padevās, un, otrkārt, to darot, izskatījās tik pievilcīga. Tāpēc viņš to nepārtrauca, tikai sēdēja neredzams savās drēbēs un Dika Treisija galvā, vēroja viņu domājam un pēc brīža redzēja vieglu panākumu smīniņu, kas pārņēma visu viņas seju. — Izdomāji? — viņš prasīja.
— Jā, — viņa atbildēja.
— Nu, vai tagad esi apmierināta?
— Ne gluži, — viņa noteica. — Tiesa, ka mums būs šur un tur jāpielāgojas, abi zinām, ka…
— Nedrīkstam mīlēties, ja guļamistabā iedegta gaisma.
— Neatgādini. Viss, kas noticis, nav tikai un vienīgi problēmas un pielāgošanās.
-Nē?
— Fredij, — ar lielu smaidu viņa Dika Treisija lateksā iegravētajiem sejas pantiem sacīja, — tikai var gadīties, kad pieradīsim pie tā — pie neredzamības, varbūt tā pat varētu būt tikai izprieca.
7
Lai būtu par tabakas kompānijas advokātu, ir kaut kas jāzina par cilvēka sirds tumšajām dzīlēm. Mordonu Lītu maz kas pārsteidza, nekas nesatrieca, nekas daudz neinteresēja un dzīvē nebija neviena, ko viņš mīlētu, kas attiecās arī uz viņu pašu.
Mordons Līts bija drukns, piecdesmit sešus gadus vecs vīrietis, platiem pleciem, bet reiz bijis kārns, sešas pēdas un divas collas garš basketbolists, kad viņš pirms daudziem gadiem to bija spēlējis Ukstove-ras sagatavošanas skolā. Piesardzība un skepse bija iedarbojušās uz viņu līdzīgi kā smaga planētas gravitāte, saspiežot viņu līdz pašreizējam garumam — piecām pēdām un desmit collām, kas nebija muskuļains, bet atlētisks gan no saspīlējuma, niknuma un nicinājuma.
Mordons pētīja jaunākos Politiskās aktivitātes komisijas noteikumus par firmu ziedojumiem politiskajām kampaņām — viņam patika Kongress; prostitūtas, kas rāda, kā viņas drātēt, — kad iezvanījās telefons. Viņš pacēla klausuli, izdvesa zemu skaņu, kas izklausījās kā kārpaina mežacūka, un viņa sekretāres Helēnas, jaukās, mātišķās sievietes, kam te nebija īstā vieta, balss teica ausī: Dr. Emorijs uz otrās līnijas. Pētījumi un attīstība.
Helēna bija laba sekretāre. Viņa zināja, ka priekšnieks nevarēja paturēt prātā katru cilvēku un viņa amatu, kas bija ierakstīts viņa Rolodex piezīmju kladē, un ja zvanīja kāds, kuru viņš neatpazina, Helēna zvanītāju aprakstīja, piesakot zvanu. Bet tik tikko piesakot «Pētījumi un attīstība», viņa bija atgādinājusi Mordonam Lītam un iekustinājusi viņa atmiņu, ka Dr. Arčers Emorijs ir NAABOR pētījumu un attīstības programmas direktors trīs pakāpju projektam, kas mēģināja: (1) pierādīt, ka visi pierādījumi par cigarešu smēķētāju veselības problēmām nav apstiprinājušies; (2) atrast citu izmantojumu tabakai siltumizolācijai? optiskajām šķiedrām? ja notiktu sliktākais un (3) gatavoties iespējamai pāriešanai uz marihuānas cigarešu ražošanu, ja šo tirgu jebkad būtu iespējams uzsākt.
Un kurš no šiem pētījumu un attīstības atzariem bija licis Dr. Emo-rijam zvanīt advokātam? Viss, ko Mordons Līts zināja, ir tas, ka starp ārstu un sliktām ziņām var likt vienādības zīmi. Vēl aizvien turpinot sarauties un saspiesties vēl par nieka milimetru, viņš nospieda uz «2», neklausoties Helēnas sacītajā, un atbildēja: — Labrīt, dakter. Kas notiek laboratorijā?
— Nu, peles vēl arvien mirst, atbildēja sirsnīga iedzērēja un spēlmaņa balss.
— Vecs joks, — skābi noteica Mordons. — Toties ziloņi vēl arvien ir dzīvi, bet klepo kā traki.
— Tiešām? Tas ir jauns. Smieklīgi.
Tas patiesībā bija ļoti vecs joks. Mordons jautāja: — Kas šodien uz sirds, dakter?
— Pie jums ieradīsies divi mūsu neatkarīgie, uz līguma strādājošie pētnieki.
— Tiešām?
— Viņus sauc…
— Pagaidiet.
Mordons pavilka uz savu pusi bloknotu ar dzeltenām lapām, pāršķīra jaunu lapu, paņēma savu Monblāna apjoma Agatas Kristi pildspalvu — čūsku ar rubīna aci uz saspraudes, un sacīja: — Nu.
— Viņus sauc Dr. Deivids Lūmiss un Dr. Pīters Heimhokers, un viņi…
— Pa burtiem.
Emorijs nosauca pa burtiem, tad teica: — Gribu uzsvērt, ka abi nav no manas nodaļas, nedz arī patiesībā ir NAABOR darbinieki. Viņi ir neatkarīgi darbinieki.
Tas jau ir pavisam slikti, domāja Mordons. Viņš jautāja: — Kas viņiem uz sirds?
— Man patiktu, ja viņi paši to pastāstītu. Cikos šodien Jūs varētu viņus pieņemt?
Ļoti,ļoti slikti. Mordons ieskatījās kalendārā. — Trijos, — viņš sacīja.
— Lūdzu informējiet mani, — Ārčers Emorijs teica.
Maz cerības. — Protams, — atteica Mordons un nosvieda klausuli tās tureklī kā beigtu žurku.
Ta kā Mordonam bija bīstami dzert pusdienlaikā, jo tad mēģināja izlauzties viņa īstā daba, viņš atturējās un tā vietā dzēraPellegrino ūdeni, kas nozīmēja to, ka oma pēcpusdienās bija daudz sliktāka nekā no rītiem. Šajā draņķīgajā stāvoklī piecas minūtes pirms trijiem ieradās abi ārsti, un katrā viņu kustībā vīdēja saspringtība. Viņu seksuālo noslieci Mordons uzreiz pamanīja; viņš necieta kādu vairāk kā citas cilvēciskas būtnes. —Dakteris Emorijs, — viņš sacīja ar zināmu necieņu, uzsverot viņa titulu, — saka, ka jums abiem ir kaut kāda problēma.
Šķiet, ka ir, — sacīja Dr. Pīters Heimhokers. Tas bija tāds, uz ko Mordonam bija visgrūtāk paskatīties. Baltie cilvēki arafro stilā apgrieztiem matiem bija diezgan grūti panesami parastajiem cilvēkiem; Mordonu šis pūkainais, melno matu oreols virs kārnās, baltās sejas pēc pusdienām būtībā vilināja uz amputāciju. Galvas amputāciju.
Otrs, Dr. Deivids Lūmiss, paskatījās uz savu partneri ar pārbiedētu neizpratni. — Tevšķiet, ka mums ir!Pīī ter! Viņš bija mazliet tuklāks, mīkstāku ķermeni, nopietni neiecietīgs vīrietis ar nedabiski blondiem, paplāniem matiem.
Tikmēr Heimhokers sacīja: — Deivid, vai tu būtu tik laipns?
Likās, ka būs jāskatās uz Heimhokeru. Paveroties viņā, Mordons jautāja: — Kā būtu, ja vienkārši izstāstītu, kas noticis?
Kamēr Heimhokers atvēra savu kārno muti un dziļi ievilka elpu, acīmredzot sakopojot domas, Lūmiss ar pēkšņu vārdu izvirdumu izšāva: — Mēs nolaupījām kādu cilvēku, iedevām viņam eksperimentālo formulu, un viņš aizbēga.
Mordons atgāzās atpakaļ krēslā. Vai sacījāt «nolaupījām»?
Heimhokers teica: Deivid, lūdzu, ļauj man, Deivid,lūdzu. Tad, pagriezies pret Mordonu, sacīja: — Nezinu, cik daudz jums izstāstījis Arčers…
— Iedomājieties, ka Dr. Emorijs man neko nav teicis.
— Labi. Abi ar Deividu vadām nelielu pētniecības iestādi Ņujorkā. Vakar vakarā ielauzās laupītājs, un mēs viņu sagūstījām. Bijām tieši tai vietā, nu, par mūsu pētījumiem jūs neko negribēsiet zināt.
Mordons uz dzeltenās lapas uzvilka cilpu.
Beidzot Heimhokers turpināja. Pietiktu jau ar to, ja teiktu, ka esam tajā pētniecības stadijā, kad mums vajadzīgi praktiski rezultāti, darba lauciņš.
— Gvinejas cūciņas, — sacīja Mordons, kas bija labi pazīstams ar dūmu aizsega frāžu veidošanu.
— Nu, kā tad, Heimhokers piekrita un smalkjūtīgi ieklepojās, -cilvēciskas jūras cūciņas, ja būsim precīzi.
— Brīvprātīgie, — ieminējās nervozais Deivids. — Vai arī cietumnieki no pavalsts cietumiem. Protams, arī brīvprātīgie.
Mordons virs cilpas uzzīmēja pūkainus matus. Un kāds ir jūsu pētījuma mērķis?
— Melanoma.