viņam ir mauru asiņu piejaukums.
— Tad es prasīju, ko viņš šeit dara, un viens no puišiem man atbildēja, ka to es labāk lai pajautājot pāvestam un Spānijas karalienei. Beigu beigās, kad biju izmaksājis tam zaldātam vēl vienu kausu un vaicāju, kur šis dons dzīvo un vai viņam nav vēl kāds cits vārds, tad saņēmu atbildi, ka viņš visvairāk uzturoties Gra- nadā un, ja es apciemotu viņu tur, tad redzētu dažu labu skaistu dāmu un citus jaukumus. Bet viņa otrs vārds esot marķīzs Nihels. Es sacīju, ka tas nozīmē marķīzs Nekas, un zaldāts atcirta: es esot pārāk ziņkārīgs un viņš man gribējis pateikt tieši to — neko. Tad viņš uzsauca saviem biedriem, ka es droši vien esot spiegs, un es steigšus taisījos projām, jo viņi bija stipri sadzērušies un man varēja iziet plāni.
— Labi, — Kastels sacīja. — Tu, Tomas, šonakt esi sargs, vai ne tā? Parūpējies, lai visas durvis ir cieši aizbultētas un mēs varam mierīgi gulēt, nebaidoties no spāniešu zagļiem. Atpūties labi, Pīter! Es pats vēl neiešu pie miera. Man jānosūta dažas vēstules uz Spāniju ar kuģi, kas dodas ceļā rītvakar.
Kad Pīters bija aizgājis, Džons Kastels izdzēsa visas lampas, izņemot vienu. To viņš paņēma rokā un, atstājis halli, iegāja kādā telpā, kas senos laikos, kad šeit dzīvoja angļu augstmanis, bija kalpojusi par mājas kapelu. Tajā atradās altāris un virs tā krucifikss. Kastels nometās uz ceļiem altāra priekšā un brīdi tur tā palika, jo pat tagad, dziļā naktī, nebija drošs, vai kādas acis viņu nenovēro. Tad viņš piecēlās un ar lampu rokā aizslīdēja aiz altāra, pacēla gobelēnu un nospieda atsperi panelī zem tā. Panelis pavērās, atklādams mazu, slepenu kambarīti, kas bija izbūvēts biezajā sienā. Tas bija tikai prāva skapja lielumā un bez logiem. Laikam senāk tur pārģērbās garīdznieks vai tika glabāti svētie trauki.
Sai kambarītī bija vienkāršs ozola dēļu galds, uz tā sveces, koka šķirstiņš un daži pergamenta ruļļi. Nometies ceļos pie šā galda, Džons Kastels sāka dedzīgi lūgt veco Ābrama dievu, jo, kaut gan tēvs viņu vēl kā bērnu bija licis nokristīt, savā sirdī viņš visu mūžu bija palicis ebrejs. Un tieši tādēļ Kastels tagad tik ļoti raizējās. Margareta un Pīters nezināja šo viņa noslēpumu, bet bija ļaudis, kas to zināja, un Kastels saprata: ja tas nāks gaismā, liels posts, varbūt pat nāve piemeklēs viņu un šo namu, jo pielūgt dievu citādi, nekā sludināja svētā baznīca, tajos laikos bija vislielākais noziegums. Un tomēr viņš daudzus gadus bija riskējis un turējies pie savu tēvutēvu ticības.
Pabeidzis lūgšanu, Kastels izgāja no kambarīša, aiztaisīja slepenās durvis un devās uz kantori. Tur viņš nosēdēja līdz rītausmai, rakstīdams vēstuli savam draugam Seviljā, un ar slepenas atslēgas palīdzību šifrēdams katru vārdu un teikumu. To paveicis, vēstuli aizzīmogojis un uzrakstījis adresi, viņš sadedzināja melnrakstu, nodzēsa lampu un, piegājis pie loga, nolūkojās saullēktā. Lejā dārzā vīteroja strazdi un ziedēja gaišdzeltenas prīmulas.
— Kas zina, — Kastels sacīja pie sevis, — vai citu gadu, kad tās atkal uzziedēs, es vēl būšu starp dzīvajiem un tās skatīšu. Kopš tā brīža, kad redzēju, kā šis nolādētais spānietis pārkrustījās pie mana galda, es jūtu cilpu ap savu kaklu savelkamies arvien ciešāk. Nu, lai tā būtu! Es slēpšu patiesību, kamēr varēšu, bet, ja mani notvers, neko nenoliegšu. Nauda gandrīz visa ir drošībā, manu bagātību viņi nedabūs, un tagad es parūpēšos arī par savu meitu, atdodams viņu Pītera drošajās rokās. Man nevajadzēja ar to tik ilgi vilcināties, bet es loloju sapni par augstām precībām, kas viņai kā kristīgajai būtu pilnīgi iespējamas. Es izlabošu šo kļūdu. Jau šodien Margareta kļūs Pītera saderinātā līgava un līdz maija dienas svētkiem viņa sieva. Manu tēvutēvu dievs, dod mums vēl vienu mēnesi pavadīt mierā un drošībā, un tad, ja tāda ir tava griba, ņem manu dzīvību kā maksu par to, ka esmu no tevis publiski atteicies!
Kad Džons Kastels beidzot devās pie miera, Pīters jau sen bija nomodā. Patiesību sakot, viņš šonakt gandrīz nemaz nebija gulējis. Kā gan viņš būtu varējis gulēt, ja vienā pašā naktī no saules rieta līdz saules lēktam viņa liktenis bija tik brīnumaini izmainījies. Vēl vakar viņš bija tikai tirgotāja palīgs — kāda nožēlojama nodarbošanās cilvēkam, kas radis pie ieročiem un pratis tos godam nēsāt! Šodien viņš bija kļuvis atkal par džentlmeni un atguvis savas dzimtas plašos īpašumus, kas paaudžu paaudzēm piederējuši viņa senčiem. Vakar viņš bija bezcerīgs mīlētājs, jo sirds dziļumos neticēja, ka bagātais Džons Kastels atļaus viņam, nabaga jauneklim, bildināt savu meitu, vienu no daiļākajām un bagātākajām jaunavām Londonā. Reiz Pīters bija lūdzis viņa atļauju un, kā jau varēja sagaidīt, saņēmis atteikumu, un kopš tā laika, būdams ļoti godprātīgs, nebija pateicis Margaretai neviena maiga vārda, ne arī ļāvis noprast savas jūtas ar rokas spiedienu, acu skatienu vai nopūtu. Tomēr dažbrīd viņam bija licies, ka Margaretai nepavisam nebūtu nepatīkami, ja viņš to darītu, ka viņa brīnās par Pītera atturību un jūtas pat mazliet aizskarta. Un tagad izrādījās, ka arī Margaretas tēvs brīnās par viņa izturēšanos. Dīvaina alga par krietnumu!
Pīters mīlēja Margaretu ar visu sirdi, dvēseli un miesu. Jau kopš tām dienām, kad, zēns būdams, bija rotaļājies ar savu mazo radinieci, viņš mīlēja vienīgi viņu. Neviena cita sieviete Pīteram neeksistēja. Margareta bija viņa domu valdniece dienā un sapņu tēls naktī, viņa cerība un mūžīgā zvaigzne. Debesis viņš iztēlojās kā laimes valstību, kur būs mūžam kopā ar Margaretu, un šī pasaule bez Margaretas viņam likās kā elle. Tieši tādēļ Pīters bija palicis Kastela mājā un padevīgi liecis lepno kaklu šā tirgotāja jūgā, paklausījis pavēles un uzklausījis tirgoņu un augstmanīgu pircēju rupjās valodas, rakstījis rēķinus un kaulējies par cenām, un darījis to visu bez kurnēšanas, kaut gan nereti jutis krūtīs briestam smacējošu riebumu pret šādu dzīvi. Patiešām, tikai Margaretas dēļ viņš vispār bija uz šejieni atnācis. Ja nebūtu šīs mīlestības, viņš būtu aizgājis tāltālumā un ar savu plato zobenu izcirtis ceļu uz slavu un laimi vai arī izracis sev kapu. Atrazdamies šeit, Pīters vismaz varēja būt Margaretas tuvumā, varēja rītos un vakaros pieskarties viņas rokai, redzēt gaismu zaigojam viņas daiļajās acīs un dažbrīd, kad tā noliecās pār viņu, sajust uz saviem matiem viņas elpu. Bet nu šīs šķīstīšanas mokas bija galā un līksmības vārti piepeši atvērušies.