Ostaps sarauca pieri.
Viņam nepatika, ka prese saceļ troksni ap viņa vārdu.
— Ko jūs melšat? Kādā avīzē?
Ipolits Matvejevičs svinīgi izpleta avīzi «Darbgalds».
— Lūk, šeit. Nodaļā «Dienas raibumi».
Ostaps mazliet nomierinājās, jo baidījās tikai no tādiem rakstiem, ko ievietoja atmaskojošajās nodaļās: «Mūsu dzelonis» un «Ļaundarus — pie tiesas».
Un patiešam nodaļa «Dienas raibumi» nonparela burtiem bija iespiests:
P A KĻUVA ZEM ZIRGA
Vakar Sverdlova laukumā pakļuva zem ormaņa zirga Nr.
8974 pils. O. Benders. Cietušais tika cauri ar vieglām izbailēm.
— Ormanis tika cauri ar vieglām izbailēm, nevis es, — īgni piezīmēja O. Benders. — Idioti! Raksta, raksta — un paši nezina, ko raksta. Ak! Tas ir «Darbgalds». Ļoti ļoti patīkami. Vai jūs zināt, Vorobjaņinov, ka šo rakstu varbūt ir rakstījuši, sēdēdami uz mūsu krēsla? Amizants gadījums!
Lielais kombinators kļuva domīgs.
Iemesls redakcijas apmeklēšanai bija atrasts.
Uzzinājis no sekretārā, ka visas istabas pa labi un pa kreisi līdz pašam gaiteņa galam ir redakcijas telpas, Ostaps sataisīja glupu ģīmi un uzsāka redakcijas telpu apskati: viņam vajadzēja uzzināt, kādā istabā atrodas krēsls.
Viņš ielīda vietējās komitejas telpās, kur jau sparīgi noritēja jauno automobilistu sēde, bet, uzreiz pamanījis, ka krēsla tur nav, pārceļoja uz blakus telpām. Kantorī viņš izlikās, ka gaida rezolūciju, strādnieku korespondentu nodaļā vaicāja, kur šeit saskaņā ar sludinājumu pārdod inakulaturu; sekretariātā noskaidroja abonēšanas noteikumus, bet feļetonistu istabā jautāja, kur pieņem sludinājumus par dokumentu nozaudēšanu.
Tā viņš nokļuva līdz redaktoram, kas, sēdēdams uz koncesijas krēsla, skaļi runāja pa telefonu, pie auss piespiedis klausuli.
Ostapam bija nepieciešams laiks, lai vērīgi izpētītu apvidu.
— Jūsu avīzē, biedri redaktor, par mani sarakstīti pedējie meli, — Benders sacīja.
— Kas par meliem? — jautāja redaktors.
Ostaps ilgi locīja vaļā «Darbgalda» eksemplāru. Atskatījies uz durvīm, viņš tanīs pamanīja amerikaņu atslēgu. Ja durvīs izgrieztu nelielu stikla gabaliņu, tad viegli varētu iebāzt roku un attaisīt atslēgu 110 iekšpuses.
Redaktors izlasīja Ostapa parādīto rakstu.
— Kur tad jūs, biedri, šeit saskatāt apmelojumu?
— Kā nu ne! Bet šis teiciens:
Cietušais tika cauri ar vieglām izbailēm.
— Nesaprotu.
Ostaps mīlīgi raudzījās uz redaktoru un krēslu.
— Es lai nobītos no kaut kāda ormaņa! Visas pasaules priekšā esat mani apkaunojuši — vajag dot atsaukumu.
— Ziniet ko, pilsoni, — redaktors sacīja, — neviens jūs nav apkaunojis, un par tādiem sīkumiem mēs atsaukumus nedodam.
— Nu vienalga, es to tā neatstāšu, — Ostaps teica, iziedams no kabineta.
Viņš jau bija paguvis apskatīt visu nepieciešamo.
XXVII n o d a Ļ a BRĪNIŠĶĪGAIS IEPRIEKŠĒJAS IZMEKLĒŠANAS GROZIŅŠ
Stargorodas efemerā «Zobens un spīļarkls» noda|a reizē ar «Atrsaiņotāja» malačiem nostājās milzīgi garā rindā pie «Maizes izstrādājumu» miltu stenda.
Garāmgājēji apstājās.
— Pēc kā stāv rinda? — jautāja pilsoņi.
Apnicīgās rindās pie veikaliem aizvien atradīsies kāds cilvēks, kura daiļrunība ir jo lielāka, jo tālāk viņš stāv no veikala durvīm. Bet tālāk par visiem stāvēja Poļesovs.
— Nu tad gan esam nodzīvojušies, — teica brandmeistars, — drīz visi no lopu raušiem vien pārtiksim. Pat deviņpadsmitajā gadā bija labāk. Miltu pilsētā pietiks tikai četrām dienām.
Pilsoņi neticīgi skrullēja ūsas, strīdējās ar Poļesovu un atsaucās uz «Stargorodas Pravdu».
Tikpat viegli, kā divreiz divi ir četri, pierādījuši Poļesovam, ka miltu pilsētā, cik uziet, un ka nav ko celt paniku, pilsoņi skrēja uz mājām, paņēma visu naudu un pievienojās miltu rindai.
«Atrsaiņotāja» malači, izpirkuši stendā visus miltus, pārgāja pie pārtikas precēm un izveidoja tur tējas un cukura rindu.
Triju dienu laikā Stargorodā iestājās pārtikas un rūpniecības preču krize. Kooperācijas un valsts tirdzniecības pārstāvji ierosināja līdz pārtikas sūtījumu saņemšanai, kas jau atradās ceļā, ierobežot preču daudzumu un vienam pircējam pārdot ne vairāk kā mārciņu cukura un piecas mārciņas miltu.
Otrā dienā jau bija izgudrota pretinde.
Pirmais cukura rindā stāvēja Aļchens. Aiz viņa — tā sieva Sašchena, Paša Emiljevičs, četri Jakovļeviči un visas piecpadsmit apgādājamās vecenītes tualdenora tērpos.
Izsūknējis no Stargiko veikala puspudu cukura, Aļchens veda
savu rindu pie nākošā kooperatīva, pa ceļam sunīdams Pašu Emil- jeviču, kas jau bija paspējis aprīt viņam izsniegto mārciņu smalkā cukura. Paša uzbēra cukura kaudzīti uz delnas un meta iekšā savā platajā rīklē. Aļchens rosījās visu dienu. Lai samazinātu nožu- vuma un nobiruma tiesu, viņš izņēma Pašu Emiljeviču no rindas un iekārtoja viņu pie iepirkumu nogādāšanas tirgū. Tur Aļchens bikli nodarbojās ar samangotā cukura, miltu, tējas un markizeta atkalpārdošanu privattirgotājiem.
Poļesovs rindās stāvēja galvenokārt aiz principa. Naudas viņam nebija, un viņš tā kā tā nekā nevarēja nopirkt. Viņš klīda no vienas rindas uz otru, ieklausījās sarunās, izmeta dzēlīgas piezīmes, noslēpumaini savilka uzacis un pareģoja nākotni. Sekas šiem pareģojumiem bija tādas, ka pilsētu pārplūdināja baumas par kaut kādas pagrīdes organizācijās atbraukšanu no Žobenājiem un Spīļāriem.
Gubernators Djadjevs vienā dienā nopelnīja desmit tūkstošus. Cik daudz nopelnīja biržas komitejas priekšsēdētājs Kisļarskis, to nezināja pat viņa sieva.
Doma par to, ka viņš pieder pie slepenās biedrības, Kisļarskim nedeva miera. Pilsētā klīstošās baumas viņu galīgi nobiedēja. Pārlaidis bezmiega nakti, biržas komitejas priekšsēdētājs nāca pie domām, ka tikai vaļsirdīga atzīšanās var mazināt viņa sodu.