— Es nekur neiešu! — cienīgmāte pretojās un sāka raudāt. Pusstundu svētais tēvs Fjodors staigāja pa istabu un, biedēdams sievu ar savu pārvērsto seju, muldēja visādus niekus. Cienīgmāte saprata tikai vienu: svētais tēvs Fjodors ne no šā, ne no tā apcirpis bārdu, grib ar muļķīgo naģeni galvā nezin uz kurieni braukt un viņu pamest.
-— Es tevi nepametu, — svētais tēvs Fjodors atkārtoja, — nepametu, pēc nedēļas būšu atpakaļ. Var taču cilvēkam gadīties kādas darīšanas. Var vai nevar?
— Nevar, — teica popiene.
Svētajam tēvam Fjodoram, kas pret saviem tuviniekiem izturējās lēnprātīgi, vajadzēja pat sist ar dūri pa galdu. Un, kaut gan viņš sita piesardzīgi un nemākulīgi, jo nekad agrāk to nebija darījis, tomēr popiene ārkārtīgi nobijās un, uzmetusi lakatu, aizskrēja pie brāļa pēc civilā tērpa.
Palicis viens, svētais tēvs Fjodors mirkli padomāja un noteica:
«Sievietēm ari ir grūti,» — un izvilka no gultas apakšas ar skārdu apsistu lādīti. Tādas lādītes pa lielākai daļai sastopamas sarkanarmiešiem. Tās izlīmētas ar strīpainām tapetēm, virs kurām lepojas Budjonija portrets vai papirosu kārbas «Pludmale» vāks ar trim skaistulēm, kas izstiepušās oļiem nobērtajā Batumi pludmalē. Vostrikovu lādīte svētajam tēvam Fjodoram par nepatiku arī bija izlīmēta ar bildītēm, bet tur nebija ne Budjonija, ne Batumi skaistuļu. Popiene bija izlīmējusi visu lādītes iekšieni ar fotogrāfijām, kas izgrieztas no žurnālā «1914. gada kara kronika». Te bija ir «Peremišļas ieņemšana», ir «Silto apģērbu sadale pozicijās zemāko dienesta pakāpju karavīriem», un kas tik tur vēl nebija.
Izlicis uz grīdas gramatas, kas atradas pašā virsū: žurnālā «Krievu svētceļnieks» 1903. gada komplektu, biezo «Šķelšanās vēsturi» un brošureli «Krievs Itālijā», uz kuras vāka bija iespiests kūpošais Vezuvs, svētais tēvs Fjodors iebāza roku līdz pašam lādītes dibenam un izvilka vecu, apbružātu sievas kapuci. Viebdamies no naftalina smakas, kas pēkšņi izplūda no lādītes, svētais tēvs Fjodors, saplēsdams mežģines un šuves, izņēma no kapuces smagu linu audekla desu. Desā bija divdesmit zelta desmitnieku — viss, kas palicis pāri no svētā tēva Fjodora tirdzniecības avantūrām.
Ar pierastām kustībām viņš pacēla talara stūri un iebāza desu strīpaino bikšu kabatā. Tad viņš piegāja pie kumodes, izņēma no konfekšu kārbas trijniekus un piecniekus, pavisam piecdesmit rubļus. Kārbiņā palika vēl divdesmit rubļu.
— Saimniecībai pietiks, — viņš nolēma.
IV nodaļa TĀLO CEĻOJUMU MUZA
Stundu pirms vakara pasta vilciena pienākšanas svētais tēvs Fjodors īsā mētelī knapi pāri ceļiem, ar pītu grozu uz rokas stāvēja pie kases rindā un raidīja bailīgus skatienus uz ieejas durvīm. Viņš baidījās, ka cienīgmāte pretēji viņa stingrajam aizliegumam varētu atskriet uz staciju viņu pavadīt, un tad stenda pārdevējs Prūsis, kas sēdēja bufetē un cienāja ar alu finansu aģentu, tūlīt viņu pazītu. Svētais tēvs Fjodors ar izbrīnu un kaunu raudzījās uz savām svītrainajām biksēm, kas bija atklātas visas pasaules skatieniem.
Iekāpšana vilcienā bez plackartēm kā parasti bija trokšņaina. Pasažieri, salīkuši zem pārlieki lielo maisu smaguma, skraidīja gar vilcienu turp un atpakaļ no viena gala uz otru. Svētais tēvs Fjodors izmisis skraidīja visiem līdz. Viņš, tāpat kā visi, glaimīgā balsī iztaujāja pavadoņus, tāpat kā visi baidījās, ka kasieris iedevis «nepareizu» biļeti, un tikai beidzot, ticis iekšā vagonā, atguva savu parasto mieru un kļuva pat jautrs.
Lokomotive pilnā balsī ieaurojās, un vilciens sakustējās, aizvezdams sev līdzi svēto tēvu Fjodoru nezināmā tālē pretī mīklainam pasākumam, kas acīm redzot laikam solīja lielus labumus.
Sāda dzelzceļa vajadzībām atsavināta teritorija ir dīvaina. Nokļuvis tanī, visparastākais pilsonis sajūt zināmas raizes un nemieru un drīz vien kļūst vai nu par pasažieri, vai par kravas saņēmēju, vai arī vienkārši par dauzoni bezbiļetnieku, kas sarūgtina dzīvi un dienestu konduktoru brigādēm un peronu kontrolieriem.
No tā mirkļa, kopš pilsonis ieiet šajā teritorijā, kuru viņš diletantiski sauc par staciju vai uzgaidāmām telpām, viņa dzīvē notiek straujš pagrieziens. Tūlīt viņu aplido Jermaki Timofejeviči baltos priekšautos ar niķelētiem bļendukiem uz sirdīm un pakalpīgi paķer bagažu. No šā mirkļa pilsonis vairs nepieder pats sev. Viņš ir pasažieris un sāk izpildīt visus pasažiera pienākumus. Sie pienākumi ir lielā skaitā un sarežģīti, taču patīkami.
Pasažieris ļoti daudz ēd. Vienkāršie mirstīgie naktī neēd, bet pasažieris ēd arī naktī. Viņš ēd sautētu cāli, kas viņam ir par dārgu, cieti novārītas olas, kas kaitīgas kuņģim, un olives. Kad vilciens šķērso pārmijas, plauktos šķind neskaitāmas tējkannas un lēkā avīzēs ietītie cāļi bez kājām, kuras tiem pasažieri izrāvuši ar visām saknēm.
Taču pasažieri nekā no tā nemana. Viņi stāsta anekdotes. Regulāri pēc katrām trim minūtēm viss vagons vai plīst no smiekliem. Pēc tam iestājās klusums, un kāda samtaina balss stāsta nākošo anekdoti:
— Mirst vecs ebrejs. Pie gultas stāv sieva, bērni. «Vai Moņa ir šeit?» ebrejs ar mokām izdveš. «Ir gan.» — «Un vai tante Brana ir atnākusi?» — «Atnākusi gan.» — «Bet kur tad vecmāmiņa? Es viņu neredzu.» — «Rau, kur viņa stāv.» — «Bet Izaks?» — «Izaks tepat vien ir.» — «Un bērni?» — «Lūk, visi bērni.» — «Bet kas tad palika bodē?!»
Un tai pašā mirklī sāk šķindēt tējkannas un augšējos plauktos lakstīt cāļi, pērkonīgo smieklu iztraucēti. Bet pasažieri to nemana. Katram uz sirds ir kāda iemīļota anekdote, kura satraukti gaida savu kārtu. Jaunais teicējs, ar elkoņiem grūstīdams kaimiņus, lūdzošā balsī saukdams: «Bet man stāstīja!» — ar grūtībām saista klausītāju uzmanību un iesāk: