Hūnija bikli izčāpoja priekšā ar nodurtu galvu un nolaistu skatienu.
— Kur bija tavas segas?
— Es tikko kā biju izklājusi tās piesaulē, te skatos — to vairs nav! — Hūnija gaudulīgi klāstīja.
— Nu?
— Tas viss notika Di Ja vainas deļ.
— Nu?
— Es viņu dūšīgi iekaustīju un kaustīšu vēl, tāpēc ka viņš sagādāja nelaimi mums, nabaga ļautiņiem.
— Par segām! — Kloknotons aizsmakušā balsī ierēcās, nomanīdams, ka Hūnija kāro pazemināt maksājamo atalgojumu. — Par segām, sieva! Ka tu esi bagāta, to zina visi.
— Es tikko kā biju izklājusi tās piesaulē, — viņa sāka šņukstēt, — un mēs tak esam nabaga ļautiņi, un nekā mums nav.
Kloknotons pēkšņi sašķobīja seju nejēdzīgā grimasē un palika stāvam kā sastindzis, bet Hūnija satrūkusies pakāpās atpakaļ. Taču tūdaļ šamanis ar iekšup sagrieztiem acaboliem un atkārtu žokli tik strauji lēca uz priekšu, ka viņa sagrīļojās un zemodamās nogāzās šamanim pie kājām. Kloknotons vicināja rokas uz visām pusēm, mežonīgi kulstīdams gaisu, un augums tam locījās un gorījās kā lielās mocībās. Šķita, ka viņam uznākusi krītamā kaite. Uz lūpām parādījās baltas putas, un ķermenis kratījas un staipījās konvulsīvās trīsās.
Sievietes uzsāka gaudīgu dziesmu, aizrautīgi šūpodamās uz priekšu un atpakaļ, cits pēc cita viņām pievienojās arī vīrieši, līdz pēdīgi ārpusē palika tikai Simē. Viņš, sē- j dēdams jāšus uz apgāztās laivas, zobgalīgi noskatījās, tomēr arī viņš nesa sevī tālo senču mantojumu, un senču balss kļuva arvien uzmācīgāka, tā ka Simē murmināja visstiprākos lāstus, kādus vien zināja, lai uzturētu drosmi. Uz Kloknotonu bija baigi skatīties. Šamanis bija nometis plecu segu, norāvis drānas no miesas un tagad bija gluži kails, tikai ar ērgļu nagu virteni ap gurniem. Klaigādams un gaudodams viņš kā bezprātā lēkāja pa apli, un garie, melnie mati plandījās kā nakts miglas blāķis. Taču šai trakajā dejā valdīja zināms raupjš ritms, un, kad visi apkārtējie bija tam pamazām pakļāvušies, šūpodami ķermeņus vienā ritmā ar šamani un saliedēdami kliedzienus unisonā, Kloknotons pēkšņi strauji apsēdās zemē un palika izslējies un nekustīgs, pacēlis roku un pastiepis pirkstu, līku kā plēsoņas nags. Pūli pāršalca it kā pirmsnāves gārdzoņa, un ikviens ar drebošām kājām palika sakucis stāvam, kad šis draudīgais pirksts, lēnām slīdēdams pa apli, aizvirzījās viņam garām. Jo tam līdzi slīdēja nāve, bet dzīvība palika ar tiem, kuri redzēja šo pirkstu aizslīdam tālāk, un noraidītie dedzīgā ziņkārē vēroja, kas notiks.
Pēdīgi, izgrūzdams spalgu kliedzienu, šamanis vērsa liktenīgo pirkstu pret Lalahu. Tas trīcēja kā apšu lapa, jau skatīdams sevi mirušu, savu mājas iedzīvi izdalītu un sievu izprecinātu brālim. Lalahs gribēja runāt, taisnoties, bet mēle lipa pie aukslējām un rīkle bija sausa kā nepanesamās slāpēs. Kloknotons, savu darbu paveicis, šķita ieslīdzis pa pusei nemaņā, tomēr, acis aizvēris, viņš gaidīja, kad nodārdēs lielais asins kliedziens, ko viņa ausis bija radušas dzirdēt neskaitāmās buršanās reizēs, — asins kliedziens, ko izgārdz cilts ļaudis, kā vilku bars klupdami virsū drebošajam upurim. Tomēr šoreiz valdīja klusums, tad ieskanējās klusa ķiķināšana — pat nevarēja nojaust, no kurienes tā nāk, — tā kļuva skaļāka un drošāka, līdz pēdīgi nesavaldīgi smiekli viļņot viļņoja pret debesīm.
— Kas noticis? — šamanis iebļāvās.
— Ha, ha! — ļaudis smējās. — Tava burvestība nekur neder, Kloknoton!
— Tas taču visiem zināms, — Lalahs stostījās. — Astoņus garus mēnešus es biju tālu prom — kopā ar sivašiem roņu medībās — un mājās atgriezos tikai šodien, bet Ilūnijas segas tika nozagtas pirms manas pārnākšanas.
— Tas tiesa! — visi sauca vienā balsī. — Hūnijas segas tika nozagtas pirms viņa pārnākšanas.
— Un tu nekādu samaksu par savu buršanos nesaņemsi, jo tā nav neko vērta, — paziņoja Hūnija, kas jau bija pietraususies kājās un jutās aizskarta, ka viss izvērties tik smieklīgi.
Bet Kloknotons skatīja savā priekšā tikai Skundu seju ar tikko samanāmu, bālu smīniņu, saklausīja tikai klusu tālīna circeņa čirkstēšanu: «Es to dabūju no vīra, vārdā Lalahs, un es bieži esmu nodomājis,» — un vēclass="underline" «Gaiša ir diena, un tavas burvestības ir spēcīgas.»
Pagrūdis sāņus Hūniju, Kloknotons drāzās projām, un lokā stāvošie cilvēki instinktīvi padeva viņam ceļu. Simē no savas apgāztās laivas ķīļa raidīja šamanim pakaļ ņirgu saucienu, sievietes zvaigaja viņam tieši sejā, izsmiekla klaigas pavadīja katru viņa soli, bet šamanis nelikās gar to ne zinis, traukdamies tieši uz Skundu māju. Viņš lauzās gar durvīm, dauzīja tās ar dūrēm no visa spēka, izkliegdams neķītrus lāstus. Tomēr atbildes nebija, tikai pieklusuma mirkļos varēja saklausīt Skundu balsi dziedoši skandējam burvestību vārdus. Kloknotons ārdījās kā negudrs, bet, kad viņš grasījās durvis izgāzt ar milzīgu akmeni, kā vīri, tā sievas sāka draudīgi muldēt. Un Kloknotons atskārta, ka, zaudējis burvestības spēka oreolu un autoritāti, stāv viens pats svešu ļaužu vidū. Viņš ieraudzīja kādu vīru jau liecamies pēc akmens, tad vēl otru, un viņu sagrāba bailes.
— Neaizskar Skundu, viņš ir īsts burvis! — kāda sieviete izsaucās.
— Labāk vācies atpakaļ uz savu ciematu, — kāds vīrs draudīgi aizrādīja.
Kloknotons apcirtās un ļaudīm pa vidu devās lejup uz krastmalu; sirdī rūga sīvs niknums, bet galvā bija tikai apziņa, ka aizmugure nav aizsargāta. Tomēr neviens akmens netika sviests. Bērneļi kaitavādamies kumurojās viņam ap kājām, un gaiss skanēja vien no smiekliem un zobgalībām, bet tas tad arī bija viss. Taču brīvi uzelpot viņš jaudāja tikai tad, kad laiva bija jau krietnu gabalu ūdenī; nu Kloknotons, piecelies kājās, izgāza veltigu lāstu birumu pār ciematu un tā iemītniekiem, nepiemirsdams īpaši pieminēt Skundu, kas viņu bija tā iznerrojis.