Vera sekoja misis Rodžersai uz augšstāvu. Šī sieviete atvēra durvis uz istabu gaiteņa galā, un Vera iegāja jaukā guļamistabā ar lielu logu, kas vērās uz jūru, — otrs logs vērās uz austrumpusi. Viņa pat skaļi iesaucās aiz prieka.
Misis Rodžersa sacīja:
— Ceru, ka šeit ir viss, ko jūs vēlaties, mis?
Vera palūkojās apkārt. Viņas ceļasoma bija atnesta un vēl nebija izsaiņota. Vienā pusē bija pavērtas durvis uz gaišzili flīzētu vannasistabu. Viņa steigšus sacīja:
— Jā, te ir viss, man šķiet.
— Jūs taču piezvanīsiet, ja jums kaut ko ievajadzēsies, mis? Misis Rodžersas balss bija neizteiksmīga, monotona. Vera ziņkāri pavērās viņā. Nevis cilvēks, bet bāls bezasiņu spoks! Pēc izskata ļoti godājama sieviete atpakaļ atsukātiem matiem un melnā tērpā. Dīvaini gaišās acis visu laiku nemierīgi šaudījās apkārt. Vera nodomāja:
"Šķiet, viņa baidās pati no savas ēnas." Jā — tā ir gan — viņa baidās! Viņa izskatās tā, it kā būtu pārbijušies līdz nāvei… Verai pār muguru pārskrēja sīki drebuļi. No kā gan šī sieviete baidās?
Viņa laipni sacīja:
— Esmu misis Ouenas jaunā sekretāre. Domāju, ka jūs to jau zināt.
Misis Rodžersa atbildēja:
— Nē, mis, es neko nezinu. Saņēmu tikai to lēdiju un džentlmeņu sarakstu, kuri ieradīsies, un norādījumus, kuru kurā istabā ievietot.
Vera noprasīja:
— Tātad misis Ouena par mani neko nav minējusi? Misis Rodžersas skropstas noplīvēja vien.
— Es vēl nemaz neesmu redzējusi misis Ouenu — vēl ne. Mēs te ieradāmies tikai pirms divām dienām.
"Cik dīvaini cilvēki ir tie Oueni," Vera nodomāja. Taču skaļi noprasīja:
— Vai te ir vēl kādi kalpotāji?
— Tikai mēs ar Rodžersu, mis.
Vera sarauca uzacis. Mājās bija pavisam astoņi cilvēki — kopā ar saimnieku un saimnieci sanāks desmit — un tikai viens precēts pāris, lai visus apkalpotu.
Misis Rodžersa sacīja:
— Esmu laba virēja, un Rodžerss prot visus mājas darbus. Taču es, protams, nezināju, ka te būs tik milzīgas viesības.
Vera pavaicāja: — Bet vai jūs tiksiet galā?
— Ak jā, mis, es tikšu galā. Ja jau te bieži paredzētas tik lielas viesības, tad misis Ouena droši vien aicinās vēl kādu man palīgā.
Vera piekrita: — Arī es tā domāju.
Misis Rodžersa pagriezās, lai ietu. Viņas kājas skāra zemi pilnīgi bez trokšņa. Un viņa pagaisa no istabas gluži kā ēna.
Vera piegāja pie loga un apsēdās. Viņu bija pārņēmis nenoteikts nemiers. Itin viss — nez kāpēc — likās tik savādi. Ouenu prombūtne, bālā un rēgainā misis Rodžersa. Un šie viesi! Jā, arī viesi bija gaužām savādi. Reti nesaderīgi cilvēki.
Vera iedomājās:
"Es vēlētos, kaut būtu šos Ouenus redzējusi… Gribētos zināt, kādi viņi ir."
Viņa piecēlās un, neatrodot sev vietu, sāka staigāt pa istabu.
Tā bija lieliska guļamistaba, iekārtota modernā stilā. Uz spožās parketa grīdas gaiši paklāji, sienas neuzkrītošās krāsās, liels spogulis ar gaismām visgarām. Uz kamīna nebija rotājumu, tikai liels balta marmora gabals, kurā izcirsts lācis — moderna skulptūra ar pulksteni. Virs tā — spožā hromētā rāmī — karājās pergamenta gabals ar dzejoli.
Viņa nostājās pretī kamīnam un izlasīja to. Tas bija vecs bērnu skaitāmpantiņš, kurn viņa atcerējās vēl no bērnības.
Vera pasmaidīja. Protams! Šī taču ir Nēģeru sala!
Viņa atkal piegāja pie loga un apsēdās, lūkodamās ārā uz jūru. Cik plaša likās šī jūra! Zemi no šejienes nevarēja redzēt — tikai bezgalīgi, zilgi ūdeņi, viegli viļņodami vakara saulē.
Jūra… šodien tik mierpilna — reizumis nežēlīga… Jūra spēj ieraut cilvēku savās dzīlēs. Noslīkt… atrasts noslīcis… noslīkt jūrā… noslīkt… noslīkt… noslīkt…
Nē, viņa nesāks pārcilāt atmiņas… nesāks par to domāt! Tas viss ir pagātnē…
Viņš iedomājās: "Es atstāju savu pagājušo dzīvi pagātnē."
Un, uzsmaidīdams sev pašam, viņš ņēmās kalt plānus, fantastiskus nākotnes plānus. Arī kāpdams augšup pa klintī iecirstajām kāpnēm, viņš joprojām smaidīja.
Terasē guļamkrēslā zvilnēja vecāks džentlmenis, viņa izskats doktoram Armstrongam kaut ko atgādināja. Kur viņš redzējis šo krupja ģīmi, šo bruņurupuča kaklu, šo sagumušo skaustu —jā, un šīs blāvās, bet caururbjošās ačeles? Ak, protams, tas ir vecais Vorgreivs. Reiz viņš bija izsaukts kā liecinieks kādā viņa iztiesātā prāvā. Viņš allaž izskatījās pa pusei aizsnaudies, taču viņa prāts vienmēr bija asāks par asu — kad bija runa par tieslietām. Viņam bija liela vara pār piesēdētājiem — stāstīja, ka viņš spējot tos noskaņot, kā vien vēloties, jebkurā dienas laikā. Viņš neticamā kārtā bija dabūjis gatavus vairākus spriedumus, kad tie sprieda tā, kā neviens negaidīja. "Āķīgs tiesnesis" — par viņu mēdza teikt.
Cik dīvaini — satikt viņu šeit… gluži citā pasaulē.