— Un kas būs ar zobenvaļiem, profesor?
— Tā ir nākotnes problēma, un pašlaik uz to ir grūti atbildēt. Elektriskā kondicionēšana ir tikai viens no līdzekļiem, kādi būs jālieto, kad mēs būsim izstrādājuši labāko rīcības plānu. Bet man liekas, ka es zinu galīgo atrisinājumu.
Viņš norādīja uz zemu galdu istabas pretējā pusē.
— Atnes to globusu, Džonij.
Džonijs atnesa globusu, kas sasniedza divpadsmit collu diametrā, un profesors pagrieza to ap asi.
— Lūk, — viņš teica. — Es esmu domājis par rezervātiem: «Tikai delfīniem. Zobenva- ļiem iepeldēt aizliegts». Liekas, būs jāsāk ar Vidusjūru un Sarkano jūru. Vajadzēs tikai simt jūdžu garu aizžogojumu, lai šos ūdens- baseinus norobežotu no okeāniem un padarītu drošus.
— Aizžogojumu? — Džonijs neticīgi pārjautāja.
Profesors likās uzjautrināts. Neskatoties uz māsas brīdinājumu, viņš, šķiet, bija spējīgs runāt stundām.
— O, es nedomāju stiepju žogu vai kādu citu izturīgu barjeru. Kad būsim apguvusi orkānu, zobenvaju valodu, tādā līmenī, ka būs iespējams ar tiem sarunāties, mēs varēsim lietot zemūdens skaņu raidītājus, lai ganītu zobenvajus un neļautu tiem iepeldēt tur, kur mēs nevēlamies. Daži raidītāji Gibraltāra šaurumā, daži Adenas līcī — un delfīni abās jūrās varēs justies drošībā. Un vēlāk mēs varbūt varēsim pat nožogot Kluso okeānu no Atlantijas, vienu no tiem nododot delfīniem, otru — zobenvaļiem. Skaties, no Horna raga līdz Antarktikai nav tālu, Bēringa jūras šaurumu nosprostot būs viegli, tikai teritorija uz dienvicļiem no Austrālijas sagādās grūtības.
Jau gadiem ilgi vaļu mednieki runā par šāda veida operāciju, un agri vai vēlu tā būs jāīsteno.
Profesors pasmaidīja par Džonija diezgan izbrīnījušos sejas izteiksmi un atgriezās no sapņu pasaules īstenībā.
— Ja tu domā, ka daļā manu ideju ir neprātīgas, tev ir pilnīga taisnība. Bet nav zināms, kura daja, un tieši tas mums jānoskaidro. Tagad tu saproti, kādēļ es vēlos, lai tu iestātos universitātē? Tas nepieciešams tikpat daudz maniem egoistiskajiem mērķiem, cik tev pašam.
Džonijs paspēja tikai pamāt par atbildi, kad atvērās durvis.
— Es teicu — piecas minūtes, bet nu jau pagājušas desmit, — rūca māsa Tesija. — Tūlīt ej projām. Te jums būs piens, profesor.
Profesors Kezens kaut ko noteica krieviski — pēc intonācijas varēja skaidri noprast, ka viņš nebūt neilgojas pēc piena. Tomēr viņš sāka to dzert, kamēr Džonijs ļoti domīgs atstāja telpu.
Viņš gāja lejup uz pludmali pa šauru taciņu, kas vijās cauri mežam. Lielākā dala kritušo koku jau bija novākti, un vētra likās kā šausmīgs sapnis, kas īstenībā nekad nav bijis.
Bija sācies paisums, un rifu klaja divas trīs pēdas dziļš ūdens. Viegls vējiņš rotaļīgi veidoja uz tā virsmas interesantus un brīnumainus rakstus. Vietām ūdens palika nekustīgs, līdzīgs eļļai, mierīgs ka spoguļa virsma. Citur to izraibināja miljardiem sīku grumbiņu, kas, atstarojot saules gaismu, mirgoja un ņirbēja kā dārgakmeņi.
Pašlaik rifs bija skaists un mierīgs, un veselu gadu tas viņam bija aizvietojis visu pasauli. Bet tagad viņu aicināja plašāki apvāršņi — vajadzēja lūkoties tālāk.
Gaidāmie studiju gadi vairs nenomāca Džoniju. Darbs nebūs viegls, bet tas solīja arī prieku, jo viņš taču vēlējās uzzināt tik daudz par jūru.
Un arī par tās tautu, kas tagad bija viņam draudzīga.
AUTORA PĒCVĀRDS
Ja esat izlasījuši grāmatu līdz šai vietai, domāju, ka jūs vēlēsieties uzzināt, cik lielā mērā viss teiktais balstās uz faktiem un cik daudz ir tīras izdomas.
Pirmajās nodaļās aprakstītais lidojošais kuģis, protams, vēl neeksistē, bet Lielbritānijā kursē pirmie šā tipa tirdzniecības kuģi (VA-3 un SRN-2). Piecdesmit gadu laikā šādi satiksmes līdzekļi uz gaisa spilveniem, pilnīgi iespējams, var sasniegt «Svētās Annas» izmērus. Kuģi uz slēpēm, kas dod iespēju attīstīt ātrumu līdz piecdesmit jūdzēm stundā un vairāk, ir plaši izplatīti Krievijā un pārējā Eiropā. Sādi kuģi, kas var uzņemt simtiem pasažieru, jau kursē pa PSRS upēm.
Lielā Barjeru rifa (kā virsūdens, tā arī zemūdens daļas) apraksti pilnīgi atbilst īstenībai un balstās uz manis paša pētījumiem, kas aprakstīti grāmatā «Koraļļu krasts». 13. nodaļā sniegtais Mērijas Votso- nes likteņstāsts ir pilnīgi patiess — es neesmu tajā mainījis ne vārdus, ne datumus. Tikai šis traģiskais piedzīvojums atgadījās nevis uz manis izdomātās Delfīnu salas, bet
gan uz Ķirzaku salas, daudz tuvāk kontinentam. Šis stāsts visā pilnībā, kopā ar Mērijas Votsones dienasgrāmatu, ko es pats esmu turējis rokā, atrodams «Koraļļu krastā».
Vai delfīni tiešām ir tik gudri, kā es to esmu aprakstījis, — tā ir viena no aizraujošākajām mūsdienu zinātnes problēmām. Tomēr nav šaubu, ka viņi ir ļoti gudri, ka tiem ir kaut kāda valoda un brīnišķīga skaņu lo- kācijas sistēma, kas dod iespēju atklāt zemūdens šķēršļus un medīt zivis tumsā. Ja vēlaties uzzināt kaut ko vairāk par šiem jaukajiem dzīvniekiem, pamēģiniet dabūt Antonija Olpersa «Delfīnu grāmatu» un doktora Džona Lilija darbu «Cilvēks un delfīns», no kurām es ieguvu daudz vērtīga materiāla. Es gribētu arī pateikties misteram F. G. Vudam, Marin- lendas direktoram Sentogastinā, Florīdas štatā, kurš sniedza man vērtīgas ziņas par delfīnu izturēšanos.
16. nodaļā aprakstītā dzīvnieku rīcības kontrole, ievadot to smadzenēs elektriskos impulsus, jau īstenota praksē — tā tika pielietota jau mūsu gadsimta 30. gados. Ja vēlaties tuvāk iepazīties ar šo aizraujošo (un tomēr diezgan šausmīgo) priekšmetu, izlasiet rakstu «Elektriskā izturēšanās kontrole» žurnāla «Scientific American» 1962. gada marta numurā.
Zemūdens ultravioletā starojuma apraksts 18. nodaļā pamatojas uz maniem personīgajiem novērojumiem Indijas okeānā, lietojot ultravioleto staru avotu, ko manā rīcībā laipni nodeva šī zemūdens apgaismojuma veida pionieris doktors Ričards G. Vudbridžs no Visuma pētīšanas laboratorijas. Beigās vēl jāpiebilst, ka iesācējiem nav ieteicams nodarboties ar niršanu naktī.
«
A. K l a r k s
DELFĪNU SALA Vāku zīmējis E. Skujiņš.
Redaktors O. Jansons. Māksi, redaktors G. Krutojs. Tehn. redaktore //. Pope. Korektore I. Ozola. N^d~>t.a salikšanai 1968. g. 14. novembri. Parakstīta iespiešanai 1968. g. 20. decembrī. Tipogr. pap. Nr. 2, pap ra formāts 70x90'/:2. 6 25 fiz. iespiedi; 7,31 uzsk. iespiedi.; 6 83 izdevn. 1. Metiens 30.000 eks. Maksā 36 Kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvi'as PSR Ministru Pad >mc3 Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 6. tipogrāfijā Rīgā, G'orkija ielā 6. Pasiit. Nr. 1889. A(Angļu)
Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1968. gada 22. februāra lēmumu.
[1] bandabergas ķīmiskā koncerna īpašums (angl.).