Misters Skiners apgalvoja, ka pārcelties uz fermu viņi varot kaut tūdaļ pat. Dantongrīnā viņš tikai pa druskai nodarbojoties ar skrodera amatu.
— Nav jau nekāda tmalkā vieta, kā et biju do- mājit, un tat, ko te nopelnī, ir tīrait tīkumt, — viņš sacīja, — tā ka, ja jumt labpatīk, lai pārteļamiet tūlīt…
Jau pēc nedēļas misters un misis Skineri bija ierīkojušies fermā un namdaris — rokpelnis no Hiklij- bravas — rāvās vaiga sviedros, ierīkodams putnu dārzus un sprostus un laiku pa laikam uzsākdams pārrunas par misteru Bensingtonu.
— Vēl jau et viņu tikpat kā neetmu redējit, — sacīja misters Skiners. — Bet, tik nu var taprat, tāt vet nelga vien ir.
— Man rādās, va' tik šis nav druscīt ķerts, — teica namdaris no Hiklijbravas.
— Iedomājat lielt meitart putnu padarītanā, — sacīja misters Skiners. — Ak tu kungt tētīt! Domāt, ka priekt viņa nevient putnu pat nav redējit.
— Pats izskatās pēc slapjas vistas, — teica nam
daris no Hiklijbravas. — Un vēl brilles uz deguna uztupinājis.
Misters Skiners pienāca tuvāk galdniekam no Hiklijbravas, un viena acs skumīgi lūkojās tālumā uz miestiņu, bet otra ļauni iespīdējās, kad viņš noslēpumaini pačukstēja:
— Katru mīļu dieniņu, tatodīt, vajagot tāt mērīt, ko neteikti. Tkatītiet, vai aug pa ītam. Iedomājiet tik, ko? Katru mīļu dieniņu … katru mīļu dieniņu.
Un misters Skiners pielika plaukstu pie mutes, lai, kumpu mugurā uzmetis, gardi nosmietos, tikai skumjā acs nepiedalījās šais smieklos. Tad, nejuzdamies īsti pārliecināts, vai namdaris izpratis viņa vārdu jēgu, spalgā čukstā atkārtoja:
— Mērīt!
— Tas jau, sacīt, vēl dulnāks par iepriekšējo. Lai esmu nolādēts, ja tā nav, — secināja namdaris no Hiklijbravas.
II
Zinātniska eksperimentēšana ir pati garlaicīgākā nodarbošanās visā pasaulē (pavisam kas cits, protams, ir pārskati par šiem eksperimentiem «Filozofiskajos darbos»), un misteram Bensingtonam šķita, ka pirmos viņa sapņus par neaptveramajām nākotnes iespējām no cik necik taustāmām realitātes druskām šķir vesela mūžība. Darbus izmēģinājumu fermā viņš uzsāka oktobrī, bet pirmās panākumu pazīmes kļuva nomanāmas tikai maijā. Vispirms tika izmēģināts pirmais, otrais un trešais Hērakleoforbijas variants, taču pūles bija veltīgas; turklāt izmēģinājumu fermā rūpes sagādāja kā žurkas, tā Skineri. Vienīgā iespēja, kā piedabūt Skineru, lai viņš dara to, ko vēlēts darīt, bija viņu atlaist. Tādās reizēs vecais ar plaukstu paberzēja neskūto zodu, — lai gan Skiners nemūžam neskuvās, bārda viņam, kā par brīnumu, tomēr nekad neuzauga, — un, vienu aci pievērsis misteram Bensingtonam, bet ar otru raudzīdamies tam pāri tālumā, sacīja:
— Nē, nudie', ter, vit būt darīt, ja jūt to pa nopietnam …
Taču beidzot parādījās pirmie panākumi. Ziņu par tiem atnesa vēstule mistera Skinera vecišķajā, ķeburainajā rokrakstā.
«Pirmie cāļi izperēti,» rakstīja misters Skiners, «un man to paskats diez kā vis nepatīk. Dikti mudīgi aug un nepavisam nav tādi kā iepriekšējais perējums pirms Jūsu pēdējiem norādījumiem. Tie bija cāļi kā cāļi, miesās dūšīgi, ja vien kaķis nebūtu tos apēdis, bet šitie aug kā zvēri. Savu mūžu neesmu tādus ma- tījis. Un knābj kā negudri, kampj stilbā virs zābakiem, kā lai šos izmēri pēc jūsu norādījumiem. īsti milzeņi un rij arī kā milzeņi. Drīz vien mums pietrūks graudu, jo tādi rīmas nav pieredzēti. Trakāki par bentamvistām[2]. ja tāpat ies uz priekšu, liec šos vai izstādē, lai arīdzan aug pār mēru. Ne uz to pusi kā plīmutroki. Izgājušo nakti pārbijos līdz nāvei, domāju, šiem uzbrucis kaķis — pats savām acīm pa logu redzēju, kā tas ielien pa stiepļu apakšu. Kad izgāju ārā, cāļi visi nomodā un rij kā pie bada, bet no kaķa ne miņas. Pabēru graudus un jo cieši aizbultēju sprostu. Labprāt gribētu zināt, vai barošana jāturpina tāpat kā iepriekš. Barība, ko Jūs samaisījāt, bezmaz jau cauri, un pats es to negribu maisīt, ka neiznāk atkal tāpat kā ar to pudiņu. Vislabākie novēlējumi no mums abiem, paliekam cerībā uz Jūsu labvēlību,
augstcienībā zīmējos Jūsu Alfrēds iŅūtons Skiners.»
Vēstules beigās izteiktais mājiens attiecās uz piena pudiņu, kurā nejauši bija iekļuvis Hērakleoforbijas otrais variants, kas samaitāja abiem Skineriem māgu un gandrīz noveda tos kapā.
Taču misters Bensingtons, lasīdams starp rindām, pēc ātrās augšanas apraksta saprata, ka viņa ilgi kārotais mērķis vairs nav aiz kalniem. Nākamajā rītā viņš izkāpa no vilciena Eršotas stacijā, ceļasomā vezdams līdzi trīs aizzieģelētas skārda kārbas ar Dievu ēdienu, kura pietiktu visas Kentas grāfistes cāļiem.
Bija saulains, skaists rīts maija beigās, varžacis tobrīd nesāpēja, un misters Bensingtons nolēma cauri Hiklijbravai aizstaigāt uz fermu kājām. Līdz fermai nebija vairāk par trīsarpus jūdzēm, un ceļš veda cauri parkam un miestiņam, pēcāk pa zaļi noaugušu izcirtumu Hiklijbravas rezervātā. Pavasarīgā koku lapotne vizuļoja saulē, dzīvžogos ziedēja smiltenes un spulgnaglenes, mežs bija kā piesēts zilām hiacintēm un sārti violetām orhidejām; visapkārt pilnā sparā vīteroja putni — gan melnie un pelēkie strazdi, gan sarkankrūtīši un žubītes, gan visvisādi citi spārnotie dziedoņi, bet kādā parka stūrī jau lapas vaļā ritināja ērgļa paparde un līksmi lēkāja rūsgans briedis.
Misters Bensingtons pēkšņi juta atgriežamies senaizmirstu dzīvesprieku, — dižajam atklājumam pavērās spoža un līksma nākamība, un viņam šķita, ka pienākusi mūža laimīgākā diena. Un, kad misters Bensingtons aiz saules apspīdētā smilšu vaļņa priežu pavēnī ieraudzīja cāļus, kam tika izēdināts viņa gatavotais barības maisījums, — milzīgus un neveiklus, lielākus par jebkuru vistu, kas sen jau izperējusi pati savu cāļu saimi, — vēl pirmajām maigi dzeltenajām pūkām klātos cāļus (uz muguras tiem tikko parādījās pa brūnai spalviņai), viņš no tiesas saprata, ka pienākusi laimīgākā diena viņa mūžā.
Misters Skiners uzstāja, ka tūdaļ jāapskata putnu dārzs, bet, kad cāļi pāris reižu bija iecirtuši ar knābi pa izgriezumiem audekla kurpēs, misters Bensingtons neizcieta un vērošanu turpināja caur stiepļu sietu. Acis piemiedzis, viņš pieplaka pie sieta un nolūkojās ikvienā putnu kustībā tā, it kā savu mūžu nebūtu neviena cāļa redzējis.
— Kat tur vēl tanākt, kad idaugt lieli, — sacīja misters Skiners.
— Zirga augumā, — atbildēja misters Bensingtons.
— Jādomā gan, — piekrita misters Skiners.
•— No viena paša spārna pusdienu maltītei pietiks vairākiem cilvēkiem! — sacīja misters Bensingtons. — Varēs izcirst gabalus kā no liellopiem.
— Mūģam jau nu tik traki neaugt, — teica misters Skiners.
— Neaugs? — atsaucās misters Bensingtons.
— Nē, — sacīja misters Skiners. — Titen tādut et padītu. Tāk kā dulni, bet pēt tam tauri ir, kad et jumt taku. Tauri.
Mirkli iestājās klusums.
— Pareida koptana, — kautrīgi ierunājās misters Skiners.
Misters Bensingtons pēkšņi pablenza viņā caur acenēm.
— Mēt jau agrāk tādut etam idaudējuķi, — mazliet aizrāvies sacīja misters Skiners, un viņa veselā acs dievbijīgi pievērsās debesīm, — mēt abi ar dīvet- biedri.
Misters Bensingtons kā parasti apstaigāja visu fermu, bet tad steigšus atgriezās pie jaunā putnu dārza. Patiesību sakot, panākumi rādījās lielāki, nekā viņš bija iedrošinājies cerēt. Zinātniskie pētījumi virzās uz priekšu tik lēni, un to ceļi ir gaužām līkumoti; sākumā viss liekas daudzsološs, bet, kamēr izdodas gūt panākumus praksē, allaž vajadzīgas gadiem ilgas pūles un sarežģīti izgudrojumi, bet te … te nav pagājis pat ne gads kopš izmēģinājumu sākuma, un Dievu ēdiens jau rokā! Tas likās pārāk skaisti — pārāk skaisti, nudien. Viņam nebūs lemtas mūžīgās cerības — zinātniskās iztēles pastāvīgās pavadones! Tā misteram Bensingtonam vismaz tobrīd šķita. Viņš atgriezās pie putnu dārza un, acis neno- laizdams, atkal lūkojās savos milzu cāļos.