Mordons stīvi blenza. Un kāds, pie velna,tam sakars ar cigaretēm?
— Nekāds! izmisis sauca Lūmiss, mētājot rokas kā cilvēks, kam bail no sikspārņiem.
Tajā pašā laikā Heimhokers gandrīz pielēca kājās un kliedza: — Nekad nav bijis ne sīkākās saiknes! Nekad!
Tad Mordons saprata un gandrīz jau pasmaidīja, bet atturējās. — Saprotu, — noteica, bet tik tiešām saprata. — Tatad izmēģinājāt to jūsu, kā to sauc, ar laupītāju, bet viņš pēc tam aizbēga, un nu gribat zināt, kādi tiesiski sarežģījumi jums varētu būt.
— Nu, — sacīja Heimhokers, — mums, protams, bet arī Amerikas Tabakas Pētniecības institūtam.
Nu gan Mordons pasmaidīja, nemaz ne patīkami. — Ak tad tāpēc NAABOR jūs dēvē par savējiem? Dr. Ernorijs apgalvoja, ka viņi jau jūs ir atbrīvojuši.
-Ko?
Mordons teica: — Ļaujiet man izskaidrot situāciju. Ja jūsu problēma izrādīsies vienkārša, es to jums nokārtošu un rēķinu piesūtīšu manas firmas klientam NAABOR. Ja tā toties būs saistīta ar policiju, ar kriminālnoziegumu, tad nosūtīšu jūs pie kāda sava kolēģa, kas nodarbojas ar krimināllietām, un nokārtosiet to tieši ar viņu.
Lūmiss izdvesa vārdu: — Krimināllieta?
— Pirmkārt, kā pieņemu, — sacīja Moidons, uz lapas uzrakstot skaitli 1, apvelkot tam apli, — viela to puisi varēja nogalināt?
— Viņu nogalināt! Viņi viens uz otru paskatījās, un tad Heimhokers teica: — Nē, tur nekam tādam nevajadzēja būt. Es domāju — nekam nāvējošam.
— Vienā, — sacīja Lūmiss, — vai otrā, Pīter. Bet kombinācija, kā lai zinām, ko šis kokteilis varētu nodarīt.
— Tikai ne nogalināt, — Heimhokers aizkaitināts uzstāja. — Mēs to esam pārrunājuši jau no visām pusēm, Deivid:
Mordons jautāja: — Kokteilis? Vai jūs nepaskaidrotu?
— Patiesībā, — sacīja Heimhokers, — mums ir divas formulas. Mēs iedevām vienu laupītājam, bet viņš iedomājās…
— Mēs viņam šo domupadevām, Pīter.
— Labi, Deivid, mēs viņam likām to noprast. Mordonam mazliet nokautrējies izskaidroja: — Viņam likās, ka otrs varētu būt pretlīdzeklis.
— Un to iedzēra, jūs gribat teikt, aizejot? -Jā.
— Un tagad viņš staigā pa pasauli, — Mordons rezumēja, — šis noziedznieks, laupītājs, un maz ticams, ka viņš meklēs ārstu vai traumpunktu, pie kam viņa dzīslās kursē divas eksperimentālas zāles, par kurām skaidri nezināt, kā iedarbosies ne viena, ne otra un vēl jo vairāk abas.
— Precīzi nezinām gan, aizstāvoties piekrita Heimhokers, — ne vēl jovairāk pirms eksperimentēšanas un…
— Jā, jā, nekādā ziņā neapšaubu jūsu metodes, — Mordons apliecināja. — Vismaz līdz vakardienai. Kā šiem produktiem, pēc jūsu domām,bija jāiedarbojas?
— Jāietekmē ādas pigmentācija, — dedzīgi sauca Lūmiss, iekniebjot savā rožainajā rokā, lai paradītu, ko nozīmē —āda.
— Vai domājat, ka tas viņu varētu nopietni apdedzināt vai ko tamlīdzīgu?
— Nu nē taču, — atteica Lūmiss, sparīgi purinot galvu, bet Heimhokers teica: — Gluži pretēji. Mūsu nolūks bija panākt pigmenta izmaiņas vai novēršanu.
Mordons gaidīja, bet nekas vairāk nesekoja. Beidzot jautāja: — Ko tas nozīmē?
— Nu, esam ar Deividu, — Heimhokers sacīja, — pirms tas notika, pārrunājuši…
— Neesamnemaz gulējuši.
— Nemaz. Un mēs to pārrunājām un domājām, ka ļoti iespējams, — Heimhokers atklepoja un turpināja, — ka tas čalis ir, nu, ja tā skatāmies, tas varētu būt tīri labi… neredzams.
Mordons paskatījās uz viņiem, uz viņu nopietni pārbiedētajām sejām. Viņš neko nepierakstīja uz savas lapas. Patiesībā nolika pildspalvu sānis. — Pastāstiet, — viņš sacīja, — ko vairāk.
8
Ir busiņi, ko no visām pusēm ieskauj lieli logi tā, lai bērneļi varētu skatīties pa tiem ārā, braucot uz bērnu beisbola spēlēm. Un vēl ir tādi busiņi, kam ir ļoti maz logu — tikai aizsargstikls un divi nelieli četrstūri priekšā abos sānos — tā, lai kruķi ceļā uz, vai ari no nozieguma vietas nevarētu neko saredzēt tajā. Fredija busiņš piederēja pie pēdējiem, ar diviem sēdekļiem priekšā, staip kuriem uz grīdas atradās ātrumkārba, un tumšu, alai līdzīgu telpu aizmugurē, kur elektriķis varētu iekārtot plauktus, bet kuru Fredijs turēja tukšu, jo nekad nevarēja zināt, kāda lieluma priekšmeti būs tur jāievieto. Busiņam bija divas aizmugurējās durvis (bez logiem), kas atvērās kā bibliotēkas durvis kādā ļoti nopietnā lugā, un vēl platas slīdošas durvis labajos sānos, ja viņam reiz ienāktu prātā nozagt plīti. Aizmugurē grīda bija izklāta ar sarainu, pelēku mākslīgās zāles paklāju, bet spuldze gan no interjera bija pazudusi.
Beiridža ir viens no Bruklinas rajoniem, kur nebija noziegumu, lielākoties tāpēc, ka to apdzīvoja daudzu rasu karstgalvīgie, kas noziegumus uzņēma personiski un kas par katru cenu mēdza piekaut cilvēkus. Tāpēc vairums iedzīvotāju savas mašīnas droši atstāja ielas malā. Taču Fredijs pret savu busiņu izjuta visumā to pašu, ko pret Pegu, un viņš Pegu neatstātu ielas malā, un tāpēc ar grūtībām bija ieguvis lētu īres variantu gandrīz pie tuvējās ugunsdzēsības stāvvietas, kur ugunsdzēsēji turēja savas mašīnas un kurneviens neslaistījās apkārt.
No rīta, kad katrs atsevišķi bija pabrokastojis, Pega paņēma atslēgas un nogāja divus kvartālus tieši līdz šim ugunsdzēsības postenim, pamāja diviem, kas sēdēja ēkas priekšā uz saliekamajiem krēsliem, priecājoties par pavasara saulīti un pavasara drēbēs tērptiem cilvēkiem, kas steidzās garām, — ari viņi pamāja pretī, zinot, ka Pega, Fredijs un busiņš bija nešķirami, — tad iekāpa busiņā un brauca uz viņu dzīvojamo māju. Parasti Fredijs bija pie stūres, savukārt Pega to bija darījusi vairākkārt pirms tam un bija pieradusi pie ar roku pārslēdzamās ātrumkārbas.
Toties viņa nebija pieradusi pie Fredija, kāds tas bija pašlaik. Viņa piebrauca pie nama, un no tā iznāca garais Bārts Simpsons, ģērbies parastā kreklā, biksēs un kurpēs, bet ar dīvainām persiku krāsas rokām, kas patiesībā bijaPlaytex virtuves cimdi. Ta kā viņš nebija ciešā draudzībā ar virtuvi, un tādējādi piePlaytex virtuves cimdiem nepieradis, Fredijam bija zināmas grūtības atvērt busiņa pasažieru durvis, bet tad tas izdevās, iekāpa un sacīja: — Peg, šie cimdi karsē vairāk kā maska.
— Nevelc nost, — Pega ieteica un uzsāka braukt, vēl pirms kāds no apkaimes varēja labi apskatīt viņas līdzbraucēju.
— Mēs dosimies uz Manhetenu, — sacīja Fredijs. — Tur neviens neizskatās dīvains, jo tur visi ir dīvaini.
— Nu, tu šo teoriju noteikti varēsi pārbaudīt, — atteica Pega. — Zini, Fredij, dzīvoklī to neievēroju, bet šajā nelielajā telpā tu izklausies tā, it kā būtu ietīts vatē.
— Nav ko brīnīties, — atteica Fredijs. — Esmu iebāzts šajā prezervatīvā.
— Nabaga Fredijs, — noteica Pega un pievērsās braukšanai.
Daži pārsteigti braucēji gan skatījās, kamēr viņi stāvēja pie sarkanās gaismas, bet ne tik ļoti, lai par to uztrauktos. Fredijs bija atlaidies uz aizmugurējā sēdekļa un savu seju vai, pareizāk sakot, Bārta seju bija pagriezis pret Pegu, — turklāt, busiņā bija diezgan krēslains, tā ka sliktākais, ko ziņkārīgie braucēji sev vai līdzbraucējiem varēja sacīt: «Tur sēž dīvains cilvēks» vai «Vai tas dīvainā izskata cilvēks neizskatās pēc Bārta Simpsona? » Un pat ja kāds vai kāda savā mašīnā skaļi būtu noteikusi: «Tajā mašīnā ir vīrs ar Bārta Simpsona masku», — kas par to? Viņš tak tās pārdod, vai ne? Lai cilvēki tās varētu valkāt? Nu, un kāda tad problēma?