Bet ja nu Margareta kā eņģelis ar ugunīgu zobenu nostāsies ceļā un neļaus viņam ieiet paradīzē? Sī doma lika Pīteram nodrebēt. Nu, ja tā, tad tam tā arī jānotiek. Viņš necentīsies uzspiest Margaretai savu gribu un nesauks palīgos viņas tēvu. Viņš darīs visu, lai viņu iegūtu, bet, ja tas neizdosies, novēlēs viņai laimi un atkāpsies.
Nespēdams ilgāk palikt gultā, Pīters piecēlās un apģērbās, kaut gan gaisma vēl tikko svīda. Pie atvērtā loga viņš noskaitīja lūgšanu, pateikdamies dievam par žēlsirdību un izlūgdamies viņa svētību šai savas dzīves lielajā brīdī. Drīz uzlēca saule, un Pīteru, kas bija dzimis uz laukiem un ienīda pilsētu, piepeši pārņēma karstas ilgas atrasties vienatnē lauku klusumā, kur biedros ir tikai koki, putni un debesis. Bet šeit Londonā, lai kur viņš ietu, visur būtu jāsastop cilvēki, turklāt viņš atcerējās, ka patlaban nedrīkst bez apsardzības klaiņot pa ielām, jo spānieši var viņam uzglūnēt un negaidīti uzbrukt. Tad Pīters iedomājās dārzu un nolēma kādu brīdi pastaigāties tur.
Viņš nokāpa lejā pa platajām ozolkoka kāpnēm un, atbultējis durvis, izgāja dārzā. Tas nebija sevišķi labi kopts, taču Londonas apstākļiem krietni liels, apmēram akru platībā, ar celiņiem un augstu mūra žogu visapkārt. Dārza dziļumā auga vecu gobu puduris, un zem tām atradās sols, ko no mājas nevarēja redzēt. Vasarā tas bija Margaretas iecienīts stūrītis, jo arī viņa mīlēja dabu un zemi ar tās dāsnajām veltēm. Sis dārzs viņai sagādāja patiesu prieku, un puķes, kas tur auga, lielākoties bija viņas pašas stādītas — prīmulas, sniegpulkstenītes, vijolītes un koku paēnā lielas briežu papardes.
Kādu brīdi Pīters staigāja šurpu turpu pa galveno celiņu, un sagadījās tā, ka Margareta, kas arī bija piecēlusies agri un gulējusi ne visai labi, ieraudzīja viņu pa savas istabas logu. Viņa nobrīnījās, ko gan Pīters dara dārzā šai rīta stundā un kāpēc apģērbies svētdienas drānās, bet tad iedomājās, ka varbūt viņa darbdienas drēbes vakardienas cīniņā ir saplēstas vai notraipītas. Meitene at
cerējās, cik drosmīgi Pīters bija izturējies, un viņas acu priekšā atkal uzausa šī aina: spēcīgās rokas sagrābj plecīgo, sarkanmataino nekauņu un nosviež gar zemi, tad pazib spožs tērauda asme- nis, Pīters ar nūju to atvaira un zveļ uzbrucējam, tas tenteriski nogāžas zemē un ar vienu sitienu ir pagalam.
Jā, viņas brālēns Pīters. Broums patiešam bija īstens vīrietis, kaut arī dažā ziņā dīvains. Un, iedomājusies to, kas viņai Pīterā nepatika, Margareta paraustīja savus baltos plecus, nosarka un uzmeta lūpu. Tas spānietis vienā stundā tika pateicis viņai vairāk laipnību nekā Pīters divu gadu laikā; turklāt viņš bija glīts un izskatījās dižciltīgs. Taču spānietis bija spānietis un citi vīrieši — kā jau vīrieši, turpretī Pīters bija Pīters, pavisam citāds cilvēks, kas par sievietēm interesējās ne vairāk kā par tirdzniecību.
Bet, ja ne sievietes, ne tirdzniecība viņu neinteresēja, kāpēc gan viņš bija palicis šeit? Lai sakrātu bagātību? Tas Margaretai šķita neticami, jo arī šāda tieksme Pīterā nebija manīta. Viņa netika nekādā skaidrībā. Viņai tomēr gribējās ielūkoties Pītera sirds dziļumos, lai redzētu, kas tur slēpjas, jo nevienam cilvēkam nav tiesību kā neatminētai mīklai dzīvot līdzās mīlošai māsīcai. Jā, kādu dienu viņa to izdarīs, lai tas maksātu ko maksādams.
Tad Margareta atcerējās, ka vakar vakarā netika pateikusies Pīteram par viņa drosmīgo rīcību un, mājup nākot, vēl aizsteidzās pa priekšu un pameta viņu divatā ar Betiju. Cik varēja noprast pēc tā, ko runāja spridzīgā māsīca, kad palīdzēja Margaretai'izģērbties, šis kopīgais gājiens ne vienam, ne otram nebija sagādājis prieku. Jo Betija, kā te būtu vietā piezīmēt, turēja ļaunu prātu uz Pīteru, tāpēc ka viņš to reiz bija nosaucis par skaistu, aušīgu muļķi, kas pārāk daudz domā par vīriešiem, bet pārāk maz par saviem pienākumiem. Iedomājusies, ka vēlāk, kad būs sākušies dienas darbi, diez vai radīsies izdevība sastapt Pīteru, Margareta nolēma noiet tagad lejā, pateikties viņam un pamēģināt viņu piespiest reizi par visām reizēm atklāti izrunāties.
Margareta aplika savu kažokādām rotāto apmetni, uzvilka kapuci pār galvu, jo aprīļa rīts bija vēss, un devās uz dārzu. Kad viņa tur nonāca, Pīters vairs nekur nebija redzams. Margareta pārmeta sev, ka sadomājusi tik agri nokāpt lejā mitrajā dārzā, un dzīrās jau atgriezties mājā, bet tad iedomājās, cik muļķīgi tas izskatītos, ja gadījumā kāds viņu būtu redzējis, un sāka soļot pa celiņu, izlikdamās meklējam vijolītes, taču nevienu neatrada. Tā viņa nonāca līdz lielajām gobām un, pacēlusi acis, starp to vecajiem stumbriem ieraudzīja Pīteru. Tagad viņa saprata, kāpēc nebija varējusi atrast vijolītes. Pīters tās visas bija noplūcis un tagad neveikli darbojās, pūlēdamies ar zāles stiebru sasiet sīkos ziediņus un dažas lapas mazā pušķi. Kreisajā rokā viņš turēja vijolītes, labajā zāles stiebra vienu galu un, tā kā pietrūka pirkstu, ar ko satvert tā otro galu, mēģināja izpalīdzēties ar zobiem. Patlaban viņš savilka trauslo saiti, bet tā pārtrūka, vijolītes izkaisīiās pa zemi, un Pīters izgrūda dažus tādus vārdus, ko nedrīkstētu laist pār lūpām pat vienatnē.
— Es zināju, ka jūs to pārrausiet, taču nedomāju, ka šāda nieka dēļ zaudēsiet savaldīšanos, — Margareta sacīja.
Pīters, kas atradās koku ēnā, pacēla galvu un ieraudzīja viņu — saules apspīdētu, svaigu un burvīgu kā pats pavasaris.
Margareta pavisam nopietna, it kā bargi pārmezdama, šūpoja galvu, no kuras kapuce bija noslīdējusi, bet uz viņas lūpām rotājās smaids un acīs dzirkstīja smiekli. Ak, cik viņa bija skaista! Veroties viņā, Pītera sirds pamira. Tad, atcerējies, ko nupat tika izteicis un ko masters Kastels vakarnakt bija piekodinājis, viņš tik tumši pietvīka, ka Margaretas vaigi nosārta aiz līdzjūtības. Tas bija mu|ķīgi, bet viņa nekā nevarēja izdarīt, jo šorīt Pīteram piemita kaut kas dīvains, tāds, kas lika sarkt gribot negribot.
— Kam jūs plūcat šīs vijolītes rīta agrumā? — Margareta vaicāja. — Jums gan labāk šobrīd vajadzēja aizlūgt par tā skota dvēseli.
— Kas man daļas gar viņa dvēseli, — Pīters īdzīgi atbildēja. — Ja šim lopam tāda bija, lai viņš pats par to bēdā. Bet vijolītes es salasīju … jums.
Margareta iepleta acis. Tas nebija Pītera paradums — dāvāt viņai ziedus. Laikam tāpēc viņš izskatījās tik savāds.