— Ticība brīnumiem piemīt tikai cilvēkiem.
— Tātad tu man neieteic doties ārā?
— Nē.
— Kāpēc?
— Drošības tehnika aizliedz iziet telpā pirms apstākļu noskaidrošanas.
— Bet aiz borta taču nav telpas!
— Telpa, tāpat kā laiks, ir neiznīcināma.
Jā, šai muļķa mašīnai, redzams, neko nevar iemācīt. Kā papagailis tā atkārto vienu un to pašu.
— Vai es vēl ilgi varēšu eksistēt?
— Kosmiskais kuģis kopā ar ekipāžu veido ekoloģiski noslēgtu sistēmu.
— Nu un tad?
— Tāpēc vienīgais apstāklis, kas ierobežo eksistences laiku, ir objekta dabiskā, bioloģiskā nāve.
— Tas tā ir, taču tikai laikā… Bet ārpus laika es esmu nemirstīgs… Vari neatbildēt. Zinu, ko tu teiksi.
Iedomājieties tikai, esmu nemirstīgs! Mirstīgs cilvēks iemantojis nemirstību! Bet par kādu cenu … Es to negribu! Tas ir atmiņas, nevis cilvēka, mūžīgums. Un pat par atmiņu nevar galvot… Nekas to neiznīcina. Neskartas, atsegtas smadzenes burkā, kas ielikta tumšā, skaņu necaurlaidīgā termo- statā … Termostats!
— Kāda tur ir temperatūra?! — man liekas, ka es kliedzu.
— Termometri nerāda nekādu temperatūru. >
— Vai tas nozīmē, ka tie rāda Kelvina nulli?
— Nē. Tie nerāda neko.
— Man tas nav saprotams.
— Man arī.
— Bet kas gan tur ko nesaprast, muļķīgo radījum! Nav vielas, nav kustības, kur tad lai rastos temperatūra?! Viss ir vienkārši, kā divreiz divi. Nekur nekā nav.
— Tas nav ies …
— Ciet klusu!
Ja es ticētu dievam, mans stāvoklis būtu ārkārtīgi grūts. Nevarētu lūgt dievu. Dievs taču arī nav iedomājams ārpus laika un telpas. Manas lūgšanas nebūtu līdz viņam nonākušas… Bet tie ir nieki. Nekādas lūgšanas nekad nav līdz dievam nonākušas. Un mans stāvoklis nekļūst mazāk nejēdzīgs tāpēc, ka esmu ateists. Gribētos gan paskatīties uz dievu šais superrelatīvistiskajos apstākjos.
— Vai es varu izbeigt dzīvi pašnāvībā?
— Kosmisko kuģu komandieri…
— Nelasi man instrukcijas. Pats zinu. Mani interesē tikai principiālā iespējamība.
— Principā tas ir iespējams.
— Kā?
— Manā programmā nav paredzēts …
— Atkal! Es taču tev neprasu padomu. Kur gan redzēts, ka pašnāvnieku kandidāts kādreiz ar kādu būtu iepriekš apspriedies? Te galvenais ir tīri loģiska analīze. Vai iespējama pašnāvība ārpus laika?
— Acīmredzot ne. Tāpat kā vispār jebkāda pārmaiņa.
— Bet es domāju un apmainos ar tevi informācijā! Vai tad tā nav pārmaiņa?
— Ir pārmaiņa. Tā tikai vēlreiz pierāda, ka mēs atrodamies laikā.
— Vēlreiz … Kāds birokrāts tevi programmējis? Vai vari minēt pierādījumus, ka mūsu dialogs norit secīgi? Ar ko tu salīdzināsi šā procesa gaitu? Pulkstenis taču stāv.
— Man nav citu pierādījumu, vienīgi tikai tas, ka laiks kā kategorija …
— Vārdi nav vajadzīgi! Un es biju iedomājies, ka dogmatisms ir specifiska cilvēku vājība! Izrādās, ka arī roboti nav pret to imūni. 2ēl!
Ko lai dara? Ko lai dara? Kā izjaukt šo bezcerīgo burvestību? Kā izkļūt no šā nolādētā apļa?
— Kur mēs atrodamies?
— Tāds jautājums jau bija. Nezinu. Nekur.
— Vai varam atgriezties atpakaļ?
— Nē.
0
— Kāpēc?'
— Mēs nezinām, kur patlaban atrodamies.
— Tik vien tās nelaimes? Bet ja lidotu uz labu laimi?
— Nav iespējams. Aparāti nedarbojas. Mums nav kustības vai miera stāvokļa kritēriju.
— Tad varbūt mēs arī pašlaik kustamies?
— Nav izslēgts.
— Un nonāksim mājās?
— Maz ticams.
— Nu kaut vai ne mājās, bet kādā citā vietā, kur laiks un telpa atgūs parastās formas?
— Nav izslēgts.
— Vai tu domā stingri loģiski?
— Varbūtīgi.
— Ak tā! Tad, pēc tavām domām, telpas un laika izzušana ir neiespējama …
— Neiespējama.
— Kāpēc tad es ar tevi sarunājos?
— Nezinu.
— Vai es vēl arvien esmu normāls?
— Jā.
— Un tu?
— Nesaprotu.
— Vai tu esi normāla?
— Visas sistēmas ir kārtībā. Tikai drošinātājs ieejā gandrīz iztvaikojis. Tūlīt to nomainīšu.
— Nevajag.
— Kāpēc?
— Bez manis tavai eksistencei nav jēgas. Bet es tevi atstāšu.
— Kā?
— Gribu iziet ārā.
— Pēc instrukcijas …
— Es iziešu ne pēc instrukcijas.
— Vismaz jāuzvelk maksimālās aizsardzības skafandrs. _
— No kā aizsargāties? Vai no nekā?
— Ja tur nav nekā, tu nevarēsi mani atstāt. Ārpus telpas pārvietošanās nav iespējama.
— Bet ko tad lai dara? Es tā nevaru. Nevaru!
— Kāpēc? Paliek taču iespēja domāt?
— Tu mani nesapratīsi… Esmu cilvēks. Un es tā nevaru. Man jāzina, kas tur ir!
— Tas nav saprātīgi. Nevar ieraudzīt vairāk, nekā redz aparāti.
— Vai tu gribi teikt, ka aiz borta es neuzzināšu nekā jauna salīdzinājumā ar to, ko zinu tagad?
— Jā. Tur nekā nav. Aparāti nemaldās.
Tas ir neiespējami, neticami, bet tur nekā nav. Mani drošinātāji kūst.
— Dievs ar viņiem … Es tomēr gribu palūkoties ārā. Lai āri tas būtu velti un muļķīgi, bet kaut kas ir jādara. Citas izejas nav.
— Arī tā nav izeja.
— Bet tas vismaz ir mēģinājums darboties. Man jāizlaužas ārā.
— Kas tev kaiš tagad?
— Tagad? Viss, kas mani ir cilvēcisks, protestē pret šo «tagad».
— Tu nosauc par cilvēciskiem kaut kādus tumšus, vadīšanai nepakļaujamus instinktus. Nezinādams, kā raksturot tev piemītošo ne- loģiskumu un stihisko nemieru, tu tos apvieno jēdzienā «cilvēciskais». Tas ir dīvaini.
— Vienkārši tas nav saprotams tavām diskrētajām smadzenēm.
— Paskaidro, varbūt es sapratīšu.
— Saprast nevar, vajag izjust… Vai tev nav vēlēšanās palūkoties ārpusē?
— Nē.
— Un nav intereses zināt, kā tas izskatās?
— Kāds «tas»?
— Nekas.
— Nekas neizskatās nekā.
— Nu, bet es par to neesmu pārliecināts. Es par visu šaubos. Gribu redzēt savām paša acīm … Vai vismaz pārliecināties, ka neko neredzu.
— Bet…
— Man te riebjas! Man vajag izzināt!
Kaut vai par to būtu jāsamaksā ar dzīvību, ja nav citas izejas. Vai saproti? Kam gan vajadzīga nemirstība, ja tā neatrisina nevienu mīklu? Mūsu eksistēšanas mērķis ir izzināt pasauli.
— Tu aizej?
— Aizeju.
— Vai pratīsi to izdarīt?
— Vismaz mēģināšu …
— Stop! — teica atlases komisijas priekšsēdētājs. — Atvienojiet viņu! …