Viņš godbijīgi pamāja ar galvu.
— Jā, tas izskatās pēc tevis, — viņš noteica, kavējoties atmiņās. — Desmit gadu, ko? Un tu neesi izpļāpājis ne vārda, vai ne?
— Ne vārda, — es apgalvoju. Un tā bija tīrā patiesība. Es tiešām nebiju teicis nevienam ne vārda. Nebiju teicis ne vārda pat sev pašam. Lieta tā, ka es biju pilnīgi aizmirsis, par ko viņš bija runājis. Glabājis viņa noslēpumu? Es pat neatcerējos viņa noslēpumu. Un tagad aiz dusmām varēju vai no ādas lēkt laukā!
— Es biju drošs par tevi, — Grēko sacīja, pēkšņi atmaigdams. — Es zināju, ka varu tev uzticēties. Tā tas droši vien bija — citādi taču es tev neko nebūtu teicis, vai ne?
Es kautrīgi pasmaidīju, bet iekšēji ar necilvēcīgu piepūli centos atcerēties.
Pēkšņi viņš sacīja:
— Labi, Virdžij. Tu esi pelnījis atlīdzību par to, ka turēji solījumu. Zini, ko es darīšu? Es tev atklāšu, ar ko šeit nodarbojos.
Acumirklī es jutu, ka mans kakls saspringst. Ko viņš darīs? «Atklās» man kaut ko? Tā bija nepatīkami pazīstama frāze. Es pats to biju pārāk bieži lietojis.
— Sākumam, — Grieķis sacīja, vērīgi lūkodamies manī, — tevi varbūt interesēs, ko es darīju, kad tu ienāci.
— Protams, — es atbildēju.
Viņš vilcinājās.
— Zināmas… daļiņas, kurām ir svarīga nozīme manos pētījumos, visu laiku cenšas atbrīvoties. Es varu tās kontrolēt tikai ar elektrostatisku spēku palīdzību, kuri koncentrēti, lūk, šeit. — Viņš pasvārstīja rokā priekšmetu, kas atgādināja grauzdējamās restes nūjas galā. — To funkcijas… lūk, skaties!
E1 Grēko sāka rīkoties ar mirdzošām stikla ierīcēm uz viena no galdiem, un es, jāatzīst, vēroju viņu ar zināmām aizdomām..
— Ko tu dari, Grieķi? — es diezgan parupji noprasīju.
Viņš pavērās manī. Es biju pārsteigts, redzot, ka aizdomas ir abpusējas; viņš bija saraucis pieri un vilcinājās. Tad viņš pakratīja galvu.
— Nē, — viņš noteica. — Vienu brīdi es… bet es taču varu tev uzticēties, vai ne? Cilvēkam, kas glabājis manu noslēpumu desmit garus gadus.
— Protams, — es piekritu.
— Labi.
Grēko ielēja ūdeni no menzūras U veida caurulītē, kuras abi gali bija vaļā.
— Skaties, — viņš sacīja. — Vai atceries kaut ko no fizikas, kuru mums mācīja koledžā?
— Tā nu ir iznācis, ka man nav bijis daudz laika, lai neatpaliktu …
— Jo labāk, jo labāk, — viņš noteica. — Tad tu nevarēsi neko nozagt.
Man aizrāvās elpa.
— Nu, paklausies …
— Neapvainojies, Virdžij, — Grēko nopietni sacīja. — Runa taču ir par miljardu dolāru un … Nav svarīgi. Kad tas būs padarīts, kaut tu zinātu tik daudz, cik visi mūsu muļķa profesori kopā, ari tad tu nevarēsi neko nozagt.
Viņš nošūpoja galvu, izklaidīgi pasmaidīja un atkal ķērās pie savām ierīcēm. Man iekšā viss burtiski vārījās. Pietiek! Es vienkārši neredzēju iemesla šādam netaisnam apvainojumam. Protams, man ne prātā nenāca mēģināt negodīgi izmantot savas priekšrocības, bet ja jau viņš rīkojās tā …
Viņš pats to gribēja. Tiešām, burtiski gribēja!
Grēko strauji piesita U veida caurulītei ar stikla maisāmo nūjiņu, lai pievērstu manu uzmanību.
— Es skatos, — es sacīju, cik vien draudzīgi spēdams, jo, pateicoties viņam, tagad biju stingri izlēmis, kā rīkoties.
— Labi, — viņš sacīja, — bet vai tu zini, ko es šeit, fabrikā, daru?
— Nu .. . ražo mēslojumu. Tā vēsta izkārtne.
— Ha! Nekā nebija, — Grēko izmeta. — Tas ir tikai aizsegs. Es sadalu optiskos izomērus — lūk, ko es daru.
— Ļoti labi, — es sirsnīgi noteicu. — Man prieks to dzirdēt, Grieķi.
— Muti ciet! — viņš negaidot uzkliedza. — Tev nav ne mazākā priekšstata par to, kas ir optiskais izomērs, un tu to labi zini. Bet papūlies padomāt. Tā nav fizika, tā ir organiskā ķīmija. Ir savienojumi, kas pastāv divās formās, kuras pēc visām pazīmēm ir identiskas, izņemot to, ka viena ir otras attēls spogulī. Tāpat kā labās un kreisās rokas cimdi: ja vienu no tiem apgriež ačgārni, tad tas ir identisks otrajam. Vai tiktāl tu saproti?
— Protams, — es atbildēju.
Grēko domīgi palūkojās uz mani un paraustīja plecus.
— Nav svarīgi. Redzi, tos sauc par d un 1 izomē- riem, no latīņu vārdiem dextro — «labais» un levo — «kreisais». Un, kaut gan tie pēc visām pazīmēm ir vienādi, izņemot to, ka viens ir otra attēls spogulī, dažkārt gadās, ka viens no izomēriem ir daudz vērtīgāks par otru.
— Saprotu, — es sacīju.
— Tā jau es domāju. Redzi, šos izomērus var sadalīt, bet tas dārgi maksā. Ar manu metodi ir citādi. Tā ir ātra un vienkārša. Es izmantoju dēmonus.
— Klausies, Grieķi, tas jau ir par daudz!
— Klusē, Virdžij, — viņš gurdā balsī sacīja. — Klausies. Tas tik ļoti nenogurdinās. Bet liec aiz auss, ka tas ir pats vienkāršākais mana atklājuma pielietojums. Tikpat viegli es varētu tādā veidā atdalīt urānu-235 no urāna-238. īstenībā es jau … — Viņš pusteikumā aprāvās, piešķieba galvu, pavērās manī un atkal ieņēma agrāko stāvokli. — Labi, tas nav svarīgi. Bet vai tu zini, kas ir Maksvela dēmons?
— Nē.
— Lieliski, Virdžij! Lieliski! — Grēko iegavilējās. — Es zināju, ka izvilkšu no tevis patiesību, ja vien mazliet pagaidīšu. («Vēl viena divdomīga piezīme,» es nodomāju.) Bet tu droši vien zini otro termodinamikas likumu.
— Kā gan citādi?
— Es jau domāju, ka tu tā teiksi, — viņš nesatricināmi sacīja. — Tātad tu zini, ka, ja, piemēram, glāzē ar siltu ūdeni ieliek gabaliņu ledus, tas izkūst un ūdens atdziest; tātad ledus glāzē vairs nebūs, bet ūdens temperatūra būs pazeminājusies. Tā ir, vai ne? Un tas ir neatgriezenisks process. Tas nozīmē, ka nav iespējams paņemt glāzi auksta ūdens un viens divi iegūt atsevišķi siltu ūdeni un gabaliņu ledus, vai ne?
— Nu, protams, — es sacīju. — Ak kungs! Tas ir muļķīgi, man jāsaka.
— Ļoti muļķīgi, — Grēko piekrita. — Tātad tu to zini, ko? Tad skaties.
Viņš neteica «viens divi», bet pagrieza kaut ko uz vienas no ierīcēm. Atskanēja vājš svilpiens, un kļuva dzirdama burbuļošana un sprakšķi, kādi rodas, lielām dzirkstelēm skrejot starp attālinātiem elektrodiem kādā Frankenšteina šausmu filmā.
Ūdens sāka viegli tvaikot.
Bet tikai vienā caurulītes galā! No šī gala cēlās tvaiks, bet otrā galā bija … bija …
Tur bija ledus. Atri izveidojusies plānā kārtiņa pamazām kļuva biezāka, bet U veida caurulītes otrajā atvērtajā galā ūdens sāka spēcīgi mutuļot. Vienā galā ledus, otrā — tvaiks.
Muļķīgi?
Bet es to redzēju pats savām acīm!
Man tomēr jāsaka, ka tobrīd es nezināju, ka tas ari ir viss, ko es redzu.
Un tikai tāpēc, ka tieši tajā momentā pa kāpnēm laboratorijā tusnīdams nokāpa Resnulis Detveilers.
— A, Grieķis! — viņš nogārdza. — A, Virdžijs! Es gribēju ar tevi parunāt pirms aizbraukšanas.
Viņš ienāca istabā un elsdams atslīga krēsla — noguris, paģirains nīlzirgs.
— Par ko tu gribēji runāt ar mani? — Grēko jautāja.
— Ar tevi? — Resnuļa skatiens klīda pa telpu; tas pauda reizē jautrību un pretīgumu — tā pieaudzis cilvēks vēro notraipījušos bērneļus rotaļājamies dubļos. — Ne jau ar tevi, Grieķi. Es gribēju aprunāties ar Virdžiju. Par pārdodamo platību, kuru tu pieminēji, Virdžij. Es visu apdomāju. Nezinu, vai tev ir zināms, ka mans tēvs pagājušajā ziemā nomira un atstāja man … ar vārdu sakot, esmu uzņēmies zināmas saistības. Un man ienāca prātā, ka tu varbūt vēlēsies, lai es ieguldu daļu …