Precinieki bija ļoti komiski, it sevišķi Olkultenis. Viņa vietā uz skatuves pannā iznesa lielu olu kulteni. Jūrniekam bija piestiprināts masts ar burām.
Veltīgi tirgonis Starikovs kliedza, ka viņu žņaudzot patents un nolīdzināšanas nodoklis. Viņš Agafjai Tichonovnai nepatika. Agafja apprecējās ar Stepanu. Abi tūlīt ņēmās notiesāt olu kulteni, ko viņiem pasniedza par sulaini pārvērties Podkoļesins. Koč- karevs ar Teklu nodziedāja kuplejas par Cemberlenu un par alimentiem, ko britu ministrs piedzen no Vācijas. Uz Esmarcha krūzēm nospēlēja noslēguma maršu. Un priekškars, gaisu saviļņodams, aizvērās.
— Es ar izrādi esmu apmierināts, — Ostaps sacīja, — krēsli ir veseli. Bet mēs nedrīkstam kavēties. Ja Agafja Tichonovna katru dienu uz viņiem lēkās, tiem nebūs ilgs mūžs.
Jauni cilvēki modernās žaketēs grūstīdamies un smiedamies iedziļinājās rekvizitu un skaņu noformējuma niansēs.
— Nu, — Ostaps sacīja, — jums, Kisīt, laiks doties uz čuču muižu. Rīt no rīta jāstājas biļešu rindā. Teātris pulksten septiņos vakarā izbrauc ar ātro vilcienu uz Ņižņiju. Tātad jūs ņemat divas sēdvietas kopējā vagonā līdz Ņižņijai, Kurskas stacijā. Nav liela nelaime, pasēdēsim. Tikai viena nakts.
Otrā dienā viss Kolumba teātris sēdēja Kurskas stacijas bufetē. Simbijevičs-Sindijevičs, darījis visu iespējamo, lai dekorācijās un rekviziti tiktu nosūtīti ar šo pašu vilcienu, sēdēja pie galdiņa un mielojās. Saslapinājis ūsas alū, viņš satraukti jautāja montierim:
— Kā tu domā, vai hidrauliskā spiede ceļā nesalūzis?
— Taisni nelaime ar to spiedi, — Mečņikovs atbildēja, — tā mums vajadzīga tikai piecas minūtes, bet jāvadā līdzi visu vasaru.
— Bet vai tad ar «laikmetu prožektoru» lugā «Ideoloģijas pul- verītis» tev bija vieglāk?
— Protams, ka vieglāk. Prožektors, lai gan bija lielāks, toties ne tik trausls.
Pie blakus galdiņa sēdēja Agafja Tichonovna, jauna meitene ar spēcīgām un slaikām kājām. Ap viņu lidinājās teatralās skaņas — Galkins, Palkins, Malkins, Calkins un Zalkinds.
— Jūs vakar nepieskaņojāt takti manam solim, — sūdzējās Agafja Tichonovna, — tā es varu vēl nokrist.
Teatralās skaņas klaigāja:
— Ko lai dara! Divas krūzes saplīsa!
— Kur tu tagad rausi ārzemju Esmarcha krūzi? — kliedza Galkins.
— Ieejiet valsts medicinas veikalos. Ne tikai Esmarcha krūzes nav, pat termometru nevar nopirkt! — atbalstīja Palkins. _
— Vai tad jūs uz termometriem arī spēlējat? — šausminājās meitene.
— Uz termometriem mēs nespēlējam, — piezīmēja Zalkinds, — bet šo pašu nolādēto krūžu dēļ var vai slims palikt — gadās, ka jāmērī temperatūra.
Uzveduma autors un galvenais režisors Nik. Sestrins ar sievu pastaigājās pa peronu. Podkoļesins ar Kočkarevu bija jemetuši pa trim glāzītēm un tagad, cenzdamies viens otru pārspēt, lakstojas ap Zoržetu Tiraspoļskichu.
Koncesionari, ieradušies divas stundas pirms vilciena atiešanas, jau piekto reizi gāja apkārt stacijas skvēram.
Ipolitam Matvejevičam reiba galva. Krēslu medībās bija iestājies izšķirošs brīdis. Pār sakarsēto bruģi stiepās garas ēnas. Uz valgajām, sasvīdušajām sejām gūlās putekļi. Piebrauca vieglie pajūgi. Oda pēc benzina. īrētās mašīnas izsēdināja pasažierus.
Tos sagaidīt izskrēja Jermaki Timofejeviči, viņi aiznesa čemoda» nus, saulē mirdzēja viņu ovālie numuriņi. Cilvēkus savā varā bija sagrābusi tālo ceļojumu mūza.
— Nu, iesim ari mēs, — Ostaps sacīja.
Ipolits Matvejevičs padevīgi piekrita. Te viņš aci pret aci saskrējās ar zārku meistaru Bezenčuku.
— Bezenčuk! — viņš iesaucās galīgi izbrīnījies. — Kā tu te nokļuvi?
Bezenčuks noņēma cepuri un priekā apstulba.
— Vorobjaņinova kungs! — viņš kliedza. — Lai godināts dārgais viesis!
— Nu, kā veicas?
— Slikti, — atbildēja zārku meistars.
— Kas tad lēcies?
— Meklēju klientu. Klients nenāk.
— Vai «Nimfa» noņem klientus?
— Kur tad nu tā! Vai tad tā var ar mani sacensties? Nav nekādu iespēju. Pēc jūsu sievasmātes tikai viens vienīgs «Pjers un Konstantins» atstiepa kājas.
— Ko tu saki? Vai patiešām nomira?
— Atstiepa kājas, Ipolit Matvejevič. Savus dienesta pienākumus pildot, atstiepa kājas. Skuva bārdu mūsu aptiekaram Leopoldam un atstiepa kājas. Cilvēki stāsta, ka iekšās esot kaut kas pārtrūcis, bet es domāju tā, ka nelaiķis saelpojās aptiekara zāļu smaku un neizturēja.
— Ai-ai-ai, — murmināja Ipolits Matvejevičs, — ai-ai-ai! Nu, un tu viņu tātad arī apglabāji?
— Es arī apglabāju. Kas tad cits? Vai tad «Nimfa», kaut viņu jupis, spēj dot bārkstis?
— Tātad tomēr pieveici?
— Pieveicu gan. Tikai pēc tam mani ieklapēja. Gandrīz vai garu izlaidu. Milicija paglāba. Divas dienas nogulēju, ar spirtu ārstējos.
— Rīvējies?
— Mums rīvēties nav nekādas nozīmes.
— Bet kāds vējš tevi uz šejieni atpūtis?
— Preci atvedu.
— Kādu preci?
— Savu preci. Pazīstams vagona pavadonis palīdzēja par velti atvest pasta vāģī. Caur pazīšanos.
Ipolits Matvejevičs tikai tagad pamanīja, ka netālu no Bezen- čuka nokrauta zārku grēda. Daži zārki bija ar bārkstīm, citi — bez. Vienu no tiem Ipolits Matvejevičs tūlīt pazina. Tas bija liels, noputējis ozola zārks no Bezenčuka skatloga.