Deivids un Pīters bija satikušies pirms divdesmit gadiem medicīnas skolā un drīz sapratuši, cik daudz kopēja viņiem abiem bija, ieskaitot mīlestību pret pētījumiem, kam nav gala iznākuma, un nebeidzamu spēju aizdomīgajai ārpasaulei atmaskot atrunas un viltību. Viņu satikšanās abus spēcināja. Kopš tiem laikiem viņi bija nešķirami.
Tabakas — naudas projekts jau pastāvēja ceturto gadu. Sākotnēji Deivids un Pīters bija nolēmuši savus pūliņus veltīt melanomai — ādas vēža nāvīgajai formai, bet lai to novērstu bija jāizvairās no saules nevis no cigaretēm. 1a likās kā droša un vērtīga nodarbošanās, bet vismaz līdz šim bija pievīlusi visas cerības.
Deividam un Pīteram likās, ka atrisinājums slēpjas pigmentā. Pigmentācija dod mūsu ādai, matiem, asinīm un visam citam krāsu. Deivids un Pīters nedomāja, ka vainīgs bija tieši pigments, viņi uzskatīja, ka tas bija pārnēsātājs. Viņi domāja, ka daži no vēža paveidiem varētu būt apkarojami un pat iznīcināmi, ja būtu iespējams uz laiku atbrīvoties no pigmentiem. Laika gaitā viņi bija izveidojuši vairākas formulas un uzskatīja, ka ir tuvu svarīgajam atklājumam, bet prakses trūkums reālajā dzīvē kavēja to atzīt.
Pašlaik viņiem bija divas formulas, abas puslīdz gatavas, taču ne viena, ne otra tāīsti, šķiet, neveica savu uzdevumu, lai arī šajā posmā par to nu nekādi nevarēja būt drošs. Viena no tām bija seruma formā, kas iešļircināma sēžamvietā. Otra līdzinājās nelielai, melnai kūkai vai cepumam, kas izskatījās visumā kā pēcafter-dinner piparmētru plāksnītes un kas bija paredzēta apēšanai. Serumu sauca par LHRX1, bet piparmētru par LHRX2.
Abas formulas bija pārbaudītas uz dzīvniekiem, kā rezultātā pa māju Austrumu Četrdesmit devītajā ielā klīda divi caurspīdīgi kaķi. Bafijam bija iešļircināts LHRX1, bet Mafijam LHRX2. Sākumā kaķi pamatīgi izbiedēja Deivida un Pītera draugus no baleta, modes, mākslas, akadēmiskajām un mazumtirdzniecības aprindām, kad viņi iegriezās uz viesībām. — Nevienamcitam nav kaķu, kam varredzēt cauri! — visi sauca gan ar apbrīnu, gan skaudību, vērojot, kā šie pelēkie spoki, klusi kā migla, vazājās pa māju.
Taču tie, kas bija vajadzīgi, un ko Deivids un Pīters bija apsprieduši vēlu vakariņu laikā, iedegoties signalizācijas sarkanajai gaismai, bija brīvprātīgie. Pētījumi bija gājuši tik tālu, cik tie varēja bez īstiem pārbaužu rezultātiem, proti, tieši cilvēkiem. Caurspīdīgi kaķi spēja pastāstīt tikai tik, cik tie varēja. Lai formulas varētu papildināt, izlemt, kura no abām būtu piemērotākā kandidāte tālākajai izpētei un kas sasniegtu svarīgo atklājumu, ko viņi sajuta tepat, tieši rokas attālumā no sevis, vielas bija nepieciešams izmēģināt ar cilvēku.
Taisnību sakot, bija divas formulas un divi pētnieki, kā zināms Deivids un Pīters, tā ka vismaz teorētiski viņi varētu eksperimentēt uz savas ādas, kā melsa par daudziem varonīgajiem deviņpadsmitā gadsimta medicīnas zinātniekiem, taču ne Deivids, ne Pīters nebija ārprātīgi zinātnieki. Kas zināja, kādi tik blakus efekti nebija iespējami un kādas gan ilglaicīgas sekas? Un vai būtu kāds, kas pierakstītu rezultātus, ja kas neizdotos? Un kā gan caurspīdīgs zinātnieks varētu cerēt, ka viņš tiks nopietni uztverts medicīnas žurnālos?
Nē, brīvprātīgajiem bija jānāk no citurienes, no ārpuses, ne no Deivida, Pītera un viņu tuvākajām aprindām. Viņi apsprieda šo radušos problēmu vakariņu laikā. Vai būtu ieteicams sazināties ar Ņujorkas pavalsts gubernatoru, kas varētu piedāvāt cietumniekus kā jūras cūciņas? Vai tabakas kompānija būtu gatava atvērt klīniku kādā trešā pasaules valstī? Vai viņi varētu ievietot reklāmu uz aizmugurējā Village Voice vāka?
Bet tad parādījās sarkanā gaisma, un Pītera prātā ieslēdzās negaidīta doma, daudz gaišāka doma, gaisma. Piecēlies nometa servjeti līdzās šķīvim. — Domāju, ka mūsu problēmas varētu atrisināties, — viņš sacīja. — Pagaidi, kamēr dabūšu pistoli.
3
Fredijs uzlika faksa aparātu uz printera un abus aiznesa līdz busiņam, žonglējot tos no vienas rokas uz ceļgala, kamēr atslēdza sānu durvis. Bija neciešami katru reizi atslēgt un aizslēgt durvis, bet katrs, kas Manhetenā atstāj braucamo vienu un neaizslēgtu pat tikai uz mirkli, uzprasās uz nepatikšanām un drīz būs spiests pirkt jaunu radiolu.
Ļoti iespējams, ka uzmācīgais zādzību un viltus izdarību gaiss, kas kā agresīvs mākoņu blāķis uz visiem laikiem peldēja pāri Ņujorkai, bija daļēji atbildīgs par Fredija sākotnējo lēmumu kļūt par zagli. Citā pasaules stūrī, kur cienīja gan mantu, gan cilvēka jūtas nu, kaut vai tā kā Ešlendā, Oregonā — pat zemiskākajam nelietim reizēm uzmācas sirdsapziņas pārmetumi, taču Ņujorkas «pievāc vai tevi pievāks» atmosfērā morālie pārmetumi ir velti.
Nav jau tā, ka vairums ņujorkiešu ir zagļi. Vienīgi lielākā daļa ņujorkiešu dzīvo ar domu, ka tiks aplaupīti vienmēr, visur, visos apstākļos un iespējamajos veidos. Pēc statistikas īsto zagļu ir maz, bet viņi ir ļoti aktīvi un nosaka toni. Tāpēc, tiklīdz kādu ņujorkieti aplaupa, nevienam i ne prātā neienāk, arī cietušajam, ka pret sabiedrību izdarīta vardarbība vai sabojāts morālais ētoss. Tur nu nekā nevar līdzēt, tik tiešām, kā vienīgi paraustīt plecus, ielikt labākas atslēgas līdz nākamajai reizei un apkrāpt apdrošināšanas sabiedrību.
No jauna aizslēdzis busiņu, Fredijs devās atpakaļ uz nama pirmā stāva glīti iekārtoto priekšbiroju un savas pieklusinātās sīkbaterijas gaismā uzkrāva tastatūru uz video, satvēris abas no apakšas, busiņa atslēgas uzāķējot uz labās rokas pirkstiem, pagriezās pret durvīm, un tieši sejā iesitās spoža gaisma.
Sūda būšana. Fredijs nekavējoties aizspieda ciet savus plakstiņus; tik daudz gan zināja. Nebija prātīgi zaudēt redzamību tumsā. Acis aizvēris, devās atpakaļ pie galda, lai noliktu videomagnetofonu un tastatūru, bet balss no tumsas sacīja: — Nekustieties, — un viņš sastinga.
No tumsas otra balss aizrādīja: Šķiet, tev bija jāsaka «sasaistiet».
— Tas viņiem nozīmē to pašu, pirmā balss, izklausoties nedaudz pikta, atbildēja.
— Bet varbūt, ka neviņiem, — otra balss teica.
«Viņi», kā Fredijs saprata, bija viņš. Un «viņš» šajā pasaules vēstures brfdī bija grūtībās nonācis puisis. Trešā notiesāšana kā pieaugušajam. Ardievu Pegai Brisko, ardievu jaukajam dzīvoklim Beiridžā, ardievu dzīves labākajiem gadiem.
Tas bija nomācoši.
Nu, tad tiec ar to galā. Vēl aizvien cieši acis aizspiedis, Fredijs teica: — Es šīs mantas vienkārši te nolikšu.
— Nē, nē, — atteica pirmā balss. Būs labāk, ja jūsu rokas ir aizņemtas. Pārmeklē viņu, Deivid.
— Man nav ieroču, ja jūs to domājat, — sacīja Fredijs. Vismaz viņu neietupinās par bruņotu laupīšanu, kas, kopš šī brīža skaitot, būtu uz divdesmit pieciem vai trīsdesmit gadiem, kad pirmo reizi apsvērs iespēju atbrīvot viņu pret galvojumu. Jēzu Kristu!
Plakstiņus piepeši apgaismoja daudz spēcīgāka gaisma; viņi bija ieslēguši telpas dienasgaismu. Vēl aizvien viņa acis bija cieši aizvērtas, tā neatlaidīgi turoties pie nakts redzes kā vienīgo vērtību, kas viņam vēl bija un kas varētu izrādīties noderīga, lai gan Dievs vien zināja, kā.