— Klausies, Henrieta, — viņš sacīja sievai, — ir laiks aiznest manufakturu pie svaiņa.
— Un kas tad ir, vai tevi var saņemt ciet? — jautāja Henrieta Kisļarska.
— Var gan. Ja valstī nav tirdzniecības brīvības, tad taču jāpienāk tādam brīdim, kad mani iesēdinās?
— Ko tad lai es daru, sagatavot tev veļu? Ir gan man posta liktenis! Mūžīgi gādāt pienesumus. Un kāpēc tu negribi kļūt par padomju kalpotāju? Svainis taču iestājies arodbiedrība, un kas viņam vainas! Bet šim noteikti jābūt sarkanajam tirgonim!
Henrieta nezināja, ka liktenis viņas vīru paaugstinājis par biržas komitejas priekšsēdētāju. Tāpēc tai sirds bija mierīga.
— Varbūt es vairs šonakt neatgriežos, — Kisļarskis sacīja, — tad tu rītā nāc ar pienesumu. Tikai, lūdzu, nenes vareņikus. Kas par patiku ēst aukstus vareņikus?
— Varbūl tu paņemsi sev līdzi primusu?
— Tā jau tev atļaus kamerā turēt primusu! Padod manu grozu!
Kisļarskim bija īpašs iepriekšējas izmeklēšanas grozs. Tas bija speciāli pagatavots un visai universāls grozs. Pilnīgi izvērsts tas kļuva par gultu, pusizvērsts — par galdiņu; bez tam tas aizstāja skapi: tur bija plauktiņi, āķīši un atvilktnes. Sieva universālajā grozā ielika aukstas vakariņas un tīru veļu.
— Mani nevajag pavadit, — sacīja dzīvē daudz pieredzējušais vīrs. — Ja atnāks Rubens pēc naudas, saki, ka naudas nav. Uz redzēšanos! Rubens var pagaidīt.
Un Kisļarskis cienīgi izgāja uz ielas, aiz roktura nesdams iepriekšējās izmeklēšanas grozu.
— Uz kurieni jūs dosieties, pilsoni Kisļarski? — uzsauca Poļesovs.
Viņš stāvēja pie telegrāfā staba un klaigāja, mudinādams sakaru dienesta strādnieku, kas, ar dzelzs nagiem ķerdamies stabā, rāpās pie izolatoriem.
— Eju atzīties, — atbildēja Kisļarskis.
— Kādā grēkā?
— Zobenā un spīļarklā.
Viktors Michailovičs zaudēja valodu. Bet Kisļarskis, izgāzis savu olveidīgo vēderiņu, apjoztu ar platu vasarnieka jostu, kurai bija piešūta pulksteņkabatiņa, lēnām devās uz guberņas proku- raturu.
Viktors Michailovičs sasita spārnus un aizlidoja pie Djadjeva.
— Kisļarskis ir provokators! •— kliedza brandmeistars. — Nupat aizgāja denuncēt. Viņš vēl ir redzams.
— Kā? Un arī grozs viņam līdzi? — šausminājās Stargorodas gubernators.
— Jā.
Djadjevs noskūpstīja sievu, uzsauca, ja atnakšot Rubens, naudu viņam lai nedodot, un pa galvu pa kaklu izskrēja uz ielas. Viktors Michailovičs pagorījās, pakladzināja kā vista, kas olu izdējusi, un aizskrēja pie Vlada un Nikeša.
Pa to laiku pilsonis Kisļarskis lēnā pastaigas solī tuvojās guberņas prokuratūrai. Ceļā viņš satika Rubeņu un ilgi ar viņu runājās.
— Bet kā tad būs ar naudu? — Rubens jautāja.
— Pēc naudas aizejiet pie sievas.
— Bet kāpēc jūs ar grozu? — aizdomīgi painteresējās Rubens.
— Eju uz pirti.
— Nu tad vēlu jums labi nopērties.
Kisļarskis iegāja patērētāju biedrības konditorejā, bijušajā
«Bonbons de Varsovie», izdzēra glāzi kafijas un apēda vienu pīrādziņu. Bija laiks doties grēkos atzīties. Biržas komitejas priekšsēdētājs pārkāpa guberņas prokuratūras pieņemamās telpas slieksni. Tur neviena nebija. Kisļarskis piegāja pie durvīm ar uzrakstu «Guberņas prokurors» un viegli pieklauvēja.
— Iekšā! — atbildēja Kisļarskim labi pazīstama balss.
Kisļarskis iegāja un pārsteigts apstājās. Viņa olveidīgais vēderiņš uzreiz saruka un sakrunkojās kā datele. Tas, ko viņš ieraudzīja, bija kaut kas pilnīgi negaidīts.
Rakstāmgaldu, aiz kura sēdēja prokurors, ielenca varenās «Zobens un spījarkls» organizācijās biedri. Spriežot pēc žestiem un raudulīgām balsīm, tie bija atzinušies visos savos grēkos.
— Te viņš ir, — iesaucās Djadjevs, — pats galvenais oktobrists!
— Pirmkārt, — Kisļarskis sacīja, nolikdams uz grīdas savu grozu un tuvodamies galdam, — pirmkārt, es neesmu oktobrists, otrkārt, — es vienmēr esmu simpatizējis padomju varai, un, treškārt, galvenais vaininieks esmu nevis es, bet biedrs Carušņikovs, kura adrese …
— Sarkanarmijas! — iekliedzās Djadjevs.
— Numur trīs! -— korī pavēstīja Vlads un Nikešs.
— Sētā un pa kreisi, — papildināja Viktors Michailovičs, — es varu parādīt.
Pēc divdesmit minūtēm atveda Carušņikovu, kas vispirms deklarējama nevienu no kabinetā esošajiem nekad savā mūžā neesot redzējis. Un tūdaļ, pat elpu neatņēmis, viņš denuncēja Helenu Staņislavovnu.
Tikai kamerā, pārmainījis veļu un izstiepies uz sava groza, biržas komitejas priekšsēdētājs jutās atvieglots un mierīgs.
Gricacujeva-Bendera kundze krizes laikā bija paguvusi nodrošināt savu bodeli ar pārtikas produktiem un rūpniecības precēm vismaz uz četriem mēnešiem. Nomierinājusies viņa atkal sāka skumt pēc sava jaunā laulātā drauga, kas svīda Tautas Komisāru Mazās Padomes sēdēs. Zīlnieces apmeklēšana nedeva nekādu mierinājumu.
Helena Staņislavovna, uztraukusies par visa Stargorodas areopaga nozušanu, lika kārtis neciešami nevīžīgi. Kārtis rādīja te pasaules bojā eju, te algas palielināšanu, te tikšanos ar vīru kroņa mājā kāda nelabvēlīga cilvēka — pīķa kunga — klātbūtnē.
Jā, un arī pati zīlēšana beidzās ļoti dīvaini. Atnāca aģenti — pīķa kungi — un aizveda pareģotāju uz kroņa māju pie prokurora.
Palikusi vienatne ar papagaili, atraitne apjukumā jau taisījās iet prom, kad pēkšņi papagailis iecirta ar knābi pa būri un pirmoreiz mūža saka runāt cilvēka balsī.
— Tik tālu nonākuši, — viņš sardoniski sacīja, apsedza galvu ar spārnu un izrāva no azotes vienu spalvu.
Gricacujeva-Bendera kundze, šausmu pārņemta, metās uz durvīm.
Viņu pavadīja kvēla, juceklīga runa. Senatnīgo putnu tik ļoti bija satraucis aģentu apciemojums un saimnieces aizvešana uz kroņa māju, ka tas sāka izkliegt visus viņam zināmos vārdus. Vislielāko vietu viņa repertuārā ieņēma Viktors Michailovičs Poļesovs.