Ostaps nedzirdēja atraitnes dūdošanu. Viņš kasīja muguru un noraizējies grozīja galvu. Vēl mirklis — un viņš būtu pazudis pagriezienā.
Iestenēdamās: «Biedri Bender!» — nabaga laulātā draudzene ņēmās spēcīgi bungot pa stiklu. Lielais kombinators atskatījās.
— Ahā, — viņš sacīja, redzēdams, ka viņus šķir noslēgtas durvis, — jūs arī esat šeit?
— Seit, šeit, — atraitne priecīgi sauca.
— Apkamp taču mani, mana laime, mēs tik ļoti sen neesam redzējušies, — aicināja techniskais direktors.
Atraitne saknosījās. Viņa lēkāja aiz durvīm kā ķivulis būrītī. Naktī apklusušie lindraki atkal sāka grabēt. Ostaps ieplēta rokas.
— Mana vistiņa, nu kāpēc tu nenāc? Tavs Klusā okeana gailītis tik ļoti noguris Mazās Tautas Komisāru Padomes sēdēs.
Atraitnei trūka fantazijas.
— Susliciņ, — viņa sacīja jau piekto reizi. — Atveriet man durvis, biedri Bender!
— Rāmāk, meitenīt! Sievieti daiļo pieticība. Kādēļ tā lēkāt?
Atraitne bezgala cieta.
— Nu kāpēc jūs mokāties? — Ostaps jautāja. — Kas jūs traucē dzīvot?
— Pats aizbrauca, un pats vēl prasa!
Un atraitne sāka raudāt.
— Noslaukiet savas actiņas, pilsone. Katra jūsu asariņa ir molekula kosmosā.
— Bet es gaidīju, gaidīju, tirdzniecību pārtraucu. Atbraucu pie jums, biedri Bender . ..
— Nu, un kā jums tagad labi klājas kāpnēs? Caurvējš nevelk?
Atraitne lēnām sāka iekarst kā liels klostera patvāris. — Laulības pārkāpējs! — viņa drebēdama izdvesa. Ostapam vēl bija mazliet brīva laika. Viņš sita knipjus un, ritmiski līgodamies, klusi nodziedāja:
Jā, meiču sirsniņās, Tur mājo velnēns mazs — Bēgt vari nezin kur. Tas tevi nagos tur. Jā, jā. šīs sievietes, Sīs velna sievietes — Pats sātans par prieku sev Radījis ir tās.
— Kaut tu izputētu! — atraitne novēlēja, kad deja bija beigusies. — Vīra dāvāto rokas sprādzi nozagi. Un kāpēc tu paņēmi krēslu?
— Jūs, liekas, sākat aizskart konkrētas personības? — Ostaps salti piezīmēja.
— Nozagi, nozagi! — atraitne kala vienu un to pašu.
— Ziniet ko, meitenīt: par visām reizēm lieciet aiz auss, ka Ostaps Benders nekad nekā nav zadzis.
— Bet kas paņēma tējas sietiņu?
— Ak tējas sietiņu! No jūsu grūti realizējamā fonda? Un to jūs uzskatāt par zādzību? Tādā gadījumā mums ir diametrali pretēji uzskati par dzīvi.
— Nočiepi gan, — atraitne dūdoja.
— Tātad, ja jauns, veselīgs cilvēks ir aizņēmies no provinces vecmāmiņas sliktās veselības dēļ viņai nevajadzīgu virtuves piederumu, tad tas nozīmē, ka viņš ir zaglis? Vai tā lai jūs saprot?
— Zaglis, zaglis!
— Tādā gadījumā mums vajadzēs šķirties. Es piekrītu laulības šķiršanai.
Atraitne gāzās virsū durvīm. Nodrebēja stikli.
Ostaps saprata, ka laiks pazust.
— Nav laika sabučoties, — viņš sacīja, — ardievu, mīļotā! Mēs pabraucām viens otram garām kā kuģi jūrā.
— Palīgā! — atraitne iebrēcās.
Bet Ostaps jau bija gaiteņa galā. Viņš uzkāpa uz palodzes, smagi nolēca uz mitrās, nakti salijušās zemes un pazuda mirgojošajos filkulturiešu dārzos.
Atraitnes kliedzienu pamodināts, atnāca sargs. Viņš izlaida cietumnieci, piedraudēdams uzlikt sodu.
XXIX nodaļa «GAVRILIADES» AUTORS
Kad Gricacujeva kundze atstāja neviesmīlīgo kancelejas nometni, uz Tautību namu jau plūda visvienkāršāko rangu kalpotāji: kurjeri, ienākošo un izejošo rakstu kārtotājas jaunkundzītes, maiņas telefonistes, rēķinvežu jauneklīgie palīgi un izpalīgi pusaudži.
Reizē ar viņiem gāja Ņikifors Luņķis, ļoti jauns cilvēks ar auna frizuru un uzmācīgu skatienu.
Nejēgas, tiepšas un tie, kas Tautību namu apmeklēja pirmo reizi, gāja pa galveno ieeju. Ņikifors Luņķis iekļuva namā caur ambulanci. Tautību namā viņš bija savs cilvēks un zināja vistuvākos ceļus uz oāzēm, kur resoru žurnālu plato lapu ēnā burbuļoja dzidrie honorārā avoti.
Vispirms Ņikifors Luņķis devās uz bufeti. Niķelētā kase nospēlēja matčišu un izmeta trīs čekus. Noplēsis glāzei papīru, ar ko tā bija pārsegta, Ņikifors apēda karsti raudzētu pienu, pēc tam puķu dobītei līdzīgu krēma kūku. To visu noskaloja ar tēju. Tad Luņķis nesteigdamies apstaigāja savus īpašumus.
Pirmo viņš apmeklēja mednieku mēnešraksta «Gerasims un Mumu» redakciju. Biedrs Naperņikovs vēl nebija ieradies, un Ņikifors Luņķis devās uz «Higroskopisko vēstnesi», farmacijas darbinieku ruporu, kuru viņi izdeva katru nedēļu, lai uzturētu sakarus ar ārpasauli.
— Labrīt, — Ņikifors sacīja. — Es uzrakstīju lieliskus dzejoļus.
— Par ko? — jautaja literārās lappuses vadītajs. — Par kādu tematu? Jūs taču zināt, Trubecki, ka mēs savā žurnālā …
Vadītājs pakustināja pirkstus, lai precizāk izteiktu «Higro- skopiskā vēstneša» būtību.
Trubeckis-Luņķis paskatījās uz savām baltajām nātna biksēm, izrieza krūtis un melodiskā balsī sacīja:
— «Balade par gangrenu».
— Tas ir interesanti, — piezīmēja higroskopiskā persona. — Jau sen laiks populārā veidā izskaidrot profilakses idejas.
Luņķis nekavējoties nodeklamēja:
Gavrilu moka gangrena, Gavrila ar to sasirga …
Tālāk tādā pašā bravurīgā četrpēdu jambā viņš stāstīja par Gavrilu, kas savas tumsonības dēļ nav laikā aizgājis uz aptieku un nomiris tikai tālab, ka netika noziedis brūcīti ar jodu.
— Jums ir panākumi, Trubecki, — redaktors piekrita, — tikai gribētos vēl vairāk . . . Jūs saprotat?
Viņš pakustināja pirkstus, bet drausmīgo baladi tomēr paņēma, apsolīdams samaksāt otrdien.
Žurnālā «Morzista ikdiena» Luņķi sagaidīja viesmīlīgi.