Viņi iebrauca Bruklinas-Beterijas tunelī — ko gan citu jūs būtu darījuši? — un tiklīdz viņi nokļuva tunelī, Fredijs teica: — Laiks sagatavoties. Izspraucies cauri krēslu starpai, viņš pārvietojās uz busiņa aizmuguri, apsēdās uz grīdas un sāka sevi attīt.
Busiņam nebija aizmugurējo logu, bet tikai piestiprināti sānskata spoguļi, par ko Pega pašlaik bija pateicīga. Jo nespēja noskatīties, kā viņas puisis pamazām izzūd. Tomēr tas bija biedējoši, īsi pirms viņi izbrauca no tuneļa Manhetenas galā bija skaidrs, ka tas bija apakšdelms, kas gulēja uz braucēja sēžamvietas un Fredija balss pie labās auss, kas sacīja: — Gatavs, — bet, ātri atskatījusies, aptvēra, ka busiņā nebija neviena cita kā tikai viņa un saburzīta drēbju kaudze uz grīdas.
Pēkšņais adrenalīna pieplūdums asinīs lika viņai piebraukt pārāk tuvu taksim pa kreisi, kas atbildot nikni iegaudojās. Iegriežot atkal savā joslā un izbraucot no tuneļa saules gaismā — jā, pat Manhetenā reizēm spīd saule, Pega noteica: Saliec drēbes kārtīgāk, Fredij, tev tās būs vēlāk atkal jāvelk.
— Tev taisnība, — balss sacīja, un apakšdelms nozuda no viņas sēdekļa, un viņa dzirdēja, bet nevarēja apgriezties, lai paskatītos, kā Fredija drēbes sakārtojas glītā kaudzītē tālākajā stūrī.
— Kur man tagad jābrauc? — Pega vaicāja, jo lielas, zaļas zīmes tieši priekšā norādīja viņai vairākas iespējas, bet nebija daudz laika domāt.
— Uz Rietumiem, — atbildēja Fredija balss. No skaņas varēja nojaust, ka tagad viņš bija atspiedies pret pasažieru sēdekli, un kad Pega uzmeta tam skatienu, tur patiešām arī bija viņa rokas iedobumi. Un pie tā, viņa sev teica jau nez kuro reizi, būs jāpierod.
Pega iegrieza Rietumu maģistrālē. Fredija bezķermeņa balss norādīja viņai nogriezties pa kreisi uz Divdesmit trešās ielas un tad pa labi uz Četrdesmit otrās ielas, ko viņa arī izdarīja, un tikai tad prasīja: — Kur mēs braucam, Fredij?
— Uz Rietumu Četrdesmit septīto ielu. Uz Dimantu rajonu.
— Tiešām? — Tas Pegai patika. — Es nekad tur neesmu bijusi.
— Es arī nē, — sacīja Fredijs. — Vismaz pa dienu nē.
9
Ņujorkas pilsētā ir divi dimantu vairumtirdzniecības centri — viens lejā pie Manhetenas tilta un otrs — Rietumu Četrdesmit septītajā ielā starp Piekto un Sesto avēniju. Dimanti ir šī kvartāla galvenais bizness, lai gan tirgojās arī ar citiem dārgakmeņiem un zeltu, sudrabu, platīnu, un ar visu, kas bija mazs, spīdīgs un ļoti, ļoti vērtīgs. Te veselas ēkas aizņēma vērtīgu akmeņu un metālu tirgoņi un pircēji, sēžot pie nelieliem stikla un koka galdiem, zem ārkārtīgi spožām gaismām, ko kārtu kārtām apsargāja apsardze, vedot sarunas jīdišu vai holandiešu, vai japāņu, vai būru, vai portugāļu, vai bantu valodā, vai, ja nevienā neizdodas saprasties, pat angļu. Šajā kvartālā no rokas uz roku dolāri miljons vērtībā tika nodoti ne jau katru mēnesi, pat ne katru dienu, bet katru minūti, pie kam vairums darījumu veic mazliet noplukuša izskata cilvēki, kam bagātība vai pat doma par bagātību nerada nekādu prieku, bet gan tikai pats tirgošanās process. Viņi nedzīvo, lai pelnītu naudu, bet dzīvo, lai tirgotos, un viņi to ir labi apguvuši.
Kad Pega nogriezās no Septītās avēnijas, Fredijs uzreiz sajuta nevaldāmās dzīves sanoņu un kustību visā kvartālā, no viena gala līdz otram. Te būs kaut kas arī priekš manis, Fredijs domāja, kā tas bieži gadījās, adrenalīnam pulsējot, un, kā vienmēr, tā bija pārlaimīga doma. — Novieto mašīnu vienalga kur, Peg, — viņš teica.
Pega veltīja gaisam ap viņu dzēlīgu skatu, tad pievērsa atkal uzmanību ielai, kas abās pusēs no vienas vietas bija pilna ar novietotajiem furgoniem, busiņiem, pikapiem un limuzīniem, bruņoti ar firmu zīmēm uz to durvīm. (Katru citu braucamo šajā kvartālā apēstu dzīvu). — Nu, protams, — viņa teica. — Kā būtu ar tās kabeļu firmas busiņa jumtu?
— Nu, tev jau nekas cits arī neatliek, Peg, — sacīja Fredijs. Viņš bija pārāk pārņemts ar ielu, lai vēl uztrauktos par niekiem. Iedobums ar sukotašu un sojas mērci, kas nebija iedobumā, bija laimīgi sagremots, un viņš bija gatavs darboties.
Pusceļā, kvartāla lejasdaļā, labajā pusē atradās ugunsdzēsības hidrants. Tam līdzās, protams, bija novietots kāds jumtu pārklāšanas firmas furgons, bet citā legālā vietā bija stāvējis kāds cits, kas, pirms minūtes bija devies projām, tā Pega tur ieslīdēja, ieņēma nelielo vietu un beidzot noteica: — Nu tā.
— Neizslēdz motoru un uzgriez avārijas gaismas, — sacīja Fredijs. — Ta domās, ka neesi novietojusi mašīnu, bet tikai uz bridi apstājusies. Un vēl kas, Peg. Pēc dažām minūtēm pārcelies uz pasažieru sēdekli. Kad pieklauvēšu pie loga, atver to, okei.
— Kā tad zināšu, ka tas esi tu?
— Tu tak nevarēsi mani redzēt, Peg, — atteica Fredijs. — Ja kādu redzi — neatver. Ja neredzi nevienu, tad tas esmu es.
— Protams, — sacīja Pega. — Piedod, Fredij, bet satiksme mani izsita no sliedēm.
— Ir jau labi. Aizver durvis aiz manis, okei?
Busiņa sānu durvis atvērās uz ietves pusi. Fredijs tās lēni pabīdīja vaļā, tā pirmo reizi nožēlodams, ka nav loga, lai viņš īpaši varētu saskatīt, kas tur ārā notiek, un tad pa durvju spraugu, kam tik tikko varēja izspraukties cauri, viņš izkļuva ārā un brīdi stāvēja klusi, muguru pret busiņu atspiedis, novēroja situāciju, kamēr Pega pasniedzās un aizsita ciet durvju pogu.
Pirmkārt, Fredijam nepatika ietve. To nu nekādi nevarēja saukt par tīru. Turklāt tā bija pārpildīta ar cilvēkiem, steidzīgiem, traucošiem, garāmejošiem un garām slīdošiem ļaudīm. Gariem, kārniem, melniem ziņnešiem ar daudzkrāsainām paciņām, piesprādzētām pie viņu mugurām; hasidiem melnos mēteļos un melnās cepurēs, daži no viņiem vilka melnas ceļasomas; īsiem, resniem puertorikāņu lietvežiem spožās drēbēs; tūristiem no Vācijas un Japānas, kas stulbi blenza uz to, kas varēja piederēt viņiem; Biznesa Administrēšanas maģistra studentiem savos vienīgajos uzvalkos, meklējot darbu; advokātiem un lietu ierosinātājiem, un rēķinu iekasētājiem ložņājot, ostīdami gaisu; baltiem ierēdņiem, kas piecpadsmit minūtēs paspēja izdarīt stundas vērtu darbu; Vidus-amerikas kurjeriem ar baltiem priekšautiem, iznēsādami paplātes ar papīra krūzītēm; kruķiem un viņu asistentiem, slepeniem kruķiem, kas cits citu vēroja ar dziļām aizdomām; pasta ierēdņiem,United Parcel darbiniekiem,FedEx personām, kas steidzās cita citai garām, izlikdamās, ka citu vienkārši nav; narkomāniem, apmeklējotTerra, lūkojoties pēc apmierinājuma; un bezpajumtniekiem ar savām tukšajām krūzītēm, kas mēģināja no šī nevērīgā pūļa iegūt kaut nedaudz ievērības, ja ne to, tad kaut vai līdzcietību.
Visi šie ķermeņi kustībā veidoja pastāvīgi mainīgu audumu, sešu pēdu augstu ripojošu ļaužu segu, un tagad bija Fredija uzdevums izvī-ties šai segai horizontāli cauri, slīdot cauri audiem un metiem tā, lai audums neievērotu viņa eksistenci; citiem vārdiem, bija jākļūst par beidzamo blusu. Lai to paveiktu un, turklāt, veiksmīgi, bija jāsakoncentrē katra nervu šūna, neko neatstājot šaubīgās ietves pašaizsardzības pasākumam, ko virsma patiešām būtu pelnījusi. Fredijs zināja, ka kailajām kājām būs vien jāpierod.
Fredijs paspēra izmēģinājuma soli prom no busiņa, un garām aizdrāzās divi puikas lielās kedās, kas grūstījās cits citā ieāķējušies, vicinot cigaretes un smejoties paši par saviem dumjajiem jokiem. Fredijs izvairījās no viņiem, bet tad tikko neuzskrēja virsū vīrietim, kas uz pleca nesa darvas rulli jumta segumam un kas tajā brīdī izkāpa no jumtu labošanas firmas furgona. Pavirzoties uz citu pusi, Fredijs patrāpījās ceļā trim pusmūža vecuma japānietēm, maršējot roku rokā ar fotoaparātiem ap kaklu, veidojot tikpat necaurejamu kāMaiami Dolphin aizsarglīniju.