Pēkšņi Mellers apturēja zirgu un ieklausījās. Tad viņš nolēca no zirga, nometās ceļos un piespieda ausi pie zemes.
— Kaut kas nav lāga, — viņš, augšā celdamies, sacīja. — Kāds jāj mums aiz muguras. Paiesim nost no ceļa.
Betlijs arī nolēca zemē, un viņi pārveda zirgus pāri grāvim alksnājā.
Pēc pāris minūtēm arī žurnālists saklausīja pakavu dunu. Tā tuvojās. Varēja dzirdēt, ka jātnieks dzen zirgu pilnos auļos.
Tad viņi caur sauso lapotni ieraudzīja salnu zirgu, kas strauji lēkšoja šurp. Zirga mugurā neveikli turējās vīrietis dzeltenās jātnieka biksēs un vējjakā. Svešais pajāja garām tik tuvu, ka Betlijs paguva ielūkoties tam sejā un saprata — šo vīrieti viņš jau agrāk redzējis. Viņš pat atcerējās, kur. Vakarā pilsētiņā pie bāra stāvēja pulciņš vīru. Viņu bija kādi pieci vai seši, platiem pleciem, visi spilgti ģērbušies. Un visiem bija vienādas acis. Laiskas, puspievērtas, nekaunīgas. Zurnā- lists pazina šīs acis — tādas bija gangste riem.
Tikko svešais bija pajājis garām, Mellers izlēca uz ceļa.
— Ei!
Vīrietis pierāva zirga pavadu un apstājās
— Ei, pagaidi!
Jātnieks palūkojās uz saucēju un acīmre dzot pazina mežzini. Dažus mirkļus viņi noraudzījās viens otrā. Tad vīrietis atmeta ar roku, pagrieza zirgu un aizauļoja tālāk.
Mežzinis nolūkojās viņam pakaļ, līdz pakavu duna izdzisa tālē. Un tad viņš, pēkšņi ievaidēdamies, iesita ar dūri sev pa pieri.
— Tā, tagad vairs nekas neiznāks! Nu vairs ne.
— Kas noticis? — vaicāja Betlijs. Arī viņš bija iznācis no krūmāja.
— Nekas… Tikai no mūsu ieceres nu vairs nekas neiznāks.
— Kādēļ? — žurnālists palūkojās mežzinī un pārsteigts ieraudzīja viņam acīs asaras.
— Nu ir visam beigas, — teica Mellers, novērsās un ar plaukstas virspusi izslaucīja acis. — Ek, nelieši! Ek, nelieši!
— Paklausieties! — arī Betlijs sāka zaudēt pacietību. — Ja jūs sākat tik traki nervozēt, tad mums tiešām nav vērts jāt tālāk.
— Nervozēt! — iesaucās mežzinis. — Jums šķiet, ka es nervozēju? Paskatieties!
Ar rokas vēzienu viņš norādīja uz egles zaru ar sarkaniem čiekuriem, kurš bija pārkāries pār ceļu soļus trīsdesmit atstatu.
Betlijs vēl nesaprata, kādēļ viņam vajadzētu uz to skatīties, kad jau nodārdēja šāviens, degunā iesitās pulvera dūmu smaka, un čiekurs, kas bija karājies pašā zara galā, novēlās uz asfalta.
— Redziet nu, kā ir ar manu nervozē- šanu, — Mellers noteica, ieiedams alksnājā pēc zirga.
Fermu viņi sasniedza tieši tad, kad sāka krēslot.
No nepabeigtas baļķu ēkas iznāca gara auguma vīrietis ar melnu bārdu un pinkainiem matiem un klusēdams noraudzījās, kā mežzinis un Betlijs noņēma zirgiem seglus. Pēc tam uz lieveņa iznāca sieviete — sarkanmataina, ar plakanu, neizteiksmīgu seju, arī sa- pinkojusies. Vecākiem aiz muguras parādījās trīs bērni. Divi astoņus vai deviņus gadus veci puisēni un gadus trīspadsmit veca meitenīte, sīciņa un ārkārtīgi trausli veidota.
Neviens no viņiem nebrīnījās par Mellera un žurnālista ierašanos, nedz priecājās par to, nedz arī izrādīja nepatiku. Viņi tikai klusēdami stāvēja un skatījās. Betlijam šī klusēšana nebija pa prātam.
Vakariņas ēdot, viņš centās uzsākt sarunu.
—• Klausieties, kā jūs te tiekat galā ar otarkiem? Vai viņi jums stipri sariebuši?
— Ko? — melnbārdainais fermeris pielika plaukstu pie auss un pārliecās pāri galdam.
— Ko? — viņš kliedza. — Runājiet skaļak. Es vaji dzirdu.
Tā tas turpinājās labu brīdi, un fermeris stūrgalvīgi liedzās saprast, ko no viņa vēlas. Beigu beigās viņš noplātīja rokas. Jā, otarki te esot gan. Vai tie viņu traucējot? Nē, viņu personiski netraucējot. Par citiem viņš neko nezinot. Nekā nemākot pateikt.
5ās sarunas vidū sīkā meitenīte piecēlās, ievīstījās lakatā un, neteikusi nevienam ne vārda, izgāja ārā.
Tiklīdz vakariņas bija paēstas, fermera sieva ienesa no blakus istabas divus matračus un sāka klāt ciemiņiem guļvietas.
Taču Mellers viņu apturēja.
— Mēs labāk pārgulēsim šķūnī.
Sieviete, ne vārda neteikusi, atlieca muguru. Fermeris strauji panācās uz istabas vidu.
— Kādēļ? Guliet vien tepat.
Bet mežzinis jau vāca kopā matračus.
Uz šķūni garais fermeris pavadīja viņus ar lākturi. Brītiņu nolūkojās, kā ciemiņi iekārtojas, un mirkli viņa sejā bija tāda izteiksme, it kā viņš taisītos kaut ko teikt. Taču viņš tikai pacēla roku un pakasīja galvu. Pēc tam aizgāja.
— Kādēļ šādas izdarības? — Betlijs jautāja. — Vai tiešām otarki nāk iekšā pat mājās?
Mellers pacēla no zemes biezu deli un atspieda to pret smagajām, izturīgajām durvīm, vēl pārbaudīdams, vai dēlis nevar noslīdēt.
— Liksimies nu gulēt, — viņš noteica.
- Mēdz gadīties visādi. Kādreiz viņi iekuļas
arī mājās.
Žurnālists apsēdās uz matrača un sāka raisīt vaļā zābakus.
— Bet sakiet, vai īstie lāči arī šeit vēl ir palikuši? Nevis otarki, bet īstie meža lāči. Sājos mežos taču senāk bija daudz lāču?
— Neviena paša, — Mellers atbildēja.
— Pirmais, ko otarki izdarīja, kad bija izlauzušies no laboratorijas uz salas, — viņi iznīcināja visus īstos lāčus. Vilkus arī. Te ne- Irūka ne jenotu, ne lapsu, bet viņi iznīdēja visus. Otarki pievāca indi no izdemolētās laboratorijas un noindēja visus sīkos dzīvniekus. Šeit visā apkārtnē mētājās nosprāguši vilki — tos viņi nezin kādē] neēda. Bet lāčus aprija visus līdz pēdējam. Viņi jau paši savējos arī reizēm ēd.
— Savējos? . . .
— Protams, viņi taču nav cilvēki. No viņiem visu ko var sagaidīt.
— Tātad jūs viņus uzskatāt vienkārši par zvēriem?
— Nē. — Mežzinis papurināja galvu.
— Par zvēriem mēs viņus neuzskatām. Tikai pilsētās strīdas par to, kas viņi ir — cilvēki vai zvēri. Mēs šeit zinām, ka viņi nav ne viens, ne otrs. Saprotiet jel, senāk bija tā: bija cilvēki, un bija zvēri. Tas arī bija viss. Bet tagad gadījies vēl kas trešais — otarki. Kaut kas tāds uzradies pirmo reizi, kopš pasaule pastāv. Otarki nav zvēri. Būtu jau labi, ja viņi būtu tikai zvēri vien. Un viņi, protams, nav arī cilvēki.
— Sakiet, — Betlijs juta, ka tomēr nespēs atturēties no šī jautājuma, lai gan pats skaidri saprata, cik tas banāls, — sakiet, vai tiešām vini bez grūtībām iemācās augstāko matemātiku?
Mežzinis piepeši skarbi pagriezās uz viņa pusi.
— Paklau, nemuldiet par matemātiku! Turiet labāk muti! Es personīgi nedodu ne sarkanu grasi par jūsu augstāko matemātiku. Jā, matemātika otarkiem ir tīrais nieks. Bet kāds no tā labums? … Jābūt taču cilvēkam — tas ir galvenais.
Viņš novērsās un iekoda lūpu zobos.
«Viņam ir neiroze,» nodomāja Betlijs. «Jā, turklāt visai stipra. Viņš ir slims cilvēks.»
Taču mežzinis jau nomierinājās. Viņš jutās neveikli, ka bija tā aizsvilies. Brītiņu klusējis, viņš ievaicājās:
— Atvainojiet, vai esat vinu redzējis?
— Ko?
— Nu, to ģēniju. Fīdleru.
— Fīdleru? … Esmu. Es ar viņu runāju tieši pirms izbraukšanas. Savas avīzes uzdevumā.
— Viņu droši vien glabā celofāna iesaiņojumā? Lai tikai viņam ne lietus pilīte neuzkristu.
— Jā, viņu apsargā. — Betlijs atcerējās, kā viņam pašam pārbaudīja caurlaidi un kā viņu pārmeklēja pirmoreiz ārpus mūra, kas apjoza Zinātnisko centru. Pēc tam tas pats atkārtojās vēlreiz — pirms iebraukšanas institūtā. Bet trešo reizi viņu pārmeklēja, iekams ielaida dārzā, kur pie viņa iznāca pats I idlers. — Viņu apsargā. Bet viņš tiešām ir ģeniāls matemātiķis. Fīdleram bija tikai trīsdesmit gadu, kad viņš izdarīja savus «Labojumus vispārējā relativitātes teorijā» . Protams, viņš taču ir neparasts cilvēks, vai ne?