Zēns palīdzēja sievietei piecelties kājās, aizveda viņu līdz vannai un, pieturot elkoni, palīdzēja iekāpt vannā.. Sieviete atslīga atpakaļ un, galvu atbalstījusi pret polsterētu pagalvi, tīksmē nopūtās.
- Vai ir ērti? zēns jautāja, un sieviete, acis aizvērusi, par atbildi pamāja ar galvu.
Uz mīksta sūkļa Jona uzspieda attīrošu losjonu un sāka uzmanīgi mazgāt viņas vārīgo augumu.
Vakar vakarā Jona bija vērojis, kā tēvs mazgā jaunbērnu. Šī procedūra bija līdzīga: plāna, trausla āda, mīkstinošs ūdens, saujā maigs losjons, kas kopā ar ziepēm pieskārienu padarīja slīdošu. Sievietes sejā kavējās atslābuma un miera pilns smaids, un tas Jonam atsauca atmiņā Gabriela vannošanas ainu.
Ari kailums. Noteikumi paredzēja, ka bērni un pieaugušie cits citu kailu neredz. Tas neattiecās tikai uz jaunbērniem un vecļaudlm. Jonam tas patika, jo bija mazāk apgrūtinoši. Bija tik kaitinoši meklēt kādu aizslietni, lai pārģērbtos spēlēm un neiztrūkstoši atvainotos, ja tomēr gadījās pamanīt kādu augumu, pilnībā neapģērbtu.
Zēns nesaprata, kāpēc nepieciešams. Viņam patika drošības sajūta, kas radās šajā siltajā un klusajā telpā; patika uzticēšanās izpausme, ko viņš vēroja sievietes sejā, viņai guļot siltajā ūdenī pavisam neaizsargātai, atklātai un brīvai.
Ar acs kaktiņu viņš redzēja, ka viņa draudzene Fiona atbalstīja veco vīru, viņam kāpjot ārā no vannas, un maigi nosusina viņa vārīgo ādu ar mīkstu, mitrumu uzsūcošu audumu. Tad meitene palīdzēja viņam apģērbties.
Jonam likās, ka Larisa, kā tas bieži gadījās ar vecļaudīm, vannošanas laikā bija aizmigusi, un mazgāja viņu uzmanīgām un lēnām kustībām, lai neuzmodinātu. Tāpēc zēns jutās pārsteigts, kad viņa aizvērtām acīm pēkšņi ierunājās.
- Šorīt mēs svinējām Roberto atbrīvošanu, viņa sacīja. Tas bija brīnišķīgi.
- Es pazīstu Roberto! Jona iesaucās. Palīdzēju viņam maltītes laikā, kad biju šeit pagājušoreiz. Viņš bija tiešām interesants vīrs.
Larisa atvēra acis un priecīgi smaidīja.
- Pirms atbrīvošanas viņi izklāstīja visu Roberto dzīvi, viņa teica. Tā ir ierasta kārtība. Vienmēr tā dara. Bet, godīgi sakot, sieviete, viltīgi smaidīdama, čukstēja, daži stāsti reizēm ir tik garlaicīgi. Reizēm var redzēt, kā vecļaudis stāsta laikā aizmieg piemēram, kad nesen atbrīvoja Ednu. Vai tu pazini Ednu?
Jona pakratīja galvu. Viņš nevarēja atcerēties nevienu, kurai būtu tāds vārds.
- Nūjā, viņi jau centās, lai Ednas dzīve izklausās nodzīvota jēdzīgi. Un, protams, Larisa jau formālākā balsī piebilda, visas dzīves ir jēdzīgi nodzīvotas; nav tā, ka es to apšaubītu. Bet Edna! Apžēliņ! Viņa bija dzimtmāte un pēc tam gadiem strādāja pārtikas ražošanā, līdz nonāca šeit. Viņai pat nebija savas ģimenes vienības!
Larisa pacēla galvu, lai pārliecinātos, ka neviens cits neklausās. Tad, kā noslēpumu čukstēdama, viņa atklāja:
- Man pat neliekas, ka viņai bija kaut cik prāta.
Jona iesmējās, noskaloja Larisas kreiso roku, ielaida
to atpakaļ ūdenī un sāka mazgāt vecās sievietes kājas. Larisa apmierinājumā iemurdējās, kad viņš ar sūkli mazgāja pēdas.
- Toties Roberto bija nodzīvojis brīnišķīgu mūžu, Larisa pēc brīža turpināja. Viņš bija skolotājs tu jau zini, cik svarīgs darbs tas ir, kā arī piedalījās plānošanas komitejas darbā. Un, apžēliņ! Es nezinu, kā viņam pietika laika, bet viņš arī uzaudzinājis divus veiksmīgus bērnus un bija viens no tiem, kas centrālajam laukumam izveidoja ainavas dizainu. Protams, iekārtošanā viņš nedarbojās.
- Tagad kārta mugurai. Lūdzu, noliecies uz priekšu, un es palīdzēšu noturēties sēdus!
Jona aplika roku viņai apkārt, lai atbalstītu sēdus stāvoklī. Tad pret sievietes muguru nospieda lieko sūkļa ūdeni un uzmanīgi sāka berzt novājējušos plecus.
- Pastāsti par svinībām!
- Vispirms izklāsta nodzīvoto dzīvi. Tas vienmēr notiek vispirms. Tad uzsauc tostu mēs visi paceļam glāzes un priecīgi uzsaucam tostu. Pēc tam dziedam himnu. Roberto noturēja tiešām lielisku atvadu runu. Un daži no mums arī lūdza vārdu, vēlot viņam visu to labāko. Es gan to nedarīju. Publiska runāšana man nekad nav padevusies. Roberto bija tik saviļņots! Tev vajadzēja redzēt viņa sejas izteiksmi, kad viņam atļāva iet!
Jonas roka, ar sūkli beržot sievietes muguru, apstājās, un zēns domīgi iejautājās:
- Larisa, kā notiek pati atbrīvošana? Kur Roberto devās?
Viņa īsi paraustīja kailos, slapjos plecus.
- Es nezinu. Šķiet, ka to neviens, ja neņem vērā komiteju, nezina. Roberto tikai paklanījās mums un tad devās, kā jau visi citi, cauri īpašām durvīm uz atbrīvošanas istabu. Bet tev būtu derējis redzēt viņa seju! Gribētos teikt, ka tur atspoguļojās laime.
Jona pasmaidīja.
- Kaut arī es to būtu redzējis!
Larisa piekrītoši pamāja.
- Nezinu, kāpēc bērniem to neļauj noskatīties. Varbūt tur nav pietiekami daudz vietas. Atbrīvošanas istabu vajadzētu paplašināt.
- Ierosināsim to komitejai! Varbūt viņi izpētīs šo jautājumu, -Jona viltīgi sacīja, un Larisa iespurdzās.
- Kā tad! vecā sieviete skaļi noteica, un Jona palīdzēja viņai izkāpt no vannas.
5
No rītiem, kad ģimenes locekļi pie brokastu galda atklāja, par ko sapņojuši, Jonam parasti nebija daudz sakāmā. Sapņoja viņš reti. Reizēm zēns pamodās, miglaini atcerēdamies sapņa fragmentus, bet nespēja tos satvert un salikt kopā, lai kā veselumu to būtu vērts pavēstīt rīta stāstīšanas rituālā.
Šorīt kaut kas bija mainījies. Pagājušo nakti viņš bija redzējis ļoti spilgtu sapni.
Kamēr Lilī, kā parasti, kavējās pie sava nebeidzami garā un biedējošā sapņa, kurā pretēji noteikumiem viņa bija braukusi ar mātes divriteni, līdz viņu noķēra drošības sargi, Jonas domas klejoja apkārt.
Visi uzmanīgi klausījās Lilī klāstītajā un pārrunāja sapnī ietverto brīdinājumu.
Paldies, Lilī, par tavu sapni!
Jona nedomājot izrunāja standartfrāzi un mēģināja koncentrēties, kad māte aprakstīja sava sapņa fragmentu: nemiera pilnu ainu, kurā viņa bija saņēmusi rājienu par to, ka īsti neizprata kādu likuma pārkāpumu. Ģimene kopīgi apspriedās un nonāca pie secinājuma, ka tas varētu būt radies no uzkrātajām izjūtām, kad par otrreiz izdarītiem nopietniem pārkāpumiem pilsoņi bija jāsoda atkārtoti.
Tēvs sacīja, ka neesot neko sapņojis.
- Geib? tēvs apjautājās, ieskatoties jaunbērna groziņā, kur mazais gulēja pēc barošanas, gatavs dienas gaitām aprūpes centrā.
Visi iesmējās. Sapņu stāstīšanu sāka trisgadnieki. Ja ari jaunbērni kaut ko sapņoja, par to neviens nezināja.
-Jona? māte painteresējās.
Viņam to vienmēr pavaicāja, lai gan visi zināja, ka Jonam reti bija, ko stāstīt.
- Pagājušo nakti man bija sapnis! Jona atklāja un, nemierīgi sagrozījies krēslā, sarauca pieri.
- Labi, tad pastāsti to! tēvs mudināja.
- Sīkumos man pašam vēl nav skaidrs. Jona mēģināja atcerēties savādo sapni. Šķiet, es atrados vecļaužu mītnes vannasistabā.
- Vakar tu tur patiešām biji, tēvs atgādināja.
Jona pamāja. Jā, bet tas bija citādi. Sapni ari bija
vanna, bet tikai viena. Toties īstajā vannasistabā tādu ir veselām rindām. Ari sapni telpa bija silta un mitra. Es biju novilcis tuniku, bet virsvalku nebiju uzģērbis, man bija kailas krūtis. Bija ļoti silts, tāpēc nosvīdu. Arī Fiona bija turpat tāpat kā vakar.