Выбрать главу

—           Es nē. Mani dēmoni. Maksvela dēmoni jeb Grēko dēmoni, kā tos vajadzētu saukt. Viņš par tiem runāja, es tos izmantoju. Kad tie neizmanto mani. Toreiz viņi nodedzināja puspilsētas.

—           Es atceros, — es sacīju. — Laikraksti bija pilni ar šo tematu.

—           Viņi izrāvās brīvībā, — Grēko drūmi noteica. — Bet tas vēl nav ļaunākais. Tev būs jānopelna savs miljons dolāru gadā, Virdžij.

—    Ko tu ar to domā — «viņi izrāvās brīvībā»?

Viņš paraustīja plecus.

—           Kontroles sistēma nav pilnīga. Dažkārt dēmoni izslīd. Es tur neko nevaru darīt.

—    Kā tad tu tos galvenokārt kontrolē?

Grēko nopūtās.

—           To īstenībā nevarētu saukt par kontroli, — viņš sacīja, — es tikai daru visu iespējamo, lai neļautu tiem izrauties.

—           Bet tu taču teici, ka dažreiz tu izdalot metālus, citreiz — enerģiju. Kā dēmoni zina, ko tu no tiem vēlies, ja nevari tos kontrolēt?

—           Bet kā tu liec ābelei saprast, ka uz tās jāaug tai vai citai ābolu šķirnei?

Es blenzu viņā.

—           Bet ko tur likt saprast? Uz katras ābeles taču aug kāda noteikta ābolu šķirne.

—           Tieši tāpat ir ar dēmoniem! Tu nemaz neesi tāds muļķis! Tas ir tāpat kā uzlabot suņu sugu. Par priekšteci ņem parastu sētas suni un pēc vairākām paaudzēm iegūst erdeli, āpšu suni vai špicu. Kā? Ar selekciju. Mani dēmoni aug, tie dalās, jaunās

paaudzes piemērojas jauniem apstākļiem. Norisinās evolūcijas process. Es to tikai veicinu, tas ir viss.

Grēko aizdomājies paņēma no manis nelielo zelta plāksnīti.

Pēkšņi viņš trieca to pret sienu.

—    Zelts! — viņš mežonīgi iekliedzās. — Bet kam tas vajadzīgs? Man nepieciešama palīdzība, Virdžij! Ja ar zeltu es varu šo palīdzību no tevis nopirkt, es samaksāšu. Bet es esmu izmisis. Tu arī būtu izmisis, ja tevi nākotnē negaidītu nekas cits kā nožēlojama, pazemojoša nāve atjaunošanās dēļ un…

Es pārtraucu viņu.

—    Kas tas?

Netālu skaļi un skumji iekaucās sirēna.

Grēko aprāvās pusvārdā, ieklausīdamies kā vajāts dzīvnieks.

—   Mana istaba, — viņš nočukstēja. — Visa mana iekārta … vienu stāvu augstāk …

Es, nedaudz nobažījies, atkāpos. Grēko bija sa­vāds — kalsns, garš, ar mežonīgi ieplestām acīm. Es biju priecīgs, ka viņš ir tik kalsns; ja viņa miesas būve būtu proporcionāla augumam, tad mani tiešām satrauktu viņa ieplestās, izbiedētās acis un viņa ne­sakarīgie vārdi. Bet, lai nu kā, man nebija laika raizēties. Gaiteņos un uz kāpnēm rībēja soļi. Tālumā sasaucās balsis.

Atkal iekaucās sirēna.

—    Ugunsgrēka signāls! — Grēko iebļāvās. — Vies­nīca deg! Viņš vienā lēcienā izmetās no manas is­tabas gaitenī.

Es viņam sekoju. Bija jūtama- deguma smaka, bet ne tāda, kāda rodas, dedzinot rudenī sausas lapas vai papīru: likās, ka deg ķimikālijas, āda, vistu kūts. Gaisā oda pēc daudz kā — pēc šaujampulvera,

apsvilušām spalvām, varēja sajust degošas eļļas smacējošo dvaku un malkas dūmu spirdzinošo aro­mātu. Vienubrīd man iešāvās prātā doma, ka tā ir tipiska degošas viesnīcas smaka, bet es maldījos.

—           Dēmoni! — iekliedzās Grēko, un garāmejošais apkalpotājs, uz brīdi apstājies, aizdomīgi palūkojās uz mums. Grēko metās pie kāpnēm un šāvās augšup.

Es viņam sekoju.

Dega Grēko istaba—par to nebija šaubu, jo viņš visiem spēkiem pūlējās tajā iekļūt. Tas viņam ne­izdevās. No durvīm mutuļoja melni dūmi un plaik­snījās oranžas liesmas. Dežurējošā administratora atnestais ūdens spainis te neko nelīdzēja.

Es pagāju nostāk. Bet Grēko ar bālu, izķēmotu seju 'metās uz priekšu.

Es apstājos pie kāpnēm. Liesmas piespieda Grēko atkāpties, taču viņš mēģināja vēlreiz. Uguns viņu atkal apturēja un šoreiz pavisam.

Grēko grīļodamies pienāca pie manis.

—    Ejam! Tas ir bezcerīgi!

Viņš pagriezās un ar neko neredzošu skatienu blenza viesnīcas kalpotājos, kas padeva spaiņus pa ķēdi.

—           Ei, jūs! Kā jums liekas, ko jūs pašlaik darāt? Tas…

Viņš apklusa un aplaizīja lūpas.

—          Tur deg benzīns, — viņš meloja, — un manā ba­gāžā ir dinamīts. Lieciet visiem atstāt viesnīcu, dzirdat?

Kā jau teicu, tie bija meli. Bet viesnīca tomēr kļuva tukša.

Un tad …

Tikpat labi tas varēja būt arī benzīns un dinamīts. Uzplaiksnīja purpursarkans uzliesmojums, atskanēja dārdoša dunoņa, un viss četrstāvu ēkas jumts uzli­doja gaisā.

Es saņēmu Grēko roku.

—    Iesim projām no šejienes, — es sacīju.

Viņš ar tukšu skatienu uzlūkoja mani. Es varētu apzvērēt, ka viņš mani nepazina. Viņa acīs bija la­sāmas ciešanas.

—           Par vēlu! — viņš izķērca. — Par vēlu! Viņi atkal ir brīvībā!

III

Un tā es aizgāju strādāt pie Teobalda Grēko viņa laboratorijā Dienvidkalifornijā, kur mēs atjaunojām daļu no izpostītās aparatūras.

Kādu rītu es pamodos un atklāju, ka mani mati kļuvuši balti.

—    Grieķi! — es iekliedzos.

Ieskrēja Minnija. Liekas, es vēl neesmu piemi­nējis Minniju. Viņa iemiesoja sevī Grēko priekš­statu par ideālu laborantu — dumja, veca, nevienam visā pasaulē nevajadzīga un laikam bez neviena tuvinieka. Viņa ienāca, palūkojās manī, sāka kla­dzinoši smieties — šīs skaņas varētu uzmodināt pat mirušos.

—          Mister Hempsted! — Viņa skaļi smējās. — Ak dievs, jums nu gan ir izskats!

—          Kur ir Grēko? — es uzkliedzu un pagrūdu viņu nost no ceļa.

Pidžamā un peldmētelī es nodrāžos pa kāpnēm un ieskrēju telpā, kas kādreiz bija bijusi virtuve, bet tagad — Grēko laboratorija.

—           Paskaties! — es iesaucos. — Ko tu teiksi par to?

Grēko pagriezās un palūkojās uz mani.

Pēc laba brīža viņš pašūpoja galvu.

—           No tā es baidījos, — viņš nomurmināja. — Bērnībā tu biji gaišmatains, vai ne? Un tagad tu atkal tāds esi.

—    Bet mani mati, Grieķi! Tie ir kļuvuši sirmi!

—           Sirmi nē, — viņš izmisis pārlaboja. — Dzelteni. Tiem atgriezusies jaunība — vienā naktī, kā dažkārt gadās. Es tevi brīdināju, Virdžij. Es teicu, ka tas ir bīstami. Tagad tu zini, jo…

Viņš vilcinājās, lūkojās manī, tad novērsās.

—           Jo, — viņš sacīja, — tu kļūsti jaunāks, tieši tāpat kā es. Ja mēs neatradīsim izeju, arī tu no­mirsi no atjaunošanās.

Es vēros viņā.

—          Tu jau agrāk to stāstīji — par sevi. Man likās, ka tu vienkārši esi pārteicies. Vai tu tiešām domā …

—           Apsēdies, — Grieķis pavēlēja. — Virdžij, es tev toreiz sacīju, ka tu esi kļuvis jaunāks. Tas ne­bija tikai izskats. Tie ir dēmoni, un cietuši esam ne vien mēs abi, bet arī daudzi citi. Vispirms — Grend- repidsa. Tad, kad dega viesnīca. Iedarbības zonā atradās daudzi, bet tev, šķiet, bija visvairāk izredžu. Tas sākās ar to dienu, kad tu ienāci manā labora­torijā un es pūlējos sagūstīt brīvībā izkļuvušos dē­monus. Diemžēl visus man neizdevās sagūstīt.

—    Tu gribi teikt, ka es …

Viņš pamāja ar galvu.

Daži dēmoni padara cilvēkus jaunākus. Un tevī ir vesela kolonija šādu dēmonu.