Es noriju kamolu un apsēdos.
— Tu gribi teikt, ka es kļūšu arvien jaunāks un jaunāks, līdz beidzot pārvērtīšos par bērnu? Un tad — kas būs tad, Grieķi?
Viņš paraustīja plecus.
— Kā lai es to zinu? Pajautā man to pēc gadiem desmit. Paskaties uz mani, Virdžij! — viņš pēkšņi skaļi iesaucās. — Cik man, pēc tavām domām, ir gadu? Astoņpadsmit? Divdesmit?
Tā bija tīrā patiesība. Viņš nemaz neizskatījās vecāks. Redzot viņu katru dienu, es nemanīju pārmaiņas; atceroties viņu no tā laika, kad mēs mācījāmies skolā, man viņš katrā ziņā likās jaunāks. Bet viņam bija vismaz četrdesmit gadu, toties viņš izskatījās pēc tāda, kuram vēl nav tiesību balsot.
Grieķis ierunājās:
— Manī jau sešus gadus ir dēmoni. Šķiet, tie ir mazliet izvēlīgi attiecībā uz dzīves vietu. Tie neapdzīvo visu ķermeni, tie mitinās tikai daļā no tā — sirdī, plaušās, aknās. Varbūt kaulos. Un varbūt dažos dziedzeros — iespējams, tāpēc es jūtos fiziski tik mundrs. Bet ne smadzenēs, vismaz pagaidām nē. Par laimi.
— Par laimi? Tu taču maldies, Grieķi! Ja arī tavas smadzenes kļūtu jaunākas …
— Muļķi! Ja man būtu jaunākas smadzenes, es aizmirstu visu, ko esmu iemācījies, tāpat kā tinot magnetofona lenti atpakaļ. Tās arī ir tās briesmas, Virdžij, tuvākās briesmas, kas man draud, tāpēc man bija nepieciešama palīdzība! Ja es reiz aizmirsīšu, tad būs beigas. Ne vien man — visiem, jo neviens visā pasaulē nezina, kā savaldīt dēmonus. Neviens, izņemot mani… un tevi, ja man izdosies tev to iemācīt.
— Viņi ir brīvībā? — Es brīnīdamies aptaustīju savus matus. Tas tomēr nebija brīnums. — Cik viņu ir?
Grieķis paraustīja plecus.
— Man nav ne jausmas. Kad ļaudis palaida Austrālijā pirmo partiju trušu, vai viņi zināja, cik to būs dažus desmitus paaudžu vēlāk?
Es iesvilpos. Minnija pabāza durvīs galvu un ie- ķiķinājās. Es viņu aizgaiņāju.
— Viņai gan noderētu tavi dēmoni, — es piezīmēju. — Dažkārt man šķiet, ka viņai ienāk prātā idejas, kas nepavisam neliekas piemērotas sievietei, kurai ir vismaz sešdesmit gadu.
Grēko neprātīgi iesmējās.
— Minnijai? Viņa strādā pie manis tikai gadu. Un, kad es viņu salīgu, viņai bija astoņdesmit pieci.
— Nespēju tam ticēt!
— Tādā gadījumā tev tūlīt būs jāsāk trenēties, — viņš sacīja.
Tas bija grūti, tā nebija nekāda blēņošanās, bet es biju pārliecināts. Runa vairs nebija par miljonu dolāru gadā.
Mani dzina doma, ka es beigšu dzīvi kā nosieka- lojies, pīkstošs mazulis, ja ne vēl ļaunāk! Lai to novērstu, es vēlējos likt smadzenēm strādāt, līdz tās sabrūk.
Vispirms vajadzēja mācīties — mācīties par «savādajām daļiņām». Vai jūs kādreiz esat dzirdējuši par tām? Tas nav manis izdomāts termins — tā tās sauc fiziķi. Pozitroni. Neitrīno. Pīmezoni un mīme- zoni, plus un mīnus, lambda un antilambda. K daļiņas, pozitīvās un negatīvās, antiprotoni un anti- neitroni, sigmas — pozitīvās, negatīvās un neitrālās, un…
Labi, pietiks. Bet fizika bija nogājusi garu ceļu kopš tā laika, kacT^es kavēju lekcijas Oldaglijā, un bija krietni vien jāpapūlas, lai atgūtu nokavēto.
Lieta tāda, ka dažas no «savādajām daļiņām» bija pat savādākas, nekā uzskatīja vairums fiziķu. Dažas no tām — noteiktās kombinācijās — tad arī bija Grēko dēmoni.
Mēs iegādājāmies dzīvniekus — peles, trušus, jūras cūciņas, pat suņus. Mēs inficējām jaunos īpatņus ar dažiem mūsu dēmoniem. Tas bija vienkārši, biedinoši vienkārši — viss, ko mums vajadzēja darīt, bija tiem pieskarties. Pēc tam mēs vērojām, kas notiek.
Dzīvnieki nobeidzās — nobeidzās no atjaunošanās.
Kāds dzīvībai svarīgs orgāns regresēja līdz embrija fāzei, un dzīvnieki nobeidzās — tāpat kā vajadzēja mirt man un Grēko, ja mēs neatradīsim izeju no situācijas. Tāpat kā varēja nomirt visa pasaule. Vai tas bija labāk nekā atgriezties embrija stāvoklī, lai pēc tam pārvērstos vienkāršā nedzīvā šūnā? Es nespēju to izlemt. Tik un tā bija jāmirst. Ja embrionālai sirdij vai aknām jāapkalpo nobriedis organisms, iznākums var būt tikai viens — nāve.
Bet pēc nāves dēmoni turpināja darboties. Suns, kuru mēs barojām ar jūras cūciņu atliekām, sekoja tām nebūtībā — tas bija tikai dažu nedēļu jautājums.
Interesants gadījums bija Minnija.
Viņa darīja savu darbu ar katru dienu enerģiskāk, un, lai mani sasper jods, ja es kādu dienu aiz Grēko muguras nenotvēru ilgu viņas skatienu, kas atgādināja Merilinu Monro.
— Varbūt atlaidīsim viņu? — es jautāju E1 Grēko, kad biju viņam to pastāstījis.
— Par ko?
— Viņa traucē strādāt!
— Šis darbs arī tā nav vērts, ne tik, cik melns aiz naga, — Grieķis īgni atteica. — Mēs negūstām nekādus panākumus, Virdžij. Ja nu vēl šis process norisinātos vienmērīgos, iepriekš aprēķināmos tempos .. . Bet palūkojies uz viņu. Viņa uzņem ātrumu! Pēdējo divu nedēļu laikā viņa ir nometusi piecus gadus.
— Nu, viņa var nomest vēl daudz vairāk, — es aizkaitināts sacīju.
Grieķis paraustīja plecus.
— Atkarībā no tā, kur. Viņas deguns?_Tas ir kļuvis īss kā piecpadsmitgadīgai meitenei. Adas struktūra? Nu, man liekas, ka pārāk jaunas ādas vispār nav — izņemot, protams, embrija apvalku, bet… Pagaidi!
Viņš lūkojās uz ieeju.
Tur, muļķīgi smīnēdama, stāvēja Minnija.
— Nāciet šurp! — Grieķis pērkonīgā balsī pavēlējā. — Nāciet šurp, dzirdat! Virdžij, paskaties uz viņas degunu!
Es paskatījos.
— Brr! — es nodrebinājos pie sevis.
— Nē, nē! — kliedza Grēko. — Virdžij, vai tu neredzi viņas degunu?
Kas par muļķībām! Protams, es to redzēju. Tas bija garš, līks …
Un tad es ieraudzīju.
— Tas kļūst garāks, — es nočukstēju.
— Pareizi, mīļais! Pareizi! Vismaz viens izliekums ir atjaunojies. Vai tu redzi, Virdžij?
Es pamāju ar galvu.
— Viņa… viņa atkal sāk novecot.
— Vēl labāk! — viņš triumfēja. — Tas notiek ātrāk par normālu novecošanos, Virdžij! Arī novecošanās dēmoni ir brīvībā!
Cerību stariņš!
Bet cerības atkal izgaisa. Protams, Grēko bija taisnība, bet kāds gan no tā labums?
Novecošanās dēmoni eksistēja. Mēs tos izolējām dažos no mūsu izmēģinājumu dzīvniekiem. Bet pirms tam mums ilgi vajadzēja pierunāt Minniju, lai viņa stāvētu mierīgi, kamēr Grēko, šausmīgi lādēdamies, ņēma audu paraugu; viņai tas ļoti nepatika, bet simt dolāru lielā atlīdzība viņu tomēr iekārdināja. Cieta ogļskābā gāze sasaldēja ādu uz Minnijas deguna, un Grēko ar skalpeli atdalīja plānu strēmelīti no paša galiņa. Viņš ar to nedaudz pabūrās, un pret vakaru mēs izmēģinājām tā iedarbību uz dažām pelēm.
Tās nobeidzās.
Protams, savā ziņā tas varēja mūs apmierināt — peles nobeidzās aiz vecuma. Bet tomēr nobeidzās. Pieparāts iedarbojās tikai pēc trim dienām, bet tā iedarbība bija traģiska. Tās bija jaunas, pieaugušas peles, pilnā spēku briedumā, bet, kad uz tām sāka iedarboties šie jaunie dēmoni, tās pēkšņi kļuva vecas un noplukušas, līdzīgas tām Bauerijas [4] klaidonēm, pār kurām pasaku feja aiz pārskatīšanās novicinājusi savu burvju nūjiņu otrādi. Un pēc divām dienām peles nobeidzās.