Kad saule norietēja un kļuva vēsāks, mežzinis palūdza nodzerties. Žurnālists padzirdīja viņu no ceļojuma pudeles un nomazgāja viņam seju ar ūdeni.
Mežzinis sacīja:
— Varbūt ir tīri labi, ka parādījušies otarki. Tagad būs skaidrāk redzams, ko nozīmē Cilvēks. Tagad mēs zināsim, ka cilvēks ir ne tikai radījums, kas prot rēķināt un var iemācīties ģeometriju, bet vēl kaut kas cits. Zināti nieki ir pārāk noslēgušies savā zinātnē. Tomēr tā vēl nav viss.
Mellers nomira naktī, bet žurnālists vēl nodzīvoja trīs dienas.
Pirmajā dienā viņš domāja vienīgi par glābšanos, izmisums mijās ar cerībām, dažas reizes viņš izšāva pa logu, cerēdams, ka varbūt kāds izdzirdēs šāvienus un steigsies viņam palīgā.
Pret nakti viņš saprata, ka šīs cerības ir iluzoriskas. Paša dzīve Betlijam likās kā divās savstarpēji nesakarīgās dalās sašķelta. Visvairāk viņu nomocīja tieši tas, ka šīs daļas nebija ne loģiski, ne secīgi' savā starpā saistāmas. Viena bija veiksmīga žurnālista saprātīgā, panākumiem bagātā dzīve, un tā beidzās tai brīdī, kad viņš kopā ar Melleru izjāja no pilsētas uz mežiem klāto Galvenās grēdas kalnāju. Šajā pirmajā dzīvē nekas nenorādīja uz to, ka viņam būs jāiet bojā šajā salā, pamestās laboratorijas ēkā.
Otrajā dzīvē viss varēja būt un varēja arī nebūt. To veidoja vienīgi nejaušības. Vispār (ās varēja nebūt nemaz. Viņš varēja arī nebraukt šurp, atteikties no uzdevuma, ko viņam deva redaktors, un izraudzīties citu. Viņš gluži labi būtu varējis nelikties ne zinis par otarkiem, bet aizlidot uz Nūbiju, kur ritēja seno ēģiptiešu mākslas pieminekļu glābšanas darbi.
Šurp viņu bija atvedusi nejēdzīga nejaušība. Tieši tas Betlijam likās visbriesmīgākais.
Dažubrīd viņš it kā neticēja notikušajam, tad sāka staigāt pa zāli, pieskārās sienām un saules apspīdētajiem, ar putekļu segu klātajiem galdiem.
Otarki nezin kādēļ bija zaudējuši jebkādu interesi par žurnālistu. Laukumā un izžuvu- šajā baseinā viņu bija palicis pavisam maz. Reizumis viņi sāka cits ar citu kauties, un vienreiz Betlijs ar šausmās sastingušu sirdi vēroja, kā viņi metās virsū vienam no savējiem, saplosīja to gabalos un notiesāja.
Naktī Betlijam pēkšņi ienāca prātā, ka viņa bojāejā būs vainīgs Mellers. Viņš sajuta spēju riebumu pret mirušo mežzini un aizstiepa līķi pirmajā telpā pie pašām durvīm.
Stundu vai divas viņš nosēdēja uz klona, visu laiku bezcerīgi atkārtodams:
— Mīļo dieviņ, bet kādēļ tad es? … Kādēļ tieši es? …
Nākamajā dienā izbeidzās ūdens un Betliju sāka mocīt slāpes. Taču tagad viņš jau skaidri saprata, ka izglābties nevarēs, nomierinājās un no jauna sāka domāt par savu dzīvi, bet nu jau gluži citā aspektā. Viņš atcerējās, kā pašā ceļojuma sākumā bija strīdējies ar mežzini. Mellers sacīja, ka fermeri neielai- dīšoties ar viņu nekādās sarunās. «Kādēļ?» vaicāja Betlijs. — «Tādēļ, ka jūs dzīvojat siltumā un ērtībās,» atbildēja Mellers. «Tādēļ, ka jūs esat no sabiedrības virsotnes. No tiem, kas viņus nodevuši.» — «Kādēļ lai es būtu no virsotnes?» Betlijs nepiekrita. «Naudas es nenopelnu daudz vairāk kā viņi.» —• «Kas par lo!» attrauca mežzinis. «Jums ir viegls, patīkams darbs. Visus šos gadus, kamēr viņi te pamazām gāja bojā, jūs rakstījāt savus avīžu rakstiņus, staigājāt pa restorāniem, piedalījāties asprātīgās sarunās …»
Betlijs saprata, ka tas viss ir taisnība. Optimisms, ar kuru viņš tā lepojās, beigu beigās tomēr bija bijis tikai tāds strausa optimisms. Viņš vienkārši bija centies neredzēt slikto dzīvē. Lasīja avīzēs par nāves sodiem Alžīrijā, par badu Indijā, bet pats domāja par to, kā sakrāt naudu un nopirkt jaunas mēbeles savam lielajam piecistabu dzīvoklim, kā vēl par kādu iedaļu kāpināt labās domas par sevi vienā otrā ietekmīgā personā. Otarki — cilvēki otarki — apšāva demonstrantus, spekulēja ar maizi, klusībā gatavoja karus, bet viņš novērsās, izlikdamies, ka nekā tāda vispār nav.
No šī viedokļa visa viņa līdzšinējā dzīve, gluži otrādi, pēkšņi izrādījās jo cieši saistīta ar to, kas norisinājās pašlaik. Nekad viņš nav uzstājies pret ļaunumu. Un tagad tuvojas atmaksa …
Otrā dienā otarki zem loga vairākkārt uzsāka ar viņu sarunas. Viņš neatbildēja.
Kāds otarks teica:
— Ei, žurnālist, nāc ārā! Mēs tev neko nedarīsim.
Bet otrs turpat blakus iesmējās.
Betlijs atkal sāka domāt par mežzini. Tikai tagad tās bija pavisam citādas domas. Viņam ienāca prātā, ka mežzinis bijis varonis.
īstenībā vienīgais patiesais varonis, ar kuru Betlijam dzīvē gadījies sastapties. Viens pats, bez jebkāda atbalsta viņš stājās pretī otaļļ kiem, cīnījās ar tiem un nomira neuzva-i rēts.
Trešajā dienā žurnālists sāka murgot. Vi- • ņam likās, ka ir atgriezies savas avīzes re-i dakcijā un diktē stenogrāfistei rakstu.
Raksts saucās «Kas ir cilvēks?».
Viņš skaji runāja:
— Mūsu gadsimtā, kad zinātne attīstās ap-1 brīnojami strauji, var likties, ka tā tiešām ir visspēcīga. Taču lūkosim iedomāties, ka ir radītas mākslīgas smadzenes, kas ir divkārt pā-1 rākas par cilvēka smadzenēm. Vai radījums,i kuram būs šādas smadzenes, varēs pilnā mē-ļ rā saukties par Cilvēku? Kas tad īsti padara mūs par to, kas esam? Spējas rēķināt, anali-1 zēt, izdarīt loģiskus secinājumus vai arī kaut j kas tāds, ko mūsos ieaudzinājusi sabiedrība, kaut kas, kam ir sakars ar cilvēku savstarpējām attieksmēm un ar indivīda attieksmēm pret kolektīvu? Ja, piemēram, runājam par otarkiem…
Taču viņa domas samezglojās un sajuka …
Nākamās dienas rītā atskanēja sprādziens. Betlijs pamodās. Viņam šķita, ka pietraucies kājās un tur rokā šaušanai gatavu ieroci. Patiesībā viņš. gluži bezspēcīgs gulēja zemē pie sienas.
Pie pašas sejas iznira zvēra purns. Ar mokām sasprindzinājis domas, viņš pēkšņi atcerējās, kam Fīdlers izskatās līdzīgs. Otarkam!
Tad arī šī doma izgaisa kā miglā. Nejuzdams vairs, kā viņu plosa, Betlijs dažās sekundes desmitdaļās paguva izdomāt, ka otarki būtībā nemaz nav tik briesmīgi, ka viņu ir tikai pavisam simts vai pāris simtu šajā pamestajā apvidū. Ar viņiem būs viegli tikt galā. Bet cilvēki! … Cilvēki! …
Viņš nezināja, ka vēsts par Mellera pazušanu jau izplatījusies pa visu apkārtni un izmisušie fermeri rok ārā no zemes paslēptos ieročus.