Par ģenerāli Makarturu nekas konkrēts tā arī neatradās. Spīdoša dienesta karjera— apbalvojumi — un tā tālāk. Artūrs Ričmonds dienēja Francijā viņa vadībā, tika sūtīts izlūkot un gāja bojā. Nekādu domstarpību starp viņu un ģenerāli neesot bijis. īstenībā viņi pat bija labi draugi. Pārsteidzības tajā laikā pieļāva daudzi virsnieki — cilvēki gluži velti gāja bojā — varbūt arī šī bija tāda pārsteidzība.
— Iespējams, — sacīja komisāra palīgs.
— Tad vēl Filips Lombards. Lombards bija iejaukts daudzās tumšās lietās, galvenokārt ārzemēs. Reizi vai divas gandrīz nokļuva aiz restēm. Viņam bija pārdroša cilvēka reputācija, kuru īpaši nemoka sirdsapziņa. Zēns, kas varēja kādu nožmiegt klusākā nostūrī.
— Tagad pāriesim pie Blora. — Meins brīdi šaubījās. — Viņš, starp citu, bija mūsu kolēģis.
Komisāra palīgs sakustējās krēslā.
— Blors bija draņķa gabals! — pārliecināti sacīja komisāra palīgs.
— Jūs tā domājat, ser? Komisāra palīgs atteica:
— Es vienmēr tiku tā domājis. Bet viņš prata izlocīties un vienmēr izkļuva sauss no ūdens. Esmu pārliecināts, ka Blors deva nepatiesu liecību Lendora lietā. Izmeklēšanas rezultāti šajā lietā mani neapmierināja. Taču es nekur nevarēju piesieties. Liku Herisam veikt papildizmeklēšanu, taču arī viņam neizdevās neko noskaidrot. Tomēr es palieku pie savas pārliecības, ka tur būtu pie kā pieķerties, ja vien mēs zinātu, no kura gala sākt. Tas vīrs bija blēdis.
Iestājās klusumbrīdis, pēc tam sers Tomass Legs sacīja:
— Un Aizeks Moriss ir beigts, jūs sakāt? Kad tad viņš nomira?
— Es jau gaidīju šo jautājumu, ser. Aizeks Moriss nomira 8. augusta naktī. Iedzēra pārāk lielu devu miegazāļu — kādu no barbiturātiem, cik noprotu. Nav skaidrs, vai tā ir nejaušība vai pašnāvība.
Legs lēnām noteica:
— Vai gribat zināt, ko es domāju, Mein?
— Varbūt varu iedomāties, ser. Legs nomākti sacīja:
— Tā Aizeka Morisa nāve pienāca gaužām piemērotā brīdī! Inspektors Meins pamāja. Viņš sacīja:
— Es jau domāju, ka jūs tā teiksiet, ser.
Komisāra palīgs iezvēla ar savilktu dūri pa galdu. Viņš iesaucās:
— Visa tā būšana ir fantastiska — un neiespējama. Desmit cilvēku nogalēti uz kailas klinšu salas — un mums nav ne jausmas, kas to pastrādājis, kāpēc un kādā veidā.
Meins noklepojās. Viņš sacīja:
— Tā gluži nav, ser. Mēs zinām, kāpēc — vairāk vai mazāk. Tas ir kāds taisnības fanātiķis. Viņš bija ieņēmis galvā spriest taisno tiesu tiem, kuriem parastā tiesa netika klāt. Viņš savāca kopā desmit cilvēkus — nav svarīgi, vai viņi tiešām bija vainīgi.
Komisāra palīgs atkal sagrozījās krēslā. Viņš skarbi noprasīja:
— Vai tad nav? Man liekas…
Viņš aprāvās. Inspektors Meins godbijīgi gaidīja. Legs nopūzdamies pašūpoja galvu.
— Turpiniet, — viņš sacīja. — Tikai vienu mirklīti man likās, ka turu rokā kādu pavedienu. Pavedienu, kurš mums palīdzētu nokļūt līdz šā nozieguma būtībai. Bet tagad tas ir projām. Sakiet, kas jums bija sakāms.
Meins turpināja:
— Tur bija desmit cilvēki, kuriem — spriest sodu, teiksim tā. Un viņi tika sodīti. A. N. Ouens veica šo pienākumu. Un tā vai citādi pēc tam pazuda no šīs salas — izgaroja gaisā.
Komisāra palīgs sacīja:
— Pirmklasīga krāpšana. Bet ziniet, Mein, šim notikumam jābūt kādam izskaidrojumam.
Meins noteica:
— Jūs domājat, ser — ja tas vīrs bija uz salas, tad viņš nevarēja to atstāt, taču upuru piezīmes liecina, ka viņš nekad nav uz šīs salas kāju spēris. Tad ir tikai viens izskaidrojums — ka tas ir viens no šiem desmit.
Komisāra palīgs pamāja. Meins nopietni sacīja:
— Mēs tikām par to domājuši, ser. Mēs to pārbaudījām. Man jāsaka, mēs šo to zinām par Nēģeru salā notikušo. Vera Kleitorna rakstīja dienasgrāmatu, tāpat Emīlija Brenta. Vecais Vorgreivs rakstīja piezīmes — sausā likumkalpa protokolmanierē, tomēr šo to tās izskaidro. Arī Blors šo to ir piezīmējis. Fakti visās šajās piezīmēs sakrīt. Nāves gadījumi sekoja šādā kārtībā: Mārstons, misis Rodžersa, Makarturs, Rodžerss, mis Brenta, Vorgreivs. Pēc viņa nāves Vera Kleitorna pierakstījusi dienasgrāmatā, ka Armstrongs naktī izgājis no mājas, bet Blors un Lombards devušies viņam pakaļ. Bloram piezīmēs ir vēl kāds ieraksts. Tikai divi vārdi. "Armstrongs pazudis".
Tagad, kad mēs salīdzinājām visas piezīmes, ser, man šķiet, ka atminējums varētu būt diezgan vienkāršs. Armstrongs, kā jau jūs atceraties, noslīka. Bet — ja Armstrongs bija zaudējis prātu, kas gan varēja viņu kavēt nogalināt visus pārējos un pēc tam beigt savu dzīvi pašnāvībā, metoties lejā no klints, — vai varbūt viņš gluži vienkārši mēģināja aizpeldēt uz cietzemi?
— Tas varētu būt labs atrisinājums — taču tas neder. Nē, ser, tas neiztur kritiku. Vispirms jau — policijas ārsta liecība. Viņš nonāca salā 13. augusta rītā. Un maz ko varēja mums palīdzēt. Viss, ko viņš varēja, — pateikt, ka visi šie cilvēki ir miruši jau vismaz trīsdesmit sešas stundas, varbūt pat vēl ilgāk. Bet par Armstrongu viņš izteicās ļoti noteikti. Teica, ka līķis atradies ūdenī kādas astoņas vai desmit stundas un tikai tad izmests krastā. No tā izriet, ka Armstrongs noslīcis naktī no 10. uz 11. datumu — es paskaidrošu, kāpēc. Mēs atradām vietu, kur līķis iestrēdzis starp divām klintīm — uz akmeņiem bija drēbju skrandas, mati un tā tālāk. Droši vien to tur uznesis paisums vienpadsmitajā no rīta, tas varēja būt ap vienpadsmitiem. Pēc tam vētra pierima, un nākamais paisums tik augstu vairs nepacēlās.