— Kas tas ir — skaitās? Kam tad tā skaitās?
— Pie mums tas tā skaitās. Pie meistariem. Jūs, piemēram, esat izskatīgs vīrs, pagarāka auguma, kaut arī pavājš. Ja jūs, lai dievs nedod, nomirtu, tad skaitītos, ka esat karoti nolicis. Bet, ja nu kāds no tirgotājiem, no bijušās kupču ģildes, nomirtu, tas tātad būtu aizgājis uz mūžīgu dzīvošanu. Turpretim, ja kāds dienesta pakāpē zemāks, piemēram, sētnieks vai arīdzan kāds no zemniekiem, tad par tādu saka: izlaidis garu vai atstiepis kājas. Bet, ja mirst visu varenie, dzelzceļa konduktori vai kāds no priekšniecības, tad skaitās, ka aizgājis uz mūža māju. Tā arī par viņiem saka: «Bet mūsējais, vai esat dzirdējuši, aizgājis uz mūža māju.»
Satriekts no šāda dīvaina cilvēku nāves klasificējuma, Ipolits Matvejevičs jautāja:
— Nu, bet, kad tu pats nomirsi, kā par tevi meistari sacīs?
— Es esmu mazs cilvēciņš. Teiks: «Bezenčuks nostirinājis kājas.» Un vairāk neko neteiks.
Un nopietni piebilda:
— Man aiziet uz mūža māju vai nolikt karoti nav iespējams: miesas būve par sīku .. . Bet kā tad paliek ar zārku, Vorobjaņinova kungs? Vai tiešām pavēlēsiet taisīt bez bārkstīm un glazē- juma?
Taču Ipolits Matvejevičs, atkal iegrimis savos žilbinošajos sapņos, neatbildēja nekā un devās uz priekšu. Bezenčuks, sekodams viņam, uz pirkstiem kaut ko rēķināja un pa paradumam pie sevis murmināja.
Mēness jau sen bija nozudis. Bija auksts kā ziemā. Peļķes atkal pārklāja ledus, trausls kā vafele. Biedra Gubernska vārdā nosauktajā ielā, kur iznāca abi ceļa biedri, vējš spēkojās ar izkārtnēm. No Staropanska laukuma puses rībēdams un žvadzēdams izbrauca ugunsdzēsēju pajūgs ar izkāmējušiem zirgiem.
Ugunsdzēsēji, pārkāruši savas buraudekla biksēs tērptās kājas par pajūga maļam, šūpoja kaskotas galvas un tīšam pretīgas balsīs dziedāja:
Mūsu brandmeisteram slava,
Mūsu dārgajam biedram Pumpim sla-ava!…
— Brandmeistara dēla Kojkas kāzās uzdzīvojuši, — Bezenčuks vienaldzīgi sacīja un pakasīja zem kažoka krūtis. Vai tad patiešām bez glazējuma un bez visa kā taisīt?
Tieši šai brīdī Ipolits Matvejevičs jau visu bija izlēmis. «Braukšu,» viņš nolēma, «atradīšu. Un tad paskatīsimies.» Un sapņos par briljantiem pat nelaiķe sievasmāte viņam likās tīkamāka, nekā bija īstenībā. Viņš pagriezās pret Bezenčuku:
— Velns ar tevi! Taisi arī! Glazētu! Ar bārkstīm!
III nodala GRĒCINIEKA SPOGULIS
Pieņēmis mirstošās Klaudijas Ivanovnas grēksūdzi, Frola un Laura baznīcas garīdznieks svētais tēvs Fjodors Vostrikovs iznāca no Vorobjaņinova mājas galīgi apjucis un visu ceļu līdz savai mājai nogāja, izklaidīgi raudzīdamies apkārt un mulsi smaidīdams. Ceļa beigu posmā viņa izklaidība bija sasniegusi tādu pakāpi, ka viņš, cik tur trūka, būtu pakļuvis zem apriņķa izpildkomitejas automobiļa GOS Nr. 1. Izkūlies no mēļās miglas, kuru bija uzlaidusi ellišķīgā mašīna, svētais tēvs Vostrikovs pilnīgi zaudēja pašsavaldīšanos un, neraugoties uz cienījamo amatu un gadu nastu, atlikušo ceļa gabalu noskrēja frivolos pusaulekšos.
Cienīgmāte Katrina Aleksandrovna klāja vakariņu galdu. Dienās, kad nebija vakara dievkalpojuma, svētais tēvs Fjodors mīlēja agri vakariņot. Bet tagad, noņēmis platmali un silto, vatēto talaru, svētais tēvs ātri iespruka guļamistabā, cienīgmātei par izbrīnu tur ieslēdzās un klusinātā balsī sāka vilkt «Svētīgam būt».
Cienīgmāte atsēdās uz krēsla un bikli čukstēja:
— Atkal kaut ko uzsācis . ..
Svētā tēva Fjodora trauksmainā dvēsele nepazina miera. Nekad tā nezināja miera. Ne toreiz, kad viņš bija garīgās skolas audzēknis, ne arī toreiz, kad jau bija ūsains seminārists Fjodors Ivaničs. Pārgājis no seminārā uz universitāti un nomācījies juridiskajā fakultatē trīs gadus, Vostrikovs 1915. gadā nobijās no iespejamas mobilizācijas un atkal pievērsās garīdzniecībai. Sākumā viņu ieveda diakonu kārtā, bet pēc tam iesvētīja garīdznieka amatā un nozīmēja darbā apriņķa pilsētā N. Un vienmēr visos garīgās un civilās karjeras etapos svētais tēvs Fjodors bija un palika ierāvējs.
Svētais tēvs Vostrikovs sapņoja par savu privātu sveču fabriku. Viņam acu priekšā rēgojās fabrikas ruļļi, uz kuriem tinās resnas vaska virves; un tas tik ļoti plosīja viņa dvēseli, ka svētais tēvs Fjodors izgudroja dažādus projektus, kurus realizējot vajadzētu iegūt pamata un apgrozības kapitalu, lai nopirktu Samarā jau sen noskatītu fabriciņu.
Idejas svētajam tēvam Fjodoram iešāvās prātā pilnīgi negaidīti, un viņš tūlīt ķērās pie darba. Svētais tēvs Fjodors uzsāka vārīt raibās veļas ziepes; savārīja tās pudiem, bet ziepes, kaut gan saturēja milzīgu tauku procentu, neputoja un pie tam vel maksāja trīsreiz dārgāk nekā «Arkla un āmura» ražotās. Ziepes pēc tam ilgi mirka un trūdēja priekšnamā, un Katerina Aleksandrovna, tām garām iedama, reizēm pat apraudājās. Bet vēl pēc kāda laika ziepes izmeta atkritumu bedrē.
Izlasījis kādā lopkopības žurnālā, ka trušu gaļa esot tikpat maiga kā cālim, ka tie ātri vairojoties un trušu audzēšana rūpīgam saimniekam varot dot krietnu peļņu, svētais tēvs Fjodors nekavējoties iegādājās pusduci vaislinieku, un jau pēc diviem mēnešiem suns Nerka, izbijies no garausaino radījumu pulkiem, kuri piepildīja visu sētu un māju, nezin kur aizmuka. Nolādētie N._pilsētas iedzīvotāji izrādījās ārkārtīgi konservativi un vienprātīgi nepirka Vostrikova trušus. Tad svētais tēvs, aprunājies ar savu cienīto, nolēma kuplināt pats savu ēdienkarti ar trušu gaļu, kas garšojot labāk pat par cāļu gaļu. No trušu gaļas gatavoja cepešus, siteņus, ātros klopšus; vārīja trušu zupu, pasniedza vakariņās aukstā veidā un sacepa kuličos. Tas viss neka nelīdzeja. Svētais tēvs Fjodors aprēķināja, ka, ēdot vienīgi trušu gaļu,_ ģimene mēnesī var patērēt ne vairāk par četrdesmit dzīvniekiem, kamēr ikmēneša pieaugums ir deviņdesmit gabalu, pie kam šis skaits ar katru mēnesi pieaugs ģeometriskā progresijā.