Viņš piecēlās.
— Laiks doties pie miera. Mums vajadzēs gulēt pa kārtai. Citādi otarki nomaitās mūsu zirgus.
Žurnālistam iekrita pirmajam palikt nomodā.
Zirgi skrubināja pērno sienu no nelielas gubiņas.
Viņš apsēdās uz būdas sliekšņa un nolika šauteni uz ceļiem.
Tumsa iestājās pēkšņi un apņēma visu. Pamazām acis tomēr pierada pie dziļās krēslas. Uzlēca mēness. Debesis bija skaidras, zvaigžņotas. Sasaukdamies kaut kur pārlidoja sīku putnu bars, kuri atšķirībā no lielajiem putniem, plēsoņu bīdamies, rudeņos uz dienvidiem lido naktīs.
Betlijs piecēlās un sāka pastaigāties turpat būdas tuvumā. Mežs cieši ieskāva pļaviņu, kurā stāvēja mājele, un tas bija bīstami. Žurnālists pārbaudīja, vai šautenes gailis uzvilkts.
Viņš parcilaja atmiņa pedejo dienu notikumus, sarunas, sejas un domāja, kā, atgriezies redakcijā, stāstīs par otarkiem. Tādēļ viņam arī iešāvās prātā, ka īstenībā šī doma par atgriešanos nekad nav pametusi viņa apziņu un piešķīrusi sevišķu nokrāsu visam, ar ko bija nācies sastapties. Pat toreiz, kad viņi dzinās pakaļ otarkam, kas bija nolaupījis meitenīti, Betlijs ne mirkli neaizmirsa — lai arī cik drausmīgi te būtu, viņš varēs atgriezties un aizbēgt no visa.
«Es jau nu atgriezīšos,» viņš teica pats sev. «Bet Mellers? Un pārējie? …»
Taču šī doma bija pārāk baisma, lai uzdrošinātos to šai brīdī izdomāt līdz galam.
Betlijs apsēdās būdas ēnā un sāka domāt par otarkiem. Viņš atcerējās virsrakstu kādam avīžu rakstam — «Saprāts bez labsirdības». Par kaut ko tamlīdzīgu bija runājis mežzinis. Viņš otarkus neuzskatīja par cilvēkiem tādēļ, ka tie nepazina «līdzjūtības».
Saprāts bez labsirdības. Bet vai tas ir iespējams? Vai saprāts bez labsirdības vispār varЈ pastāvēt? Kas ir primārais? Vai tad labsirdība nav saprāta veidojums? Vai varbūt otrādi? … Nav šaubu par to, ka otarki ir spēļ jīgāki par cilvēkiem loģiskajā domāšanā, labāk izprot abstrakciju un abstrahējumus, ka viņiem ir labāka atmiņa. Klīda valodas, ka vairāki otarki no pirmās partijas nodoti Kara ministrijai, lai risinātu tur kaut kādus sevišķus uzdevumus. Bet arī «domājošās mašīnas» taču izmanto visādu sevišķu uzdevumu risināšanai. Kāda tur atšķirība?
Kāds fermeris viņam un Melleram stāstīja, ka redzējis gandrīz bezspalvainu otarku, un mežzinis atbildēja, ka otarki pēdējā laikā arvien vairāk sākot izskatīties pēc cilvēkiem. Vai viņi tiešām iekaros pasauli? Vai patiesi Saprāts bez Labsirdības ir spēcīgāks par Cilvēka saprātu?
«Nu, tas vēl tik drīz nenotiks,» viņš sevi drošināja. «Ja vispār kādreiz notiks. Lai nu būtu kā būdams, es vēl paspēšu savu mūžu nodzīvot un nomirt.»
Bet tad viņu pēkšņi satricināja doma: bērni! Kādā pasaulē viņi dzīvos — otarku pasaulē vai tādā, kur valdīs kibernētiskie roboti, kam arī nepiemīt nekā cilvēcīga un kas tomēr, kā daži apgalvo, esot gudrāki par cilvēkiem?
Acu priekšā pēkšņi parādījās paša dēlēns un ierunājās:
— Tēt, paklausies! Mēs esam mēs, vai ne?
Un viņi ir viņi. Bet viņi taču arī domā, ka viņi ir mēs?
«Jūs pārāk ātri pieaugat,» nodomāja Betlijs. «Es septiņu gadu vecumā tādus jautājumus neuzdevu.»
Kaut kur aiz muguras iebrikšķējās zars. Zēns izgaisa.
Žurnālists bailīgi palūkojās atpakaļ un sa- ausījās. Nē, viss kārtībā.
Sikspārnis nedrošā līknē pārplanēja pāri pļaviņai.
Betlijs atlieca muguru. Viņam ienāca prātā, ka mežzinis no viņa kaut ko slēpj. Mellers, piemēram, vēl nav pateicis, kas bija tas jātnieks, kurš pirmajā dienā aizauļoja viņiem garām pa veco, pamesto ceļu.
Viņš atkal atspieda muguru pret mājeles sienu. Tūlīt atkal bija klāt dēlēns un sāka no jauna viņu iztaujāt.
— Tēt, no kurienes viss radies? Koki, mājas, gaiss, cilvēki? No kurienes tas viss cēlies?
Betlijs sāka stāstīt zēnam par Visuma evolūciju, tad viņam kaut kas skaudri iedūrās sirdī un viņš pamodās.
Mēness bija norietējis. Debesis jau kļuva mazliet gaišākas.
Zirgu pļaviņā nebija. Pareizāk sakot, nebija viena, bet otrs gulēja zālē, un virs tā kūņojās trīs pelēkas ēnas. Viena no tām izslējās taisni, un žurnālists ieraudzīja milzu otarku ar varenu, smagnēju galvu, atplestu rīkli un lielām acīm, kas pustumsā zalgoja.
Pēc tam kaut kur pavisam netālu atskanēja čuksti:
— Viņš guļ.
— Nē, pamodās jau.
— Pieej viņam klāt.
— Viņš šaus.
— Viņš būtu šāvis jau agrāk, ja varētu. Viņš vai nu guj, vai arī sastindzis aiz bailēm. Ej klāt!
— Ej pats!
Bet žurnālists patiesi bija sastindzis. Viss šķita kā sapnī. Viņš saprata, ka noticis kaut kas nelabojams, ka uzbrukusi nelaime, tomēr nespēja pakustināt ne roku, ne kāju.
Sačukstēšanās turpinājās:
— Bet tas otrs. Tas šaus.
— Viņš ir slims. Nešaus… Nu ej, dzirdi!
Ar briesmīgu piepūli Betlijs pagrieza acis. Aiz sargbūdas stūra parādījās otarks. Tas bija maziņš, līdzīgs cūkai.
Pārvarējis stingumu, žurnālists nospieda gaili. Divi šāvieni norībēja viens pēc otra, divas lodes aizsvilpa gaisā. Betlijs pietraucās kājās, šautene izkrita viņam no rokām. Viņš metās būdā, drebēdams aizrāva ciet durvis un aizstūma tām priekšā bultu.
Mežzinis stāvēja, turēdams ieroci šaušanas gatavībā. Viņa lūpas sakustējās, un žurnālists drīzāk nojauta nekā sadzirdēja jautājumu:
— Zirgi?
Viņš pamāja ar galvu.
Aiz durvīm nočabēja. Otarki ar kaut ko noslodzīja durvis no ārpuses.
Atskanēja sauciens:
— Ei, Meller! Ei!
Mežzinis pieskrēja pie lodziņa un gribēja Izbāzt pa to šauteni. Tajā mirklī pret blāvo ausmas debess fonu parādījās melna ķetna; viņš tikko paspēja paraut divstobreni atpakaļ.
Ārpusē kads saka apmierinati smieties.
Čērkstoša balss, gari stiepdama vārdus,
sacīja:
— Nu tev beigas, Meller.
Runātāju pārtraukdamas, ieskanējās vēl citas balsis:
— Meller, Meller, parunājies ar mums …
— Ei, mežzini, saki kādu prātīgu vārdu! Tu taču esi cilvēks, tev jābūt gudram …
— Izsaki savas domas, Meller, un es pierādīšu, ka tev nav taisnība …
— Aprunājies ar mani, Meller. Nosauc reiz mani vārdā. Es esmu Filips …
Mežzinis klusēja.
Žurnālists nervoziem sojiem piegāja pie lodziņa. Balsis skanēja turpat līdzās, aiz baļķu sienas. Bija jūtama zvēru smaka — oda pēc asinīm, mēsliem un vēl pēc kaut kā nenosakāma.
Otarks, kas bija sevi nosaucis par Filipu, ierunājās zem paša lodziņa:
— Tu esi tas žurnālists, vai ne? Nu, tu, kas tikko pienāci? …
Žurnālists nokremšļojās. Rīkle bija gluži ļ izkaltusi.
Tā pati balss turpināja:
— Kāpēc tu atbrauci šurp?
Klusums.
— Tu atbrauci, lai mūs iznīcinātu?
Atkal mirkli valdīja klusums, pēc tam reizē ierunājās vairākas satrauktas balsis:
— Protams, protams, viņi grib mūs iznī- I cināt… Sākumā viņi mūs iztaisīja, bet ta- I gad grib nomaitāt…
Atskanēja rēkoņa, pēc tam neskaidrs troksnis. Žurnālistam likās, ka otarki sākuši kauties.
Visus pārkliegdams, ierunājās atkal tas, kas dēvēja sevi par Filipu:
— Ei, mežzini, ko tu nešauj? Tu taču vienmēr šauj. Parunājies nu ar mani.
Kaut kur no augšas negaidot norībēja šāviens.
Betlijs pagriezās atpakaļ.
Mežzinis bija uzkāpis uz pavarda, pabīdījis pie malas kārtis, uz kurām balstījās jumta salmu segums, un šāva.